Sasalušās un sārtās ogas vēl braši turējās ķekaros un aicināja – nāc, pagaršo! Vai tu zini, kā garšo sasalusi pīlādžoga? Kad pārkož tās sasalušo apvalku, kas ir kraukšķīgs kā ledus konfekte, iekšā ir saldi sīvs pildījums. Vairāk salds, ne sīvs, bet zini – pārsteidz tas, ka tāda vitamīnu oga ir tepat visu laiku bijusi! Nāc un ņem, un esi vesels! Todien pīlādzis mani sacienāja arī ar saviem pumpuriem. Jā maziem, mazītiņiem. Bet garša! Pīlādžu pumpuriem ziemā ir mandeļu garša, spēcīga, salda un tik pazīstama!

Šodien mēs esam draugi, un, rudenim iekrāsojot koku lapas, mēs ar viņu ejam pirtī! Mežā satieku pīlādzi un salasu tā ogas, kuras pirms lietošanas rūpīgi pāršķiroju. Daļu ogu pārleju ar vārošu ūdeni, no tām man taps pīlādžu ievārījums. Ja pīlādžogas pirms vārīšanas sasaldē vai pārlej ar vārošu ūdeni, tām mazinās sīvums, un ievārījums ir ļoti gards!

Atlikušās pīlādžogas kā krelles izbirst pa pirts priekštelpas kamīna dzegu, iekrīt tējā un paukšķošas plīst pušu, kad gatavoju tās ķermeņa skrubītim. Pīlādzis ar savu saldi sīvo sulīgumu atgādina par vasaras beigām, par to, cik bagātīgs ir rudens dabā un ikvienā no mums. Tieši ogu sīvums ļaus mums būt stipriem rudens un domu vējos. Dos spēku un siltumu, ziemā.

Pīlādžogas lieliski palīdz pret nogurumu, saspringumu, vājumu, spēku izsīkumu. Kā mazas uguntiņas tās paceļ katra paša iekšējo uguni.

Pīlādzis ir koks sargātājs. Tas ļauj cilvēkam dzīvot pašam, būt pašam. Darīt savus darbus un necelt savos plecos svešas nastas.

Kamēr vēl ir zaļums – steidz mežā un sagriez savas zaļās pirtsslotas! Ja arī sākumā šķiet, ka viss jau iekrāsojies rūsganos toņos, tā vis nav! Iesaku mežā lūkoties virzienā, kur nesen sastādītas jaunās priedītes! Kādēļ? Tādēļ, ka parasti jaunajās priežu audzēs steidz augt mazi bērziņi, no kuriem vēl var pagatavot brīnišķīgas kuplas zaļās pirtsslotas. Bērziņus priežu audzēs augt tik un tā neatstās, tāpēc – lai tie kopā ar pīlādzi nāk tev līdzi uz pirti!

Stiprinies ziemai arī tu! Lai saldsīva tava pīlādžu pirts!