Trauks pats par sevi ir veseluma un pārticības simbols, tā pamatfunkcija ir glabāt ēdienu – enerģijas resursu mūsu organismam, lai tas saglabātu veselību un spēku. Jo "veselāks" trauks – jo veselīgāku enerģiju tas glabā. Loģiski, vai ne? Tāpēc arī iesaka bez žēlastības mest ārā ieplaisājušus un aplupušus traukus. Taču – par to vēlāk.

Un kā tad ir ar traukiem, kuri nejauši izslīd no rokām vai kā citādi saplīst?

Ticējumi runā cits citam pretī

Mūsu tautas ticējumi šajā ziņā ir krasi pretrunīgi – daži skaidri un gaiši apgalvo, ka trauka sasišana vēsta laimi un veiksmi naudas lietās, citi – ka laimi vēsta tikai vakarā plīsuši trauki, vēl citi – ka māju, kurā plīst trauki, piemeklēs kāda nelaime un, ja mājoklis ir jauns, tad tur nekāda ilgā dzīvošana nesanāks. Vēl cits piebilst, ka nelaime gaidāma gadījumā, ja trauks uz grīdas nokrīt, bet nesaplīst. (Protams, te mēs runājam par materiālu, kas tiešām var saplīst.)

Ja domās pārceļamies uz pavisam sirmu senatni, redzam, ka tolaik trauks bija daudz lielāka vērtība nekā šodien, un cilvēks, kurš palicis bez savas bļodiņas, varēja palikt arī bez putras, ko par laimi nu nekādi nenosauksi. Tas tā – no materiālistiskā pasaules uzskata puses.

No enerģētiskā viedokļa trauks (īpaši regulāri lietots – vismīļākā krūzīte u.tml.) ir diezgan ciešā saiknē ar savu īpašnieku un dažkārt tiešām var sakrāt sevī pret saimnieku vērstu (vai no saimnieka nākušu) negatīvu, neizturēt un saplīst. Šādā gadījumā notiek enerģijas izlāde, ko patiesi varētu dēvēt par laimīgu notikumu – negācija var paiet secen saimniekam. Te ir viens nosacījums – ja reiz tā noticis, visas sīkākās lauskas tūdaļ jāsavāc un jāiznes no mājas ārā – nav ko glabāt enerģētisku un materiālu drazu savā teritorijā! To var darīt ar formulētu nolūku "paņem šo un dod man labāku vietā".