Mūsu laikmetā dziedniecība nav nekas īpašs, tā tiek sadalīta dažādos novirzienos un arī dažādās izpausmēs – veidos un sistēmās.

Vairāk nekā trīs gadus es darbojos kā dziedinātājs. Esmu sastapies ar ļoti daudziem mūsu laikmeta dziedniekiem, ļoti daudziem un ļoti talantīgiem. Atzīšos, ka nereti ir žēl šo talantīgo un vienlaikus ļoti līdzcietīgo cilvēku būtības. Kāpēc?! Tapēc, ka redzu un jūtu viņu sāpes. Sāpes, kuras viņi atstaro sevī no citiem cilvēkiem. Citos ir sāpes, kuras vairāk līdzinās prāta apmiglojumam un skaidrā skata aptumšojumam, kur dziedināšana tiek uztverta kā ilūzijas spēle. Tas ir sāpīgi – redzēt, kā dziednieki apspriež "parasto" cilvēku un viņa izpausmes, neredzot dziedināšanas pamatfunkciju.

Dziednieks – tas ir ļoti cēls amats, tā tik tiešām ir mistika un svētums vienlaikus.

Katram dziedniekam ir dots darbarīks – spēja apzināti izpaust instrumentu, ar kuru vienlaikus rada un vienlaikus iznīcina. Šis instruments ir visiem cilvēkiem, tikai mazāk apzināts. Visiem, kuriem ir kādas spējas, šis darbarīks ir ienācis dēļ viņu apzinātības un atbildības līmeņa esības un arī attīstības. Jebkurš cilvēks ir nācis šeit, uz zemes, tikai, lai iepazītos – iepazītos ar radīšanas un iznīcības ieroci, un šī iepazīšanās nāk caur apzinātības un neapzinātības mijiedarbību.

Tas attiecas arī uz dziedniekiem.

Esmu daudzas stundas meditējis un daudzus mēnešu domājis, ko tad īsti dziednieks izdara lietas labā. Vienā dienā man saslēdzās ļoti skaidri, ka viens ir tas aspekts, ka dziednieks reflektori uzņem cilvēku sāpes un slimības uz sevi savas tīrās vai tā sauktās smalkās enerģētikas dēļ, jo zemākās vibrācijas vienmēr pie tām tiecās, lai paceltos un apzinātos.

Tajā pašā laikā tas "svešais", ko uzņem dziednieks, dēļ simptomiem ar domu viņam pieķeras, un tapēc dziednieki nereti ļoti smagi un sāpīgi slimo. Citi dziednieki sev ir izstrādājuši attīrīšanās metodes, cits ar vemšanu, cits ar šķidru vēderu un cits vēl kaut kā. Cik daudz ciešanas un cik daudz sāpju!

Es turpināju meklēt, un atbilde bija manā rīcībā. Daudzus gadus aizlūdzu par cilvēkiem, dažkārt par vienu un citkārt par vairākiem simtiem vienlaikus. Pieņemot cilvēkus, dažreiz šķiet, ka seanss notiek, bet cilvēkam tajā mirklī nekas nav mainījies. Es sākotnēji pārdzīvoju par to, ka nespēju palīdzēt cilvēkam vai dot viņam šo mirkļa piepildījumu. Tomēr atbilde nebija tajā. Atbilde bija manā lūgšanā: lai tas ir dziedināts, dziedināts un vēlreiz dziedināts, līdz pilnībā izdziedināts (izmantoju dziedināšanas mantru tibetiešu valodā). Process notika jebkurā gadījumā. Tikšanās ar mani šā cilvēka enerģētikā mainīja to, kas atbrīvoja dziedināšanas ceļu. Es sevi sajutu kā virziena rādītāju priekš dziedināmā cilvēka.

Citiem ir bijis vajadzīgs vairāk šīs enerģijas, citiem gana ar vienu vien reizi. Dziedināšanā nevar būt aprobežotu metožu, ir tikai nevēlēšanās paļauties dziedinošai plūsmai.

Kad aizlūdzu par cilvēkiem un piedāvāju dziedinošos seansus, es ļoti bieži nemaz nezinu, kāds būs gala rezultāts.

Citam tas esmu es, citam varbūt – mūsdienu medicīna, bet citam tas var būt tikai un vienīgi apskaidrības mirklis, kurš izdziedina pilnībā...

Jo biežāk sastapos ar šādiem risinājumiem, jo mazāk pārdzīvoju, bet jo lielāka bija motivācija aizlūgt par cilvēkiem un tos dziedināt pēc tīrākās sirdsapziņas, neierobežojot procesu ar prāta aprobežojumiem. Jo – prāts jau nav ļauns, tas ir tikai aprobežots savā izpausmē. Prāts ir zināšanu, apzinātības, neazpinātības mijiedarības pastāvīgais risinātājs, kas to nereti padara ļoti skaļu un pašiem nesaprotamu.

Sapratu, ka mēs neesam nākuši kādu mācīt, jo cilvēks mācās tikai no savas izpratnes, līdz tā mijas ar reālās dzīves pieredzi, iegūstot apzinātību. Apzinātība arī nekad nebūs pilna, ja nebūs emocionālā piedzīvojuma, no kura mēs visi nereti cenšamies aizmukt vai noslēpties. Mēs baidāmies no sāpēm, mēs baidāmies no pārdzīvojumiem, bet mēs esam izvēlējušies un nākuši to visu iepazīt un caur šo iepazīšanos mācīties apzinātību. Un ar savu apzinātību un vienlaikus neapzinātību gūt pieredzi, kā strādā radīšanas un iznīcības mehānisms.