Pieņemsim, ka konflikts izraisās, kad esi kopā ar kādu. Tas var būt jebkurš – draugs, dzīvesbiedrs, bērns, priekšnieks, padotais, svešinieks veikalā. Kaut kas atgadās, un tu uzvelcies. Nav tik svarīgi, tieši kas tam par iemeslu. Kāds izgrieza priekšā no stūra, draudzene flirtē ar citu, mamma kritizē... atkal. Šefs noniecināja... atkal. Bērns pārkāpj nospraustās robežas... atkal. Var būt arī nopietnāk. Vīrs piekrāpa. Meita nočiepa naudu. Labākais draugs pārgulēja ar tavu meiteni. Biznesa partneris "uzmeta".

Lai kāds būtu sižets, svarīgi sākt ar apzināšanos, ka esi aizskarts, lai varētu piekopt tālāk aprakstīto praksi, nevis reaģēt neapzināti.

1. Cēlonis. Apzinies, ka esi aizskarts.

Iemācies atpazīt, ka tas ir noticis. Kas notiek ar tavu ķermeni? Vai pulss sāk joņot un ausīs zvanīt? Vai saules pinums sažņaudzas? Domas sāk drudžaini riņķot? Vai jūties nobijies? Centies pievērt uz visu acis vai kļūsti nosodošs?

Nenosodi sevi, vienkārši nosauc lietas īstajā vārdā – esmu uzvilkts, aizskarts – un pārej pie nākamā soļa.

2. Pauze un paļaušanās. Izmanto savu "slēdzīti", lai iepauzētu, un atdod to dievišķā rokās.

Ar laiku tu iemācīsies rast klusu pauzi, neizvairoties no otra cilvēka klātbūtnes, bet praktizēšanas sākumā (vai arī, ja aizskārums ir ļoti liels) tev var būt nepieciešams attālināties, lai saglabātu vēsu galvu. Aizej līdz tualetei, ja esi publiskā vietā vai darbā. Ja iespējams, atrodi klusu stūrīti brīvā dabā. Ja zini, ka to otru cilvēku tracina pamešana vienatnē, informē, pēc cik ilga laika atgriezīsies. "Es atgriezīšos pēc 15 minūtēm." "Es padošu ziņu rīt, vai esmu gatava runāt." Pretējā gadījumā tu pasliktināsi situāciju, nospiežot tās personas "slēdzi", kura tikko aizskārusi tevi.

Ja esi kopā ar kādu, kurš arī nolēmis praktizēt, vienkārši pasaki: "Esmu uzvilcies, man vajag mirkli." Atceries – tas ir iekšējs darbs, tu to nesaki, lai kādu vainotu. Tu vienkārši atzīsti, ka tev vajadzīgs laiks, lai pastrādātu ar sevi. Ieej savā iekšējā klusumā, atlaid visu pretestību un uztici dievišķajai palīdzībai šo situāciju.

3. Jūti un pēti. Ļauj parādīties emocijām. Kļūsti ziņkārīgs.

Kad prāts apklūst, sajūtas radīsies spontāni, bet, ja tā nenotiek, uzliec roku uz sirds un pajautā tai – kas ir tā emocija, ko pašlaik jūtu? Ļauj sev būt trauslam. Atlaid visus aizspriedumus. Vai jūties dusmīgs? Bēdīgs? Aizvainots? Vīlies? Noniecināts? Bezpalīdzīgs? Nobijies? Frustrēts? Kritizēts? Nemīlēts? Izjūti to dziļi, lai kas tas būtu. Nepretojies, neapspied to. Lai asaras nāk, ja nāk. Lai burbuļo niknums. Ļauj uznākt satraukumam vai histērijai, vai panikai. Izjūti to. Protams, neiekausti nevienu! Pat nerunā ne ar vienu šajā laikā, ja vien iespējams. Vienkārši izjūti.

Pievērs uzmanību, vai šī sajūta tev ir pazīstama. Kad tu tā juties pirmoreiz? Cik vecs tu jūties, kad tā jūties? Vai vari atsaukt atmiņā kādu bērnības notikumu, kad juties tā? Izjūti pie viena arī tās reizes sajūtas. Tas nemazina aktuālo aizskārumu, taču var dot nojausmu, kāpēc aizskāruma sajūta ir tik spēcīga, un palīdzēt noņemt "visas vainas" slodzi no pašreizējā notikumā iesaistītā cilvēka.

4. Elpo un atver savu trauslo, mīlošo sirdi.

Kolīdz ļausi sev izjust šo emociju, paraugies, vai vari "pagriezt klusāk" to stāstu, ko "atskaņo" tavs prāts. Viens no "klusāk pagriešanas" veidiem ir – fokusēties uz elpošanu un sirdi, lai paliktu savā centrā. Centies vizualizēt savu elpu ienākam un izejam caur sirdi. Ja tas ar tevi rezonē, atrodi mantru, kas noklusina tavu prātu ("Om", "Miers" vai "Sirds"). Kaut gan prāts turpinās runāt, atgādini savai sirdij, ka cilvēks, kurš tevi aizskāra, patiesībā ir tev svarīgs.

Atceries, ka kosmiskajā līmenī mēs visi esam saistīti. Tas parasti jūtams kā atvieglojums sirds rajonā. Tu jutīsi, kā sirds "iekrīt" dziļāk un tu ieej mierpilnākā stāvoklī, kamēr prāts fonā noklūst. Tas palīdz atslēgties no prāta stāstītā un pamanīt atdalītību, ko tas rada. Izjūtot mīlestību, tu tagad vari fiksēt ikvienu savu slieksmi vainot, tiesāt vai kritizēt. Pamani paštaisnumu, kas tevi ierindo "labajos" un to otru – "sliktajos". Palūkojies, vai vari iejusties otra ādā. Ieklausies cilvēkā, kurš tevi aizskāris, no šā godīgā, atklātā, trauslā stāvokļa.

Tas nereti atļauj tev naida vietā pamanīt mīlestību. Tā ir visdabiskākā empātijas forma. Atgriezies pie mīlestības, ja vari.

5. Komforts. Ļaujies, lai tevi mīl jebkurš labvēlīgs spēks, kas tevi nomierina.

Kad tu jūti, izpaud un attīri jebkuru svaigā aizskāruma emociju, iekšā rodas vakuums, kas raisa tīru beznosacījumu mīlestību un pieņemšanu. Ļauj, lai šo vakuumu piepilda jebkurš spēks, kas rezonē ar tevi, – Dievmāte, Dievs, Dieviete, eņģelis, spēka dzīvnieks, augstākais Es, Jēzus, Buda vai sarkankoks. Ieraugi šo mīlošo klātbūtni, kas tevi ieskauj mīlestības burbulī, – kā māte apskauj savu nobiedēto vai apbižoto bērnu. Lai šī tīrā mīlestība piepilda tavu sirdi.

Daži ļoti reti sajut šādu tīru mīlestību, un tā var pacelt virspusē nevērtīguma sajūtu. Turpini elpot, ja rodas pretestība.

6. Padziļini. Ienirsti dziļāk un izpēti, kāpēc tā notika.

Uzdod sev pāris jautājumu.

  • Kas manā stāstā ir patiess un kas – piedomāts?
  • Kad es pirmoreiz sajutos tā, kā jūtos pašlaik? Vai varu atsaukt atmiņā notikumu bērnībā, kas lika man tā justies? Vai vecas kreveles noplēšana varētu būt tas, kas man liek uzvilkties nesamērīgi situācijai?
  • Vai es esmu gatavs iejusties otra cilvēka ādā un iztēloties, ka viņa prātā pašlaik riņķo citāds stāsts?
  • Vai esmu gatavs atmest savu uz sevi fokusēto redzējumu un būt atvērts otra cilvēka redzējumam?
  • Vai varu pārstāt tiesāt un vainot otru un atzīt savu lomu konfliktā?
  • Vai spēju atzīt savu lomu, nenoliedzot savas izjūtas un "neslēpjoties garīgumā"?
  • Vai esmu gatavs saskatīt paša projekciju uz otru cilvēku? Vai var būt, ka tas, par ko es pašlaik nosodu otru, ir rodams manī?

7. Līdzjūtība. Atrodi līdzjutību pret sevi un pret to otro.

Centies neļaut šīm atklāsmēm modināt kaunu. Kauns ir īsta inde un nemotivē pārmaiņām! Tā vietā esi maigs pret sevi un to otro. Atgādini sev, ka ikviens dara labāko, ko spēj. Ļauj izjust sev emocijas, kas nāk, bet allaž atgriezies pie līdzjutības. Vai spēj izjust līdzjūtību pret otru arī tad, ja viņa rīcība ļoti smagi tevi aizskārusi? Ej vēl tālāk – vai spēj sirdī sajust pateicību par mācībstundu (kaut arī sāpīgu) savai dvēselei?

8. Iedvesmota rīcība. No savas sirds klusuma pajautā sev, vai tev kaut kas ir jādara šajā situācijā?

Iekšējais darbs ar konfliktu nenozīmē, ka tev jāattaisno otra cilvēka necienīgā, varmācīgā vai nejaukā rīcība. Šī nav kaut kāda "garīgas gar ausīm laišanas" tehnika, kas izmanto "aklu līdzjūtību" vai "neirotisku iecietību", lai izvairītos no konflikta, ignorētu pagātnes nepatīkamās sajūtas vai atliktu veselīgu robežu nospraušanu.

Šī prakse nenozīmē arī, ka jāforsē priekšlaicīga piedošana vai jāignorē fakts, ka noteikta rīcība rada noteiktas sekas.

Starpība ir tajā, ka, iesaistoties šajā procesā, iedvesmota rīcība nāk nevis no nosodošas un vainojošas perspektīvas, bet no atvērtas sirds vieduma. Pēc šāda iekšējā darba paveikšanas tu vari just arī vēlmi pateikt otram: "Šāda rīcība man nav pieņemama. Man jāpārtrauc šīs attiecības." Taču tagad tas notiks no izsvērta iekšējā rāmuma stāvokļa. Un vairumā gadījumu tu atklāsi, ka visspēcīgākais, ko jūti pret tevi aizskārušo cilvēku, ir... mīlestība.

Ja padarīsi šo procesu par savu praksi, atklāsi, ka attiecības ir ātrs ceļš uz personīgo un garīgo izaugsmi. Esi atvērts priekpilnām, vieglām attiecībām, bet, ja rodas konflikts (kā tas droši vien tik un tā palaikam notiks), izspied no tā maksimālo vērtību!