Ja runājam par vecākiem un bērniem, jārunā tieši no sievietes un vīrieša skatpunkta. Sievietes dvēselē ir mīlestības avots, vīrieša dvēselē tāda avota nav. Vīrietis ir spēka avots.

Sieviete ir tā, kas dod sākumu. Viņai ir nepieciešams, lai viņa varētu atdot, kaut vai pati sevi, vai to dēvē par pašatdevi, uzupurēšanos, veltu spēka patēriņu vai vēl kā citādi. Jebkurā gadījumā – ja sieviete nespēj atdot, viņas enerģija koncentrējas draudīgā negaisa mākonī.

Ja sieviete mācētu izprast sava iekšējā nemiera būtību un atbildēt par savām bailēm "mani nemīl" (nocietināšanās dēļ tā, ka viņu neievēro vai, pēc viņas domām, nesaprot, nesaudzē, nemīl, neciena, nenovērtē viņas uzticību, pašaizliedzību utt. – tas viss ir no bailēm, ka "mani nemīl"), tad viņa nemestos uz galvas pašpazemošanā.

Sievietei, kura pazemodamās cer, ka vīrs viņu par to sāks mīlēt, būtu jāsaprot, ka pašpazemošanās pievelk pazemojumus, un šo sievieti sāks pazemot arī citi.

Sieviete, kura mīl droši, necenšas uz ikdienišķām problēmām skatīties vīriešu stilā – no augšas. Viņa ir tikai sieviete, kuras sievišķības priekšā godbijīgi paklanās un atkāpjas ikviena sadzīviska nebūšana.

Ja sieviete nejustu bailes, viņa nepārspīlētu ar savu rūpēšanos, neraustītu bērnus un vīru par niekiem, neiztērētu sevi par velti. Līdz spīdumam izberztu māju vīrs atstāj bez ievērības, ja uz sliekšņa kā dzīvs pārmetums parādās nomocījusies, saraudājusies sieva.

Sterila tīrība un paraugkārtība, tāpat kā ikviens pārspīlējums, ienes dzīvē spriedzi.

Ja sievietei nebūtu bail, ka viņu nemīl, tad viņu visi mīlētu un arī dzīve viņu mīlētu, jo vienkārši nebūtu citas iespējas! Viņai zustu nepieciešamība baidīties, ka "mani nemīl", viņu vairs nevajadzētu mācīt caur ciešanām – jo viņa taču ir piedevusi bailēm un tādējādi kļuvusi viedāka.

Vīrietis pēc savas būtības ir ņemošā puse.

Ja cilvēce to saprastu pareizi, tad pārstātu izvirzīt neprātīgas un neauglīgas prasības. Pieprasīt no vīrieša jūtas – tā ir uzkundzēšanās, bet jebkura varas izrādīšana ietver negāciju, kas izsauc – kā minimums – protestu.

Kur nav, tur neko nevar paņemt. Pēc būtības, vīrieša mīlestība ir spēks, kas tiek piedāvāts mīļotajai. Vīrietis atdod savu spēku, bet noslēdzas sevī, ja viņam uzstāda prasības. Nav vērts viņu tajā vainot – tas notiek neapzināti. Tāpēc arī nepieciešams, lai visi cilvēki – gan sievietes, gan vīrieši – pēc iespējas dziļāk iepazītu sevi un pretējo dzimumu.

Ja vīrietis piedotu savām bailēm "mani nemīl", viņa zemapziņa vai apdomība atvērtos, viņš saprastu, viņaprāt, kaut ko bezjēdzīgu un neiespējamu pieprasošo sievu, viņš nejustos vainīgs un nekļūtu nejauks. Tad vīrieši vairs neglābtos no sievām, bēgot un izvēloties pašiznīcināšanas ceļu.

Virišķā prāta skaidrība tieši vīrietim dotu iespēju iet uz priekšu pirmajam, kā to daba arī noteikusi. Tādējādi vīrietis atjaunotu savu dievišķīgumu, savu visuzvarošo pirmatnējo spēķu. To pašu, kuru meklē un par kuru sapņo gan sievietes, gan vīrieši. Visa cilvēce mētājas tā meklējumos, nesaprotot, ka tā nav vis utopiska fantāzija un arī ne sen pazaudēta pagātne – vienkārši šis spēks ir nokļuvis gūstā. Sagūstīta enerģija vienmēr ir negatīva, jo tā nekustas.

Sieviete ir dodošā, vīrietis – ņemošais.