"Komentējot izteikumu, ka sievietei nav jāstrādā, sākumā paskatīšos no cita skatpunkta – ne no sociālo lomu viedokļa, bet no dziļāka Visuma plāna.

Pēc dziļākas būtības, mēs esam dvēseles – ne sieviete, ne vīrietis. Tā ir noteikta loma, ko savai attīstībai šajā dzīvē esam uzņēmušies. Kā vienam, tā otram ir sava sūtība, uzdevumi, dominējošas īpašības, saskaņā ar sievišķo vai vīrišķo ķermeni. Un katram no mums, ikvienai šeit atnākušai, iemiesotai dvēselei ir savs uzdevums, kas šajā dzīvē jāīsteno. Jo labāk, skaidrāk mēs dzirdam savu sirdsbalsi, intuīciju, jo atbilstošāk izpildām tos uzdevumus, ko sev izvirzījām, nākot piedzimt uz šīs planētas. Un nav tik svarīgi, vai tu esi sieviete vai vīrietis un cik stundas tev jāstrādā. Būtiski ir, vai tu dari dzīvē to, kas tev pašam patīk, ļauj izpaust savu potenciālu pilnībā. Svarīgi, vai tev ir saikne ar savu sirdsbalsi, savu iekšējo "es", iekšējo skolotāju. Tas ir patiesais virzītājspēks.

Nevar paņemt kaut kur dzirdētu izteikumu, ka sievietēm nav jāstrādā, turklāt – sakot, ka tas nāk no Vēdām (no kuras Vēdu daļas, kādā kontekstā, kurai kārtai, kastai, kuram laikmetam?). Dienvidos un ziemeļos sievietes lomas vienmēr bijušas atšķirīgās. Šeit jau klimats vien noteica to, ka sieviete ar vīrieti kopā strādāja, lai uzturētu saimniecību.

Bet, atgriežoties pie mūsdienām un sievietes lomas, protams, ir jāsaprot, ka laikā, kad sieviete rūpējas par maziem bērniem un mājas soli, nevar un nevajag sagaidīt, ka viņa arī strādās pilnu slodzi kaut kur ārpus mājas, tad atnāks mājās un, lidodama un smaidīdama, vēl par visiem parūpēsies. Katrai ģimenei būs savs scenārijs, vienā sieviete kādu laika periodu nestrādās, citā vīrietis dalīs mājas soli ar sievieti, citai ģimenei būs kāda auklīte, kura palīdz.

Ja sievietei ir ģimene, vīrs, bērni, tad viņai ir būtiski saprast, sajust pašai, cik laika viņa grib veltīt saviem tuvajiem, cik ļoti viņa vēlas izspēlēt mātes, mīlošas sievas lomu un cik laika veltīt ārpasaulei. Cik svarīgi viņai pašai, lai mājās ir harmonija, kārtība, bērni veseli un veselīga ģimenes iekšēja dzīve. Un te ir tas jautājums: vai sieviete kādu brīdi atkāpjas no darba pa visam vai strādā daļēju slodzi un vīrs saprot un atbalsta viņas izvēli.

Tas, ko varbūt daļai vīriešu būtu jāsaprot, jāierauga, – ka sieviete nevar visu – sakopt māju, strādāt deviņas stundas, parūpēties par visiem un vienmēr būt labā omā. Sieviete rūpējas par bērniem, par to, lai mājās ir omulīgi, visi paēduši, bet vīrietis ir tas, kurš rūpējas par sievieti, lai viņa justos mīlēta, novērtēta, lai viņā mīlestības avotiņš burbuļo un grib traukties un visus veldzēt. Jo apmierināta sieviete ir apmierināts Visums.

Tajā pašā laikā nevajag pieķerties nevienam "pareizam" ģimenes modelim, jo tāda nav. Dzīve ir unikāla, katra ģimene, sieviete, vīrietis, bērni ir neatkārtojama kombinācija. Svarīgi dzīvot un izdzīvot savu dzīvi, klausot un saklausot sirdsbalsi. Tas nav pretrunā ne ar vieniem svētiem rakstiem.

Ja gribas harmoniju un saskaņu savās attiecībās un ģimenē, tad ir vērts iedziļināties, saprast vīrieša un sievietes uzvedības modeļus, psiholoģiju, ar ko viņi atšķiras, kas kuram ir svarīgi, pieņemt un cienīt atšķirīgo, priecāties par to. Jo tur jau ir tā dzīves un attiecību pievilcība! Šādā plānā ir vērts smelt zināšanas no lekcijām, grāmatām, no rietumu psihologiem, no interpretētiem Vēdu rakstiem, no tautas dziesmām, no visu veidu informācijas avotiem, kuri padara mūs zinošākus, apvelta ar dziļāku izpratni. Bet ne cenšoties kļūt par "pareizu" sievieti, vīrieti vai ģimeni!"