Stāsta galvenie varoņi – mammīte un dvīņu puikas – piedzīvo šķiršanos, jo uzreiz pēc piedzimšanas dvīnīšiem ir jādodas atpakaļ uz Debesīm. Mamma paliek uz Zemes, un sākas viņu viedās un sirsnīgās sarunas. Šie dialogi ļauj lasītājam pārdomāt ikvienam cilvēkam būtiskus jautājumus par pieķeršanos un palaišanu, zaudējumiem un ieguvumiem, piedzimšanu un nāvi, satikšanos un šķiršanos, mīlestību, Dievu, dvēseļu pieredzi uz Zemes, par cilvēka misiju, dzīves jēgu, izvēli un atbildību.

Grāmata ir emocijām bagāta un mīļuma pilna. Imanta Liepiņa ilustrācijas stāstu padara vēl dzīvāku un saprotamāku. Atvēršanas svētki paredzēti 20. oktobrī, pulksten 18 kultūras telpā "Trīs māsas". Fragmentus no grāmatas lasīs Varis Vētra un muzicēs "Putnu balles" solistes. Ierobežotā vietu skaita dēl gan iepriekš jāpiesakās.

Piedāvājam tavai uzmanībai fragmentu no šīs grāmatas.

Grāmatā ievākota saruna ar bērniem, kuri atgriezās Debesīs
Foto: Ilustrācijas no grāmatas, autors – Imants Liepiņš

Es ilgi skatos pilnīgi baltā lapā. Ir tukšums. Kluss, mierīgs tukšums. Varētu teikt, nekā vairs nav. Bet... galvā visu laiku skan maza bērna balstiņa: "Mammīt, kāpēc ar mums tā notika?"

Jau trešo dienu es visu laiku dzirdu iekšējus dialogus un nesaprotu, ko lai ar tiem dara.

Sākumā man likās, ka tie pāries, ka tos veido manas iedomas, emocijas, sāpes. Domāju, ka netieku galā ar notikušo savā dzīvē. Bet saruna manā galvā kļūst arvien uzstājīgāka un skaļāka. Nu jau man sāk likties, ka varbūt tā nav paredzēta man. Varbūt tas, ko dzirdu, man ir jānodod tālāk. Varbūt man tas ir jāuzraksta.

Pie sevis vēl paspēju nodomāt – lasītāji ir pieraduši, ka mani raksti allaž ir gaiši, skaisti, laimīgi.

"Mammīt, vai tad mūsu stāsts nav laimīgs?" jau atkal ieskanas man tik mīļā balstiņa.

"Dēliņ, ir laimīgs, ir! Tikai dažreiz cilvēki grib to laimi daudz ilgāku un daudz taustāmāku," es mierīgi domās atbildu, un man atkal sāk birt asaras.

"Mammīt, kad tu turēji manu rociņu, vai tas nebija taustāmi? Vai tad, kad dziedāji man dziesmiņu, tas nebija taustāmi? Un vai tad, kad jūs ar tēti sēdējāt pie manas gultiņas, tas nebija taustāmi?"

"Bija, mīļo dēliņ, bija, tikai es to gribētu vēl arvien."

"Tad kāpēc mums ar brālīti vajadzēja iet prom? Vai tu mūs negribēji?"

"Es jūs ļoti gribēju un bezgalīgi mīlu, bet dažreiz mammītes savus bērnus zaudē. Ir notikumi, kas mammas un bērnus izšķir. Mūsu gadījumā tās bija veselības problēmas, kas pielavījās, kamēr neviens par to pat neiedomājās."

"Mammīt, bet ja tu būtu zinājusi, ka viss notiks šādi, vai tu būtu mūs gribējusi?"

"Protams, dēliņ! Es šo mūsu tikšanos nemainītu ne pret ko pasaulē. Jūs ar brālīti izmainījāt manu un tēta dzīvi. Es vairs nekad nebūšu tāda, kāda biju līdz šim. Jūs mani padarījāt par mammu. Mēs bijām kopā tik tuvu! Lielāko jūsu dzīves daļu – manā puncītī. Es vēl tagad varu iztēloties, kā jūs kustaties. Zinu, ka abi esat ļoti atšķirīgi. Tu vienmēr kūleņoji, bet brālītis lielāko tiesu čučēja. Un arī tagad jūs esat kopā ar mums. Jūs visu mūžu būsiet kopā ar mums, tikai mēs vairs nevarēsim cits citam pieskarties."

"Mammīt, kāpēc tā?"

Grāmatā ievākota saruna ar bērniem, kuri atgriezās Debesīs
Foto: Ilustrācijas no grāmatas, autors – Imants Liepiņš

"Tāpēc, ka jūsu dzīve bija ļoti, ļoti īsa."

"Vai tas ir slikti?"

"Nē, mīļumiņ! Dzīve vienmēr ir īpaša, un ne jau ilgums nosaka tās vērtību. Var gadīties, ka cilvēks mums līdzās nodzīvo garu mūžu, bet mēs to nenovērtējam. Savukārt kādu citu satiekam uz mirkli, un šī tikšanās pārvērš visu dzīvi. Jūs ar brāli pārvērtāt manu un tēta dzīvi."

"Vai tētis mūs mīl?"

"Jā, tētis jūs bezgalīgi mīl."

"Mammīt, bet es redzēju jūs ar tēti raudam."

"Jā, mīļo puisīt! Cilvēki raud, kad viņiem sāp sirsniņa."

"Vai jūs bijāt nelaimīgi?"

"Nē, mēs bijām ļoti, ļoti laimīgi, ka jūs satikām. Tikai mums bija grūti jūs palaist."

"Kāpēc?"

"Kad mēs jūs gaidījām, bijām izsapņojuši daudz vairāk. Tagad tas viss ir beidzies, jūs esat prom."

"Bet kā tad mēs varam sarunāties?"

"Es nezinu. Tas vienkārši notiek manās domās un uztverē."

"Vai tagad tā būs vienmēr?"

"Tik ilgi, cik vien gribēsim. Bet nu, mīļo cālīt, es atkal paskatīšos tavas bildītes un mazo video – tas man palīdz tevi sajust dzīvu."

"Mammīt, es jūs abus ar tēti tik ļoti mīlu! Un brālītis jūs abus ļoti mīl."

"Paldies, mīļo dēliņ! Mēs arī jūs ļoti, ļoti mīlam."

"Man vēl gribas ar tevi parunāties."

"Tad runāsim, mīļumiņ!"

"Mammīt, kāpēc ar mums nenotika, kā tavos sapņos par mūsu dzīvi?"

"Es nezinu. Varbūt nebiju tam gatava. Varbūt par daudz gribēju. Varbūt nepratu jūs pasaudzēt no ārējās pasaules iedarbības. Varbūt tā vienkārši bija paredzēts."

"Bet tu taču vienmēr visu proti izskaidrot."

"Jā, mīļumiņ! Mēs ar tēti nesen par to runājām. Tiklīdz mums rodas sajūta, ka visu zinām, tā dzīve ieliek mūs nākamajā pakāpē, kurā neprotam un nesaprotam neko, kurā biežākā atbilde uz jebkuru jautājumu ir – es nezinu."

"Vai mūsu piedzimšana ir tas, ko tu, mammīt, nesaproti?"

"Jā, viss, kas saistīts ar jums, man ir pilnīgi nesaprotams."

"Kāpēc tā?"

"Tāpēc, ka bērniņu piedzimšana man bija ļoti svarīga. Katram cilvēkam ir kāda joma, kuru viņam tik viegli neizdodas sakārtot. Man tā bija bērnu radīšana. Tikai tagad, pateicoties jums ar brāli, es zinu, ko nozīmē gaidības un dzemdības, kādas ir sajūtas, kad rodas pieniņš, un kā smaržo mazs bērniņš."

"Mammīt, kāpēc tu smaidi?"

"Es esmu laimīga to visu piedzīvot."

"Mammīt, piedod, ka nepalikām ilgāk!"

"Tev nevajag atvainoties. Tu man esi iemācījis beznosacījuma mīlestību. Es iepriekš nezināju, ka var kādu mīlēt tikai tāpēc, ka viņš ir. Man nevajag, bērniņ, lai tu kaut ko darītu. Man pret tevi nav nekādu noteikumu. Es tevi mīlēju un mīlu bez noteikumiem."

***

Tajā pašā vakarā

"Mammīt, es tomēr vēl negribu iet prom!"

"Manu cālīt, es arī negribu, lai tu ietu prom!"

"Mammīt, ar ko tu iepriekš runāji?"

"Es, dēliņ, lūdzu Dievam mīlestību, lai man pietiktu spēka!"

"Kas ir mīlestība? Un kā tā dod spēku?"

"Ak, mīļumiņ, mīlestība ir visskaistākais, ko Dievs mums ir devis. Ja esam mīlestībā, tad varam izdzīvot un pārdzīvot jebko. Tad mums ir daudz spēka un enerģijas. Tad viss ir gaišās un siltās krāsās. Tad vienkārši ir vieglāk."

"Mammīt, vai tad, kad tu mums ar brālīti saki "es jūs mīlu", tev paliek vieglāk?"

"Jā, manu dēliņ, un ne tikai tad, kad saku! Es sajūtu šo silto mīļumu sevī."

"Kā var sajust mīlestību?"

"Es tev, bērniņ, izstāstīšu, kā satiku tavu tēti un kā izmainījās mana dzīve kopā ar viņu. Tā tu uzzināsi, kas ir mīlestība.

Kad biju viena, es ļoti ilgojos, lai man būtu kāds cilvēks, kāds brīnišķīgs vīrietis, kurš mani saprastu, kurš mani atbalstītu, kurš saskatītu, cik es esmu skaista, kuram es ļoti patiktu tāda, kāda esmu. Un tad, pirms vairākiem gadiem, es satiku tavu tēti. Viņš bija tik liels un skaists! Viņš raudzījās uz mani ar mīļām acīm un no paša pirmā tikšanās brīža rūpējās par mani un sāka celt manu vērtību. Vairākus gadus pēc kārtas viņš katru dienu teica, cik es esmu īpaša un skaista, cik ļoti viņš ir laimīgs būt kopā ar mani. Tieši viņš mani pārliecināja, ka varu izveidot savu studiju, ka varu rakstīt grāmatas. Pats galvenais, viņš visu laiku teica, ka mums būs bērni. Viņš mani redzēja daudz skaistāku, gudrāku, veselāku, stiprāku, nekā es pati sevi apzinājos.

Lūk, tā ir mīlestība – visu redzēt skaistu, īpašu, vērtīgu – un izbaudīt to. Dzīvojot mīlestībā, dzīve pārvēršas. Tā sakārtojas un piepildās ar laimi. Dzīvot mīlestībā nozīmē baudīt dievišķu klātbūtni."

"Mammīt, kas ir Dievs?"

"Dievs ir visa Radītājs. Dievs ir mīlestības avots. Dievs ir daudz lielāks un visaptverošāks, nekā cilvēka prāts var saprast un valoda var izteikt."

"Tu teici, ka mīli Dievu. Kas tad ir tas, ko tu mīli?"

Ak Dievs, tagad, lūdzu, palīdzi man savam bērnam pēc iespējas saprotamāk atbildēt!

"Es mīlu Garīgu Gaismas Būtni, kas ir Absolūta Mīlestība."

"Vai tu Viņu esi redzējusi?"

"Nē, mīlulīt, bet es Viņu jūtu ar sirdi un dvēseli."

"Vai tāpat, kā tagad jūti mani?"

"Kaut kāda līdzība ir. Lai gan... tevi es esmu redzējusi dzīvē, bet Dievu ne."

"Bet kā tu zini, ka Viņš ir?"

"Man to pastāstīja mamma, kad es vēl biju pavisam maziņa. Ar laiku šī ticība un pārliecība auga. Tagad es vairs nevaru pateikt, kā to zinu. Taču domāju, ka ticība Dievam mūsos ir, jau piedzimstot. Mēs esam nākuši no Dieva. Mūsos ir gars – Dieva daļa. Lūk, šī saikne ar savu garu mūs vieno ar Dievu!"

"Mammīt, bet ja nu tā nav?"

"Tā noteikti ir. Citādi, dēliņ, mēs nevarētu rasties. Citādi cilvēkiem nebūtu tik daudz par to jādomā, jākaro, jāpārliecina citam citu. Ticība Dievam un mīlestība uz Dievu ir ļoti svarīgas katra cilvēka dzīvē. Vislabāk cilvēks to apzinās, kad viņa ikdienā pēkšņi notiek kas tāds, ko viņa prāts nevar izskaidrot un ko viņa apziņa nevar pieņemt, ko cilvēks pats ar saviem personības resursiem nespēj atrisināt."

"Ko tad cilvēks dara?"

Grāmatā ievākota saruna ar bērniem, kuri atgriezās Debesīs
Foto: Privātais arhīvs

"Viņš lūdz Dievu. Katram cilvēkam pienāk brīdis, kad viņš sāk lūgt Dievu."

"Bet ja nu nepienāk?"

"Tad Debesis palīdz radīt tādus notikumus, lai cilvēks sajustu savu bezspēcību un iedomātos meklēt palīdzību pie Dieva. Brīdī, kad apstākļi ir stiprāki, nekā prāts spēj saprast, cilvēks meklē glābiņu pie Dieva."

"Mammīt, kā tas notiek?"

"Mēs lūdzam Dievu un savās sāpēs un prāta bezpalīdzībā saņemam kādas dziļākas atklāsmes un sapratni no dvēseles gudrības.

Cilvēka dvēsele zina dievišķo kārtību. Ja nebūtu ķermeņa un prāta ierobežojumu, tad mēs visu laiku dzīvotu ar dievišķo gudrību. Brīdī, kad lūdzam Dievu, mēs tiekam klāt šai dvēseles gudrībai, jo tā ir saistīta ar Dievu. Dvēsele grib būt saiknē ar Dievu, bet personība, ego, prāts ļoti bieži pakļaujas tikai tam, ko var izskaidrot, sataustīt, saredzēt, zinātniski pierādīt.

Ir cilvēki, kas dzīvo tikai ego apziņā, kas balstās uz taustāmiem un pierādāmiem faktiem. Viņiem nav vilkmes skatīties plašāk.

Tad notiek kas tāds, kas ir ārpus šīm robežām, ko nevar pierādīt. Un cilvēks apstulbst. Viņš nesaprot, ko darīt. Tad prātam nākas atkāpties no pārliecības, ka tieši ar ego viss ir atrisināms. Tad ir jāuzdod jautājums – kas vada un regulē to daļu, kuru prāts nevar aptvert? Tie ir eksistenciāli jautājumi, kas cilvēku ved pretim Dievam."

"Ai, mammīt, tas ir sarežģīti!"

"Īstenībā jau nav. Tas notiek pakāpeniski un ir saistīts ar cilvēka brīvu gribu un paša izvēli. Mēs katrs tuvināmies attiecībām ar Dievu tik, cik vēlamies. Dievs mūs nespiež un nemudina. Drīzāk pacietīgi gaida."

"Bet tu teici, ka Debesis rada notikumus, kuru dēļ mēs iepazīstam Dievu."

"Jā, mazo gudriniek! Tā notiek, ja cilvēks ir apstājies savā dvēseles augšanā."

"Ko nozīmē dvēseles augšana?"