– Mīļā, man tev ir lūgums, – Dievs apstājās, nokāpa no velosipēda un noņēma brilles. Acis viņam bija laipnas, taču pēc visām ķibelēm savā dzīvē es nezināju, ko vēl no viņa sagaidīt. Es turpināju skatīties uz viņu, bet viņš mierīgi dzēra ūdeni. – Grūts bija augšupceļš, toties cik burvīgs skats!

– Kas par lūgumu?

– Jā, lūgums. Man ir svarīgas darīšanas, vai tu nevarētu padzīvot mēnesi tīri priekš sevis, ar mīlestību pret sevi, ar baudu. Nodarboties ar to, kas tev patīk, neko neprasīt, neko neplānot un negaidīt? Tā, it kā manis nebūtu.

– Bet tu taču esi, – es pieskāros ar rādītājpirkstu Dievam.

– Kā tu vari zināt? Kā tu zini, kas es patiesībā esmu? Varbūt es esmu tavas iztēles auglis, varbūt es vienkārši esmu tava iekšējā balss, intuīcija, ko tu esi personificējusi.

– Četrdesmit gadus veca vīrieša veidolā, kurš dievina kurpes bez auklām?

Dievs sasmējās.

– Cilvēki ir pieraduši, ka es esmu. Ka vienmēr var pateikt "Dievs, piedod", un draņķību itin kā nebūtu bijis. Bet pēc tam aizmirstas, un atkal sāk smirdēt, jo vienmēr taču var pateikt "Dievs, piedod". Bet, ja ir slinkums, tad – "izdari, Radītāj, tā, un es tev vairāk nekad neko nelūgšu!". Kad reiz jūs iemācīsieties dzīvot tā, it kā manis nebūtu?

– It kā tevis nebūtu? – es apjuku. Bija sajūta, ka man zeme pazūd zem kājām un es sāku krist sazin kur.

– It kā tu pati būtu Dievs. Mīļā, tikai mēnesi. Padzīvo sev tikai 30 dienas. Tu gribi, lai kāds tevi iemīlētu uz visu dzīvi, taču nevari pati sevi iemīlēt pat uz mēnesi.

– Uz veselu mēnesi...

– Tikai mēnesi. Tikai mēnesi. Laiks aizlidos ātri, bet es atvedīšu tev glītu magnētiņu...