Droši vien šis ir visskumjākais no pēdējā laikā dzirdētajiem stāstiem. Visi pārējie stāsti par strīdiem, konfliktiem un galvassāpēm šķita tik nenozīmīgi uz šā fona.

"Jums bērni ir?"

"Jā, viņi ir pieauguši un jau sen dzīvo paši savu dzīvi. Mēs nopirkām māju arī viņiem, lai viņi mūs tur apciemotu, taču viņiem gandrīz nekad nav laika."

"Un mazbērni?"

"Jā, bet arī viņus mēs reti redzam."

Negaidīti man prātā iešāvās frāze: "Tagad beidzot viņa izrādīsies visiem vajadzīga. Un varēs redzēt viņus biežāk."

Viņš vērīgi paskatījās uz mani un noteica: "Droši vien jums taisnība, es par to nekad nebiju aizdomājies..."

Kā tiek palaists pašiznīcināšanās mehānisms

Bieži mūsu slimības iemesls ir kaut kāds slēpts labums vai kāds iekšējs konflikts, kura palaidējmehānisms bijušas mūsu nepiepildītās gaidas. Mūsu smadzenes itin kā ieciklējas uz kaut kādu ideju, un ar laiku šis konflikts vai neapmierinātībarada problēmu atbilstošajā ķermeņa apvidū.

Kad es taisu ģimenes izvietojumus, ir iespēja ieraudzīt šo neapzināto, ar ko saistīta slimība. Uz ko vai uz kuru mēs tik cieši skatāmies, radot sev bīstamību, paši to neapzinādamies.

Nav nekā sliktāka par šīm uzmācīgajām idejām, aizvainojumiem vai neapzināto vainas sajūtu. Mēs skatāmies caur tiem kā caur brillēm. Un patiesība no mums aizslīd prom.

Es rakstu šo materiālu vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, daudziem piemīt šis iemīļotais paradums dzīvot tā, it kā "pats pāries", pienāks pavasaris un kļūs labāk. Nepāries. Ja neko nedarīsi, turpināsi ciest, ilgstoši esot ar kaut ko nemierā, nepūloties kaut ko pasākt, – tas ir taisnais ceļš uz saslimšanu.

Jā, mēs bieži nevaram izmainīt apstākļus, tāpat, kā dažkārt nevaram izmainīt apkārtni. Tomēr mūsu spēkos ir izmainīt savu īstenības uztveres punktu. Atrast kaut ko, kas aizrauj. Uz ko mēs fokusēsimies, turp arī aizplūdīs mūsu enerģija! Mēs, redz, dodamies pie ārsta, kad ir asas sāpes, dzeram izrakstītās tabletes, ejam uz operāciju. Mēs ārstiem ticam daudz vairāk nekā tiem, kas varētu citādi palūkoties uz dzīvi, palīdzētu atrast kaut kādus resursus, atvērt iekšējā spēka avotu, motivētu pārmaiņām...

Tie taču arī ir "īpaši apmācīti cilvēki". Ne jau tie, kas "uzsēdinās" uz sevis, bet tie, kas parādis ceļu, izeju. Dažkārt viena pareizā speciālista izteikta, veiksmīga frāze var samierināt tevi ar tevi pašu. Katram ir tāds pavadonis, ar kuru var ieiet rezonansē un kustēties uz iekšēju pārmaiņu pusi. Meklē to, rīkojies, nepadodies tik vienkārši.

Es zinu, ko tas nozīmē – būt ļoti smagā situācijā, kad nav spēka piecelties, pat pakustēties ne. Vienīgā vēlēšanās – lai neviens neaiztiek. Tieši tādā brīdī mēs paši atsakāmies no dzīves. Un palaižam sevī pašiznīcināšanas mehānismu, mūsos ieslēdzas kaut kāda retraumatizācija: iespējams, tu no jauna pārdzīvo atšķirtību no ļoti tuva un dārga cilvēka, iespējams, atstumtību, nesakaidrību. Ļoti spēcīgi pārdzīvojumi vienmēr ir saistīti ar ar kaut kādu situācijas atkārtojumu – visbiežāk ar kaut ko no bērnības "translētu". Bet iespējams arī, ka tā ir pieredze, kas nākusi no vecāku vai vecvecāku līmeņa. Tādā gadījumā pārdzīvojuma spēks taisni vai divkāršojas un raisa neizturamas ciešanas.

Nesamierinies ar situāciju!

Nesaki sev – tāds ir mans liktenis. Nesamierinies ar situāciju. Rīkojies.

Pirmām kārtām, nedrīkst ļaut limfai sastāvēties: kustība ir atslēga uz izveseļošanos, labu pašsajūtu.

Atceries? Mūsu mammas, vecmāmiņas, kolīdz kaut kas sagāja šķērsām, ķērās pie uzkopšanas. Mazgāja logus, ar rokām mazgāja veļu un berza grīdu. Respektīvi, piespieda limfu ķermenī kustēties! Limfa ir mūsu negatīvās enerģijas krātuve, tā sevī ieraksta visu kā ūdens. Un attīrās un atjaunojās tā tikai kustībā. Tā ka, vērsies pie speciālista, bet arī pats kaut ko savā labā dari! Pieraksties kaut visparastākajā sporta klubā, staigā pa skrejceliņu vai – vēl efektīvāk – izvēlies trenažieri, kas imitē slēpošanu (tājā kā reiz arī rokas ir nodarbinātas, un mēs kārtīgi izkustinām limfu, paātrinām asinsriti). Ja nevari tikt uz zāli – opcija ir nūjošana. Kaut vai izkāp no autobusa ātrāk un vienu pieturu noej kājām! Ja pēc fiziskas slodzes tev ir spēku kritums – tā ir zīme, ka sakrājušies toksīni.

Strauji jāpāriet uz sārmaināku diētu, samazinot pārtikā skābinošu produktu klāstu. Mūsu emocionālais stāvoklis dažkārt ir saistīts tieši ar sliktu orgānu darbību. Bet netīras, nekvalitatīvas asinis ir kā slikta degviela mašīnā. Un smadzenes šo degvielu uztver pa savam, sūtot trauksmes vai depresīva stāvokļa signālu (to es stāstu tiem, kam nav objektīvu iemeslu sliktam emocionālam stāvoklim).

Nu, kas tas par ieradumu izdzīt sevi līdz pēdējam? Nepievēršot uzmanību ne savām emocijām, ne sava ķermeņa stāvoklim. Jo tieši no tā sākas mīlestība pret sevi. Savukārt, ja esi pārdzīvojis kaut ko smagu, tev vajadzīga ilga, ilga atpūta – tikpat ilga, cik ilgi atradies konflikta stāvoklī. Konflikts, kas ilgāks par 9 mēnešiem, jau skaitās bīstams dzīvībai. Bet daudzi gadiem ilgi dzīvo upura stāvoklī, neredzot nekādu izeju un ieliekot nopietnu pamatu savām nākotnes slimībām.

Mūsu organisms ir iekārtots tā, ka visbiežāk šī organisma krīze notiek tieši tad, kad visas briesmas jau ir aiz muguras. Ķermenis kā alvas zaldātiņš turās tik, cik vien spēj, un kolīdz kļūst labāk, – viss visapkārt sāk jukt un brukt. Tāpēc nedrīkst ielaist sevī konfliktu, ar to laikus jātiek skaidrībā. Ikviens natrisināts konflikts nākotnē ir slimība, kas prasīs daudz vairāk resursu nekā profilakse. Kopā ar speciālistiem tev izdosies ātrāk.

Dzīve vienmēr var negaidīti aprauties

Otrs, kas ienāca prātā saistībā ar šo stāstu, – ka dzīve vienmēr var negaidīti aprauties. Pašā nepiemērotākajā mirklī.

Mana draudzene man pastāstīja, kā viņa krāmēja savu vecāku dzivokli, kas negaidīti viens pēc otra bija aizgājuši no dzīves. "Priekš kam viņiem visas šīs grabažas? Tik daudz vecu un nevajadzīgu krāmu. Cik baisi bija to visu pārkrāmēt." Viņu tas bija tik ļoti satriecis, ka, aizbraukusi savās mājās, viņa sāka tur ieviest kārtību. Lai viņas bērni reiz neizjustu tādu pašu šoku. Es neesmu īpaša uzkopšanas fane, bet šis stāsts man iekrita sirdī: tiešām, cik daudz lieka mēs iekrājam, nekad nebiju domājusi par to no šāda viedokļa.

Mums nepatīk par to runāt un pat domāt. Bet šie "krāmi" dažkārt ir arī attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem. Aizvainojumi, tenkas, neapmierinātība... Es konsultēju mātes, kas apvainojušās uz meitām, un meitas, kam nav kontakta ar vecākiem. Bet pienāks brīdis, kad tur vairs neko nevarēs izlabot. No dzīves aizies draudzene, priekš kuras nekad neatlika laika. Kaut kas notiks ar vīru, sievu, bērniem. Pienāks brīdis, kad laiku nevarēs pagriezt atpakaļ. Nesanāks parūpēties, pateikt kaut ko mīļu.

Šodien no sava vecuma un apgūto mācību virsotnēm viss šķiet tik nesvarīgs, nebūtisks. Es runājos ar mammu pa skaipu, viņa par kaut ko žēlojas un dažkārt arī rāj mani, un, zini, es smaidu. Es cenšos iegaumēt katru viņas sejas vaibstu. Kā viņa raud vai kā smejas. Kā viņa māca mani dzīvot, it kā man būtu 16 gadu. Un mani nekas vairs neizsit no līdzsvara. Es atrodu laiku parunāties ar savu veco tēti, kurš nekad nav dzīvojis kopā ar mani, un dodu mums iespēju uzbūvēt attiecības šodien, neturoties pie viņa pagātnes kļūdām. Man ir normālas attiecības ar mani nodevušo vīrieti – vienkārši tāpēc, ka viņš ir labs tēvs manam dēlam.

Es atveru savu sirdi un neturu ļaunu prātu uz tiem, kas nav tikuši galā ar saviem ierobežojumiem un savulaik aizcirtuši durvis manā priekšā, nolemjot, ka neesmu gana laba. Man viņu žēl, jo gan jau kāds aizvērs durvis arī viņu priekšā. Kad manī nobrieda Spēks, es pārstāju būt no kāda atkarīga, no citu emocijām, no viņu "patīk" vai "nepatīk". Es sajutu Brīvību būt pašai un dodu arī citiem šo iespēju. Tā ir tik laba iespēja – būt mierā ar šo pasauli. Kāpēc tērēt savu dzīvi naidam, aizvainojumiem, draudiem, manipulācijām? Visu laiku ap mums notiek kaut kas traģisks – kari, viesuļvētras, zemestrīces, teroristu uzbrukumi. Varbūt tie atgādina mums par patiesajām dzīves vērtībām? Par to, kas ir būtiski un kas – nē.