Bet – lai nu būtu. Parunāsim par cenu.

Cilvēkam ir tikai viena valūta, ar ko viņš var norēķinaties. Tā ir – laiks. Personīgais laiks, protams, respektīvi – viņa mūžs. Taču neuztveriet to burtiski, it kā kāds tur augšā uz burvju skaitīkļiem bīdītu ripuļus, norakstot mūsu gadus. Vienkārši cilvēks vienmēr ar savu laiku rīkojas vai nu "plusā", vai "mīnusā". Un atkarībā no pieņemtajiem lēmumiem paātrina vai palēnina sava laika ritējumu. Esat pamanījuši, ka dažādos dzīves periodos laiks tecēja dažādi? Lūk, lūk, par to arī ir runa.

Ko nozīmē – rīkoties ar laiku? Izlemt, kā un kam to tērēt. Jo bezmērķīgāk un bezjēdzīgāk mēs vadām savas dienas, jo lēnāk rit laiks. Bet nepadomājiet, ka tas paildzina mūžu. No šejienes radies teiciens "tā tā dzīve paiet...". Ne tajā nozīmē, ka novecojam, bet tādā, ka dzīve aizrit mums garām.

Šeit vēl jāpiebilst – ja cilvēks pa dzīvi iet uz priekšu, tad laiks viņam plūst pretim. Satikšanās punktā vienmēr notiek notikums. Cita lieta, ka mēs ne vienmēr to apzināmies. Putniņš iedziedājās, pagalmā ierējās suns, garām pabrauca mašīna, uztaurējot miegainam garāmgājējam – tie visi ir jēgpilni notikumi. Mūsu nelaime ir tā, ka mēs šo jēgu nesaskatām un palaižam garām iespēju izbaudīt apkārt notiekošo.

Tāpēc psihologi iesaka dzīvot "te un tagad", kas ne vienmēr ir iespējams, jo cilvēkam uzkrājas parādi. Šie parādi ir pagātnes neatstrādātās situācijas. Emocionālie pārdzīvojumi, kas nav īsti izdzīvoti; nepildīti solījumi, ko atceras tie, kam tie doti; neapgūtas mācībstundas, kad tev jau sen bija jābūt vecākam un gudrākam, bet tu joprojām esi iestrēdzis pusaudžu kompleksos, it kā tev priekšā būtu vēl pāris gadsimtu. Jo vairāk parādu, jo vairāk cilvēks "nav sevī". Ne tādā ziņā, ka ar galvu viss nav kārtībā, bet tādā, ka viņam jau būtu bijis jābūt pilnīgi citādam.

Un tātad, laiks tek no nākotnes uz pagātni, aiznesot sev līdzi atstrādāto materiālu, bet viss, ko neesam atstrādājuši, "uzkaras" mūsu karmisko parādu formātā. Starp tiem ir parādi citiem un arī parādi sev pašam. Gan vienus, gan otrus nāksies atdot, tikai – kad un kā? Šeit no jauna uzpeld jautājums par maģisku un psiholoģisku darbošanos. Ar to laika ritējumu var paātrināt un septiņjūdžu soļiem atgriezties nākotnē. (Jā, tā nav drukas kļūda – tieši atgriezties nākotnē!) Var! Bet kā par to būs jāmaksā? Jāmaksā būs ar naudu, ko tu esi nopelnījis, atdodot kādam (šefam vai valstij) savu laiku. Ja tev nebūtu vajadzīga psihoterapija, tu iztērētu šo naudu kaut kam citam. Nu, īsumā – tāds pavisam primitīvs aprēķins. Ne velti mēdz teikt, ka visvieglākā norēķināšanās ir naudā, un tā patiešām ir.

Bet gadās, ka ar samaksu naudā ir par īsu. Tādā nozīmē, ka nav tādas summas, kas adekvāti nosegtu tavu rēķinu. Un neviens neriskēs ņemt no tevis tādu summu, un arī, ja uzdrošināsies, tas tik un tā būs nosacīti. Parasti tas attiecas uz morālajiem parādiem. Starp citu, vislielākās "summas" mums tiek "atskaitītas" par aizvainojumiem, ko nodarām tiem, kuri mūs mīl. Jo viņi savā mīlestībā ir neaizsargāti. Un, kad kļūst acīmredzams, ka ar naudu tur nebūs līdzēts, cilvēkam atņem laiku. Ņem, protama lieta, ne jau cilvēki, bet Spēki. Vārda tiešā nozīmē. Cilvēks iekrīt "laika maisā". Notikumi palēninās, ienākumi strauji sarūk vai vispār pazūd, ļaudis sāk iet tev ar līkumu, plāni nobrūk un apkārt izveidojas itin kā vakuums. Un rodas ļoti specifiska "tumsas" sajūta visapkārt un dvēselē. Lūk, tas arī ir "maiss"!

Izolācijas jēga ir tajā, lai ļautu tev apdomāt un atstrādāt atstrādājamo. Citādi tālāk tu vienkārši nevarēsi iet. Nereti "laika maisi" rodas pirms svarīga dzīves pagrieziena. Psiholoģijā tas saucas kvantu lēciens, bet maģiskajās teorijās – krustceles. Ja esi nonācis tādā stāvoklī, steidzami jāpārskata pagātne. Un jāmeklē, jāmeklē, jāmeklē, ko esi izdarījis ne tā. Un žigli jāizlabo. Turklāt līdz kādam brīdim viss, ko vien tu darīsi, radīs sajūtu, ka tas pazūd "melnajā caurumā". Ir jāuzkrāj daudz enerģijas, jāsper daudzi mazi solīši to cilvēku virzienā, kurus esi apbižojis, labojot pieļautās situācijas, lai mācība skaitītos apgūta un tevi izlaistu no "laika maisa". Bet, kad tas notiks, viss atjaunosies. Gan nauda un veiksme, gan ļaudis atgriezīsies.

Un, ja jau reiz sāku ar maģiju, tad ar to arī nobeigšu. Maģija (un psiholoģija) var palīdzēt pareizi izkārtot notikumu gaitu, lai atstrāde notiktu iespējami ātrāk. Bet vienkārši nomainīt melno pret balto nekāda maģija nespēj. Arī tas jāsaprot. Ja jūti, ka ka tev jau sen un ilgi kaut kas notiek ne tā.

Tu mīņājies uz vietas, šauj ar tukšām patronām un jau esi zaudējis skaitu neveiksmēm? Vērsies pēc palīdzības. Tevi nodabūs nost no nāves punkta, bet tālāk būs jāiet pašam. Ja esi gatavs iet. Ja gribi tādu brīnumu, kur pašam nekas nav jādara, bet viss nokrīt no gaisa, labāk netērē naudu, jo – tā nenotiek. Bet arī laiks jājūt! Atceries, ka tas nav neierobežots un ka tas ir tavs vis-visvērtīgākais resurss!

P.S. Un paturi vērā, ka izmainot to, kā šo laiku izmantojam, mēs kopā mainām pasauli.