Mani uztur vīrs – par naudu man nav jāuztraucas. Ideāls scenārijs, vai ne? Bet es tāpat nedaudz uztraucos. Esam jauna ģimene, daudz kas ir vajadzīgs, un dzīvojam mēs kā vairums – no algas līdz algai...

Es nekad nebiju gaidījusi, ka mani kāds uzturēs. Es pat nedomāju, ka kādreiz apprecēšos. Cilvēki, kas mani pazīst, domāju, var apstiprināt, ka nekad neesmu bijusi "pagriezta" uz attiecībām... Un tas sasaucās ar teorijām par to, kādas meitenes tad pie uzturēšanas tiek – pelnrušķīte jau arī daudz un dikti strādāja. Nav jau Vēdas jāmācās, lai gudrs taptu! Dažreiz pietiek arī ar pasakām.

Mūsdienās meitenes, gluži tāpat kā Pelnrušķītes pusmāsas, grib tikt uz visu gatavu un uzskata, ka to ir pelnījušas... Taču vēdiskās filozofijas skolotāji, kurus cienu es, runā par to, ka sievietei sava laime ir jānopelna! Tīlija Klusa

Kad mēs sākām dzīvot kopā ar Reini (kurš nu jau ir mans vīrs), strādājām abi. Attiecību sākumposmā es viņam daudz palīdzēju, arī materiāli, jo esmu nedaudz vecāka un viņam vēl bija jāizmācās... Toreiz pat vēl nebija nekādas runas par kāzām – man vienkārši tas šķita normāli, cilvēcīgi... Nebija nekāda ilgtermiņa plāna! Tad vēl pagāja laiks, kamēr viņš savācās pieredzi savā profesijā.

Un tad vienā mirklī nolēmām, ka man ir jābeidz strādāt. Reinis to reāli izlūdzās, jo es pie darba turējos līdz pēdējam. Ļoti labi saprotu tās meitenes, kurām šķiet, ka aiziet no darba ir tāpat kā nolēkt no debesskrāpja ar ticību, ka dažās sekundes daļās tev izaugs spārni.

Bet es beigās noticēju, nolēcu, un izauga arī! Jo teorētiski jau mums nemaz nepietiktu naudas, ja es nestrādātu. Bet, ticiet vai ne, pāris nedēļu laikā viss atrisinājās.

Latviski vēl izklausās tīri tā nekas, ka vīrietim -uztur un sievietei -sēž mājās. Bet krieviem ir tas vārds "должен" – ir parādā. Viņš dolžen, viņa dolžna. Es pati noteikti nejūtos tā, ka kādam esmu kaut ko parādā, un nekādā gadījumā nedomāju, ka vīrs ir uzņēmies par mani atbildību tādēļ, ka viņš dolžen. Viņš tā gribēja, viņš tā izlēma. Un es, savukārt, esmu par to ļoti pateicīga, jo neuzskatu, ka viņam tas obligāti būtu jādara. Gluži tāpat vīrs man nepārmet, ja neesmu sagatavojusi vakariņas – viņš pats var sevi pabarot un pēc sevis novākt.

Arī, paskatoties apkārt uz tuvāk esošo cilvēku pieredzi, es pamanu, ka sievietes, kurām ir savas intereses, savi mērķi, sava nauda un kurām vīrietis šķietami nemaz nav vajadzīgs, pie tāda vīrieša, kurš ir simpātisks, bez izteikti sliktiem ieradumiem, materiāli nodrošināts un pats galvenais – grib attiecības, tiek ātri un bez problēmām.

Bet vēl ir tās dāmas, kas pie attiecībām netiek gadiem... Kuras domā, ka vīrietim ja ne jāuztur, tad noteikti ir jāpalīdz (viņš dolžen). Vēl labi, ja gaida palīdzību smaržu iegādes jautājumos, bet bieži sievietes sagaida, ka vīrietis trešajā randiņā pieteiksies apmaksāt viņas elektrības rēķinu!

Citas ir pašpietiekamas un materiāli neatkarīgas, bet viņas saka: "Priekš kam tad man ir vajadzīgs vīrietis? Negribu vākt pa māju netīras zeķes..." Bet, redziet, attiecības nav domātas, lai cilvēki viens otram ir izdevīgi! Arī Vēdas cilvēki pārprot, un tad sanāk, ka vīrietis klausās sievā un uztur to, lai viņa satīra māju un ir, kur izlaist sēklu. Un otrādi – es pagatavošu un par to kaut ko dabūšu. Piemēram, komplimentu vai uzslavu. Jāsaprot, ka vīrietim un sievietei ir jādzīvo pārī tādēļ, ka tāda ir Dieva griba.

Bet sievietes tik gaida kaut ko no vīriešiem... Viņas gaida, ka vīrietis viņas izklaidēs. (Iespējams, viņām ir garlaicīgi. Un, iespējams, tas ir tādēļ, ka viņām vienkārši nekas neinteresē...) Viņas gaida, ka vīrietis viņās ne tikai klausīsies, kamēr viņas runā bez apstājas kā no ķēdes norāvušās, bet arī viņas klausīs! Lūk, šo man nav izdevies īsti aptvert: daudzas sievietes domā – ja viņas pateiks draugam vai vīram, ka, re, Uģis Kuģis saka, ka laikus gulēt jāiet, viņš teiks: "Sapratu! Ja Uģis tā saka, tad šodien slēdzam ārā datorus astoņos!"

Savos blogos esmu jau šo teikusi, bet atkārtošos, jo man tas šķiet ārkārtīgi svarīgi: mans vīrs neklausās vēdiskās lekcijas! Un kā tik es neesmu mēģinājusi viņu 'salauzt'... Bet es esmu tik laimīga un lepna, ka man tas nav izdevies un ka dzīvoju ar vīrieti, kurš ir spējīgs pats pieņemt saprātīgus lēmumus, nevis kaut ko nebūt darīt tādēļ, ka kāds tā saka, vai tādēļ, ka kaut kur kaut kas ir rakstīts.
Es savam vīram klausu! Jā, savam vīram, nevis kādam citam nepazīstamam onkulim, kurš pret mani ir gluži vienaldzīgs. Un, manuprāt, tieši par to runā Vēdas. Un, iespējams, tieši tādēļ, mans vīrs izvēlējās mani uzturēt.