Lieta tāda, ka turēšanās pie emocionālas brūces vai pat sīkas skrambiņas prasa lielu enerģijas apjomu, bet turēšanās pie niknuma vai noraidījuma prasa milzīgu dzīvības spēka resursu, un šī enerģija nav atjaunojama. Niknuma gadi samazina tavas dzīves ilgumu, un tu pat vari to nemanīt.

Iztēlojies to kā diendienā klozetpodā nolaistas 100 banknotes – ar to atšķirību, ka dzīvības spēks ir nesalīdzināmi vērtīgāks par visu pasaules naudu.

Ciešanu cikls

Neizdziedēdami bērnības brūces un attiecīgi nepiedodami vecākiem, mēs paliekam emocionāli iesprūduši vissenāko brūču vecumā, un tas liek mums atkārtot ciešanu ciklu, tāpēc mēs turpinām piedzīvot bērnības rētu pieaugušo versiju.

Piemēram, tu neesi piedevis mātei par savas desmitās dzimšanas dienas piemiršanu vai sadziedējis tam sekojošo pamestības sajūtu. Kolīdz šī tēma tiek izkustināta ar kādu šodienas notikumu (piemēram, kāds aizmirsa tev piezvanīt), sākotnējā rēta tiek aktualizēta un tu iekrīti neapzinātā reakcijā.

Emocionālā reakcija ir automātiska atbilde uz neizdziedētu rētu, tāpēc emocijas vai uzvedību ir grūti vai pat neiespējami kontrolēt, un šī dinamika var izvērsties pašreizējo attiecību sērijās. Gadu pēc gada emocionālo reakciju kumulatīvais efekts var graut tavu vissvarīgāko attiecību kvalitāti.

Pievilkšanās likums

Saskaņā ar Pievilkšanās likumu, mēs neapzināti pievelkam cilvēkus, kas uzplēš mūsu emocionālās brūces, un tāpēc cilvēks ar pamestības problēmu pievelk potenciālus partnerus, kuriem ir bail no attiecībām. Tas nav kā sods vai karma, drīzāk mūsu augstākais Es grib, lai mēs izdziedināmies, un izmantos ikvienu iespēju izvilkt mūsu rētas priekšplānā.

Diemžēl tas nozīmē, ka neizdziedinātas emocionālās brūces var liegt tev sastapt tavu ideālo partneri vai dvēseles biedru, un pat tad, ja jūs sastopat viens otru, emocionālo rētu turbulentā daba var sabotēt pat visideālākās atiecības.

Vaina pagarina sāpju mūžu

Vecāku vainošana ne vien saglabā brūci jēlu – tā arī stāsta tavai zemapziņai, ka vecākiem pašlaik ir vara pār tevi vai tavu dzīvi, un tādējādi vaina programmē tavu vājumu. Kā vīruss tā var izplatīties katrā tavas dzīves aspektā.

Nav pārsteigums, ka piedošana ir atslēga uz emocionālu brīvību, taču vairumā gadījumu to ir vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Bet kāpēc?

Kāpēc ir tik grūti piedot?

Pirmkārt, tev jāsaprot, ka vaina, dusmas un dažādas saistītās emocijas ir sargi, kas aizsargā tevi no ļauna nākotnē. Bet patiesa piedošana paģēr šo aizsardzību novākt, tāpēc piedošana rada emocionālu risku. Tāpēc, lai spētu piedot vecākiem, tev no tiesas jānotic, ka viņi tevi vairs nesāpinās. Taču sūrā patiesība ir – nekad par to nevar but īsti drošs... Tu nevari otru kontrolēt, un arī mīloši cilvēki dažkārt sāpina.

Ja tu joprojām baidies tapt sāpināts, piedošana var nojaukt pēdējo aizsargvalni, kas tev ir, un , ja tā, – tavs sargājošais ego neļaus tev piedot.

Tāpēc, pirms vari piedot, tev jāmazina emocionālā kaitējuma risks, un tas viennozīmīgi nozīmē atbildību.

Pirms piedošanas – atbildība

Nav citu variantu: kamēr vien tu vaino vai uzvel atbildību kādam citam, tu pilnvaro citus sevi sāpināt. Un, kamēr vien tu dod atļauju sevi sāpināt, tā arī notiks.

Tāpēc vienīgais veids, kā izvairīties no emocionāla kaitējuma, ir atlaist vainu un uzņemties pilnu atbildību par katru emociju, ko izjūti, taču nav jēgas uzņemties atbildību, ja tu vienlaikus neatklāj, kas slēpjas aiz bērnības problēmām. Tāpēc, lai padarītu sevi imūnu pret emocionālu kaitējumu, tev precīzi jānosaka bērnības ievainojumu slēptais iemesls.

Par to, kas darāms tālāk, – turpinājums sekos!