Austrumu zemēs – Ķīnas, Tibetas, Nepālas, Indijas u.c. kultūrās – gongs jau izsenis kalpojis gan kā saziņas līdzeklis (starp cilvēkiem un dieviem, starp cilvēkiem un cilvēkiem, arī kā brīdinājums ienaidniekiem), tomēr galvenokārt izmantots, lai dziedinātu ķermeni un garu. Gongs vienmēr uzskatīts par maģisku instrumentu, simbolu, piemēram, Senajā Grieķijā tas atvēra mirušo valstību, citviet tā skaņas vēstījušas par svarīgiem notikumiem, ar gongiem pavadīja rituālus. Gongs vienmēr ticis uzskatīts par labklājības simbolu.

Gongu un Tibetas (vai Nepālas) dziedošo trauku dziedinošā iedarbība ir iespējama, pateicoties skaņas un vibrācijas saspēlei. Skaņas virstoņu (obertonu) mijiedarbības pamatā ir skaņas viļņu princips – divas skaņas plūsmas satiekas, izveido stāvošu vilni un izšķīst skaņu jūrā.

Gongi un dziedošie trauki veido vairākas harmoniskas skaņas vienlaikus, kuras rezonē ar cilvēka ķermeni.

Tieši skaņa kopā ar vibrāciju uzlabo organisma iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbību, veic tādu kā slēdža lomu starp simpātisko un parasimpātisko nervu sistēmu, palīdz atbrīvoties no bailēm (īpaši no nāves bailēm), aktivizē jūtu centrus, atjauno šūnas, veicina reģenerācijas procesus.

Austrumu medicīna uzskata, ka slimību cēlonis ir bloķēta enerģiju plūsma cilvēka organismā. Meditācijas laikā notiek enerģētisko kanālu atbloķēšana, kā rezultātā dzīvības enerģija brīvi plūst pa kanāliem, radot relaksējošu, nomierinošu un stresa noņemošu efektu – stāvokli, kurā atjaunojas fiziskais ķermenis un dvēsele, cilvēks atkal jūtas vesels un laimīgs.