Par to vēsta baltu un šamaniskās kultūras pētnieka, tolteku enerģētiskās jogas pasniedzēja Agra Vanaga iecerētā grāmata "Laimas pēdās". Grāmata sastāv no apcerējumiem, kuri tapuši daudzu gadu apzinātības prakses rezultātā, un tās centrālā ass ir 27 īpašību izklāsts un aicinājums strādāt ar savu raksturu visu mūsu kopējā labuma vārdā.

Grāmatai jāierauga dienas gaisma ap ziemas saulgriežiem. Autors būs pateicīgs saņemt ziedojumu, lai ar "Projektu bankas" atbalstu izdotu šo grāmatu. Iepazīsties ar fragmentu no topošās grāmatas un, ja tā tevi uzrunā, palīdzi tai ieraudzīt dienasgaismu!

Dāsnums – devība

Pretējās īpašības – skopums, skaudība, alkatība.

Devība kā tikums jau no bērnu kājas bijis ieaudzināts katrā latvietī. Aprakstīdami seno latviešu paradumus, tā laika rakstnieki teic, ka neviens nabags neesot tukšā aizgājis no latvieša durvīm. E.Brastiņš

Visa plašā pasaulīte ir Dieva dāsnuma izpausme. Dievs nesavtīgi dod visus vajadzīgos apstākļus, lai dvēseles dažādu dzīvo būtņu ķermeņos varētu piepildīt savas kvēlākās vēlmes un smeltos zemes dzīves pieredzē un gudrībā. Dvēselei, kā jau Dieva daļiņai, dāsnums ir pašsaprotama rakstura kvalitāte, kura veicina viesmīlību, pateicīgumu, iejūtību, draudzību. Nesavtīgs dāsnums piesaista jaunas iespējas, veiksmi un turību.

Arājiņa līgaviņa,
Dod maizītes atraitnei;
Dievs atdos arājam
Pa vadziņas galiņam. (D.27831)

Vēdās teikts, ka dāsnums vairo turību. "Dots devējam atdodas" – viena no visgrūtāk izprotamajām likumsakarībām nabagu pasaulē, kurā valda alkatība. Kā tas var būt, ka dots atmaksājas ar dubultu uzviju, vairākkārt? Kā no sirds uz sirdi! Neizskaidrojami.

Pušu kožu kodoliņu
Pusi devu brāliņam;
Man brāliņis pusi deva,
No tā liela tīrumiņa. (D.3526)

Tādas īpašības kā skopums un skaudība ir posta īpašības, kuras ved uz nelaimi. Skopums rada skaudību, un skaudība attīsta alkatību. Alkatība iznīcina mēra sajūtu un rada vēl lielāku skopumu un skaudību, tā – līdz vājprātam un slimībām. Sabiedrība ir cietēja no tā, ka katrs labuma deķīti velk uz savu pusi un nevēlas dalīties ar citiem. Tas rada vispārēju nabadzību, gan materiālu, gan morālu.

Līdzi man, skopas māršas,
Līdzi, skopi bāleliņi!
Būs kauniņa redzēšana:
Maz manā pūriņā. (16597-4)

Devīgums ir svarīga īpašība, lai dzīvotu labklājībā. Izrādās, labas domas un vārdi, arīdzan raksturo dāsnumu. Piemēram, pat neapzināti izteikts vārds "paldies" (pal-īdz Die-v-s) piesaista Dieva uzmanību un vairo svētību visdažādākajās izpausmēs gan teicējam, gan uzrunātajam. Tā var būt veselība, turība vai veiksme un padoms. Būtībā visi labie vārdi, kuri izteikti patiesi un neliekuļoti, bez aprēķina, ir dāsnums un atmaksājas dubultā.

Ai, māmiņ, ai māmiņ,
Man saimīte nedzīvoja.
– Dod, meitiņ, mīļus vārdus,
Vāri agri azaidiņu. (D.31041)

Dainās īpaši uzsvērta došanas nozīme. Tā tiek salīdzināta ar kāpšanu personiskās attīstības kalnā.

Dod, Dieviņi, kalnā kāpt,
Ne no kalna lejiņā;
Dod, Dieviņi, otram dot,
Ne no otra mīļi lūgt. (D.1448)

Bet jāmāk arī ņemt. Nevēlēšanās pieņemt dāvanu ir lepnības pazīme un bloķē nesavtīgas sabiedrības attīstību. Pieņemt, saņemt veltes ar pateicību tad, kad tev kāds kaut ko dod no sirds, ir patīkams pienākums. Pretī jādod pateicīgums domās un vārdos. Paldies tev un Dievam par šo! Pieņemot nesavtīgas veltes, tiek atbalstīts otra cilvēka devīgums, un šis cilvēks pelna Dieva uzmanību.

Dod, Dieviņ, devējam,
Ne kādam skaudējam,
Pilnu klēti rudzu, miežu
Stallī labu kumeliņu. (D.32830)

Ziedošanas prakse

Ziedošanas darbība atbrīvo no dāsnuma pretējām īpašībām – skopuma un alkatības. Šīs īpašības ir degradācijas pazīmes un, ja tās netiek pārvarētas, tad posts garantēts. Kādā no Vēdu traktātiem teikts: "Izsalcis cilvēks var remdēt izsalkumu paēdot. Saniknots cilvēks var apmierināt savas dusmas un nomierināties, ja sabļauj uz kādu un saņem par to atdošas. Bet alkatīgs cilvēks nekad nevar savu alkatību apmierināt. Alkatīgs cilvēks, pat ja viņš iekarojis visu pasauli un izbaudījis visas iespējamās un neiedomājamās baudas, viņš nekad nebūs apmierināts. Alkatība iznīcina dvēseles spēku, zināšanas, visus tikumiskos sasniegumus un reputāciju".

Ziedošanas prakse dod labus draugus un attiecības ģimenē. Mēs nespētu izdzīvot šai pasaulē, ja kaut ko kādam neziedotu – laiku, līdzekļus, emocijas. Visi kaut ko ziedo, bet daudzi to dara neapzināti, nepietiekoši un savtīgu nodomu vadīti.

Ir bezgala daudz ziedošanas veidu – naudas, zināšanu, ideju, spēka, dzīvības u.c. Nauda un dzīvība ir paši grūtākie ziedojumu veidi. Īpaši – dzīvības ziedošana. Pats vieglākais – laimes vēlēšana otram. Bet visefektīvākais – veselīga ēdiena ziedošana izsalkušajiem.

Kāda ziedošana ir vispiemērotākā visiem, arī tiem, kuri tikko aizdomājušies par šo tēmu? Tas ir laimes vēlējums mantras daudzināšanas veidā – es vēlu visiem laimi; es vēlu visiem laimi, es vēlu visiem laimi. Šo mantru savā laikā izdomāja zināmais Krievijas ārsts un ezotēriķis Oļegs Torsunovs. Šim vēlējumam jābūt nesavtīgam, aiz pienākuma apziņas un ticībā veiktam, ar domu, ka tādā veidā tiek uzlabots visu ļaužu prāta stāvoklis. Varbūt tas ir naivums, bet efektīvi palīdz pašam kļūt dāsnākam un atsaucīgākam.

Vēl viens ziedojuma veids, kurš neko īpašu nepaģēr no mums, – zināšanu ziedojums. Bet šeit ir viens nosacījums – ja vien cilvēks jautā un vēlas ieklausīties un nedara to aiz pieklājības, bet patiesi.

Ne vienmēr var dot ziedojumus. Piemēram, dodot dzērājam naudu vai alkoholu, devējs nodara kaitējumu sabiedrībai, konkrētam cilvēkam un pats sev, jo atbalsta degradāciju. Pareizam ziedojumam svarīgs saprātīgs piegājiens, ar skaidru domu kam, ko, kāpēc. Visi ziedojumi jādod personībām, ne organizācijām, baznīcām, tempļiem, bet konkrētiem cilvēkiem. Vēlams, lai šie cilvēki būtu gaiši un labsirdīgi, jo, ja ziedojam izlaidīgiem un naidīgiem ļaužiem, tad uzņemam uz sevi viņu slikto dabu.

Ziedo, mārša, ko ziedo,
Ziedo savu pirtes taku:
Tur tu pērsi dēlus, meitas,
Visu mūžu dzīvodama. (1081-1)

Prieks

Pretējās īpašības – bēdas, skumjas, nomāktība.

Patiesi, priecīgs prāts esot lielākais brīnumdaris še zemes virsū. Tas spēcinot cilvēku, vairojot viņa spēkus un dodot dzīvei īsto nozīmi. Priecīgā dzīvošanā, roku rokā ar pārējiem tikumiem, meklējams latvieša dzīves pareizais ritms. Priecīgi dzīvot tas apņemās paša Dieva priekšā un priecīgs mirst. E.Brastiņš, "Latvju tikumu dziesmas" 1929. g.


Prieks – ide.prī- 'ieredzēt, saudzēt, mierīgs un jautrs noskaņojums. Vēl viena dievišķa īpašība.

Rijā, kūla kūlējiņi,
Maltuvē malējiņi;
Dieviņš prieka nevārēja,
Par starpiņu staigādams. (D.28779)

Prieka kulminācija – līksmība jeb vāciskais "luste". Līksmības stāvoklī prāts gavilē un rodas vēlme dziedāt. Dziedāšana vēl vairāk atraisa prātu un veicina savienojumu ar sevi pašu un Dievu. Tas ir Sirds prieks. Dziedāšana ir atslēga uz šo dziļi garīgo kvalitāti.

Ko man bija tam darīt
Lustīgam prātiņam?
Kaut gan biju piekususe,
Tomēr nācu dziedādama. (D.74)

Sirds prieku varētu raksturot kā pašpietiekamības un šā brīža dzīves baudīšanas stāvokli. Prieks par šo mirkli, neatkarīgi no materiālās situācijas. Šo stāvokli nav iespējams imitēt. Būtībā tas ir mūsu dabiskais apziņas stāvoklis, ar kādu šai pasaulē dzīvojām bērnībā. Vēlāk sabiedrība "noliek pie vietas" un iemāca nepriecāties. Redzot sev apkārt daudz ciešanu un nelaimīgos, uzturoties šo nelaimīgo sabiedrībā, sirds prieks iet mazumā.

Ja nav lepnības, tad prieks ir tīrs kā bērnam un brīvs no ironijas. Šāds prieks ir dabiska dvēseles īpašība. Sirsnīgam cilvēkam dzīve ir skaista pat grūtos apstākļos. Īstajam, sirsnīgajam priekam ir pārpasaulīga kvalitāte. Tā ir sava veida pašpietiekamība, kas izraisa patiku un iedvesmu baudīt šo dzīvi.

Tikt man tika tīrumā,
Tīk' mežiņa maliņā:
Tīra maize tīrumā,
Bitīt' meža maliņā. (D.10844-1)

Sirsnīgo prieku var izkopt, atbrīvojot prātu no nepareizām domām un vairāk uzturoties dabas vidē. Par to grāmatas otrajā daļā.

Priekš Dieviņa apņēmos
Noskumusi nedzīvot;
Gan gulēšu noskumuse
Apakš zaļa veleniņa. (D.96)

Iedvesma

Pretējās īpašības – iedvesmas trūkums, garlaicība, apātija.

Tēva dotu, mātes dotu,
To sasēju nastiņā;
Dieva, Laimes devumiņu
Vezumiem neaizvedu. (3758-1)

Ie-Dvesma – iedota Dieva dvesma. Tā ir mūza. Iedvesma nav īpašība, bet sirds prieka rezultātā izraisīta atvērtība radošajai Dieva enerģijai. Tas ir apziņas stāvoklis. Īpašība, kas dzimst tikai noteiktā prāta stāvoklī un noteiktos apstākļos. Iedvesma vai nu ir, vai nav. Ja enerģētiskie kanāli brīvi no piesārņojuma un cilvēks atradis sevi šai dzīvē, tad iedvesma to apciemo bieži.

Iedvesma rada entuziasmu. Entuziasms ir dzīves bauda kaut ko darīt lietas labā. Patiesībā bez iedvesmas un entuziasma kaut ko mainīt vai uzlabot savā dzīvē nav jēgas dzīvot. Ja nav iedvesmas, ir rutīna. Rutīna ir dzīves vienmuļīga atkārtošanās sadzīves līmenī. Mūsu misija ir atjaunot dievišķu sabiedrisko kārtību. Tādu kārtību, kas balstīta sirds siltumā un iejūtībā. Kārtību, kurā radošā iedvesmas enerģija svabadi plūst no Dieva un brīva no dzīves neinteresantuma un neieinteresētības vienam par otru. Lai atvērtu sevi un būtu radošajā vilnī – iedvesmā, svarīgi dzīvot kā Dieva palīgiem, nevis patērētājiem.

Kam tie kalni, kam tās lejas,
Kam tie zaļi ozoliņi?
Dievam kalni, Laimai lejas,
Bitei zaļi ozoliņi. (33671-3)

Dzejiskums

Pretējās īpašības – ikdienišķums, pragmatiskums, racionālisms.

Dzejiskums liecina par dvēseles smalkumu. Tās ir dvēseles gaviles un prieks par dzīvi.

Teic, māmiņa, tu dziesmiņas,
Tu dziesmiņu daudz zināji
No zālītes, no maizītes,
No gudraja padomiņa. (14)

Dzejiskums ir spēja skaisti un lakoniski izteikties, noformulēt savu domu, ideju, vīziju. Dzejiskuma noskaņa atkarīga no iedvesmas un dzīvesprieka. Dzejiskums ir rezultatīva īpašība.

Šī īpašība nepiemīt tiem, kuri dzīvi redz vienā plaknē un rutīnā. Pragmatiķim dzejiskums liekas kā sentiments un nevajadzīga emocija, kura traucē racionāli domāt.

Dainu četrrindes ir dzejiskuma augstākā virsotne. Dainās sastopami vairāki cilvēku dzīves līmeņi, sākot no aizvainotas sadzīves un beidzot ar visaugstākajiem dievišķajiem stāvokļiem.

Sakrālās dainas ir vieduma, iejūtības un tīrības spēka piesātinātas. Tās ir veiksmīgas dzīves ābece. Vajag tikai prast tās lasīt. Mūsu tālajiem senčiem ar dzejiskumu viss bija kārtībā. Viņi veiksmīgi ielika dievišķo gudrību četrās rindiņās, atstājot mums milzīgu iedvesmotas dzejas krātuvi.

Pateicoties dzejiskuma īpašībai, es spēju "sadzejot" šīs rindas un salikt vārdus kaut cik uztveramā tekstā, kurš, pieļauju, spēj iedvesmot kādu kaut ko uzlabot savā dzīvē.

Dzejiskums nav profesija vai prece, kuru var iegūt nopērkot. Tā ir īpašība, kuru var izkopt, gremdējoties dabas burvībā un atbrīvojoties no smagnējības. Jārod sev pietiekami daudz brīvā laika, lai to izdarītu. Atverot sirdi skaistumam, tas jādod tālāk citiem. Dodot to citiem, atnāk jauna iedvesma, prieks un dzejiskums.

Teic man dziesmas, meža meita,
Tu dziesmiņu daudz zināji,
Tev pateica lakstīgala,
Krūmiņā sēdēdama.