"Tā ir viena no vissenākajām ceremonijām pasaulē. Sviedru telts jeb pirts rituālu tradīcijas ir visos pasaules kontinentos – pirts rituāli, kas nav saistīti ar miesas mazgāšanu, bet ar gara attīrīšanu un sarunām ar pārdabisko," skaidro Mārtiņš. "Latviešiem ir savi rituāli, un tie ir gana līdzīgi igauņu vai somu svētajiem pirts rituāliem. Savā būtībā svētie pirts rituāli ir līdzīgi visā pasaulē."

Rituāla turētāja un glabātāja māku viņš saņēmis no ceļojoša šamaņa (roadman) Ričarda Dīrtreka (Richard Deertrack). Rituāls bijusi daļa no ugunsstaigātāju meistara attīstības ceļa Zviedrijā. Mārtiņam šķitis interesanti, kā tas strādā uz apziņas slāņiem, viņš izgājis papildapmācību un saņēmis apliecinājumu. Patiesībā ne jau kurš katrs var kļūt par rituāla turētāju – tie nav nekādi četri atklātie kursi ik gadu! Meistars pats izvēlas, kam mācīt. Diemžēl Mārtiņa skolotājs vairs nav šajā saulē, un ir diezgan pamatotas šaubas, vai Latvijā vēl kāds Taos Pueblos i-ni-pi rituāla vadītājs ir. Igaunijā gan vēl viens esot, zina teikt Mārtiņš. Viņš piebilst, ka citu reģionu indiāņu (apači, siu) tradīcijās sviedru telts rituāls reizumis arī tiek veikti, taču viņš nezina, vai to vadītāji dzīvo Latvijā.

Mērķis – atbrīvot garu no prāta valdījuma

Mārtiņš stāsta: "Šī ir ceremonija savā vistīrākajā izpausmē – kā saņemta no sentēviem. Ziemeļamerikas indiāņu i-ni-pi tradīcija ir daudzšķautņaina un atšķirīga no cilts uz cilti, bet savā dziļākajā būtībā ļoti līdzīga ar citiem pasaules pirts svētajiem ritiem.

Šis ir pārdzimšanas rituāls, un tas dod iespēju tikt pāri racionālā prāta robežām, t.i., izpētīt sevi ārpus tipiskās domāšanas struktūras. Kā sava veida padziļināta meditācija. Tumsa, karstums un arī ierobežotais skābekļa daudzums ir lieli palīgi šajā procesā. Dalībnieki no telts iznāk, attīrījušies gan fiziski, gan garīgi. Tīri un pārdzimuši. Sviedru telts palīdz ieraudzīt lietas, ko nebijām iedomājušies, iztīrīt problēmas, izraudāt sāpes, izteikt pateicības un atrast risinājumus, kas netiktu atrasti vai vismaz netiktu atrasti tik ātri."

Kailums, tumsa un noteikumi

Kā īsti izskatās sviedru telts?

Tas ir apaļš, no zariem un segām konstruēts kupolveida veidojums: vigvams, ko ceļ tuvu zemei, – pieauguša cilvēka pleca augstumā. Vigvama vidū ir bedre karstajiem akmeņiem, kas tiek uzkarsēti telts ārpusē un tad ienesti un novietoti teltī. Vieta nav īpaši liela, var ietilpināt cilvēkus padsmit. Cilvēki sēž aplī, bet parasti beidzas ar to, ka viens guļ, un viņam ir ļoti ērti, rāda Mārtiņa pieredze. Tradīcija pieļauj arī lielākus vigvamus ar divdesmit un vairāk dalībniekiem, bet tas ir diezgan liels retums.

Te nenotiek mazgāšanās fiziskā izpratnē – šī mazgāšanās ir garīga. Mazgājas pirms iešanas iekšā – fiziski tīri ieiet. Kaili, kā jau pirtī, taču tas neērtības nerada, jo pareizi uzbūvētā teltī valda piķa melna tumsa. Arī pēc sviedrēšanās ir iespēja noskaloties, jo parasti rituāla telti taisa ūdens tuvumā.
"Karstums teltī pamazām kāpj, atbrīvojot garu no prāta valdījuma. Tā ir lūgšanu ceremonija, kur aplī pēc kārtas izsaka savu sāpi vai vēlmi, vai lūgšanu. Esi redzējusi, kā indiāņu filmās vīri apspriedē pie ugunskura cits citam nodod tālāk pīpi? Tas ir līdzīgi. Rituāls tiek veikts četros debespusēm veltītos apļos, katram četras iespējas izteikties (lielākās ceremonijās gan sanāk tikai pa vienai). Tumšs, neredz cits citu. Nedrīkst ne komentēt, ne palīdzēt, ne jaukties, jo cilvēks runā ar Augstāko apziņu, nevis ar pārējiem teltī. Dažādu tautību bērni var runāt katrs savā valodā, viņu teiktais nevienam citam nav jāsaprot.

Lēnīgajiem divi apļi paiet, cīnoties ar kautrību, un tikai tad atveras... Citiem atkal vienīgā iespēja palīdz netērēties muļķībai un sava ego pucēšanai. Vadītājam ir savi atļautie instrumenti – pamierināt, pakušināt, bet galveno lomu šeit spēlē Lielā mistērija, Augstākais saprāts."

Dažkārt pēc rituāla dalībnieki ar vadītāju gribot parunāt – nāk pēcvilnis, kas radies no iegūtās atbildes.

Latvijā Mārtiņš šādus rituālus vada jau gadus trīs, piedalījušies tādos varētu būt ap simts cilvēku. Parasti i-ni-pi ir daļa no retrīta. Mārtiņš rituālu ir vadījis gan Latvijā, gan ārpus tās, piemēram, vairākos retrītos Īrijā. Jautāju – kā cilvēki uzzina, kā viņi atrod rituāla vadītāju un iespēju piedalīties? Daļa – no ugunsstaigāšanas vai personības attīstības pasākumiem, citi – caur atsauksmēm, Mārtiņš stāsta.

Varētu būt vairāk? Varētu, bet, kā atklāj Mārtiņš, ceremonijas spēks nav atkarīgs ne no cilvēku skaita (vienā sviedru telts rituālā pat tikai četri dalībnieki ir bijuši), ne no temeperatūras. No kā tad? " Ir lietas, ko mēs prāta līmenī nevaram izskaidrot. Rituāla secībai gan ir nozīme, tāpat kā seno spēku modināšanai – debespušu piesaukšanai, arī tās vietas gariem un dzīvniekiem, debess un zemes radībām. Dziļums būs tik dziļš, cik cilvēks pats ļaus tam notikt. Ja ļoti grib nokontrolēt ar prātu – to ir iespējams izdarīt, bet var arī ļauties un redzēt vīzijas un lietas, kas neatrodas šajā realitātē..."

Pasēdēt aplī, pa kārtai parunāt – kāpēc tad vajadzīga sviedru telts? Vai to pašu nevarētu, vienkārši sēžot ap ugunskuru? "Varētu arī ap ugunskuru, bet tās būtu citas ceremonijas," smejas Mārtiņš, "kad karstumā ķermeni druscīt pamoka, tad rodas pavisam citādas saiknes."