Ko iesākt ar "smagajām" emocijām? Valdīt, nobēdzināt, ļaut vaļu?

Ja mēs ilgi nesam sevī sēras, ciešanas vai sāpes, kuras neapzināmies, tad pat patiesas apkārtējo rūpes par mums var izraisīt neviendabīgas, ambivalentas reakcijas un emocijas. Tad nespējam pieņemt šīs rūpes un atsakāmies no palīdzības. Rūpes atmodina sen "aizmirstās" sāpes – tās sāk rauties uz āru un atrod izeju skumju veidā.

Pārmērīgi ierobežojot savas jūtas, mēs padarām savu dzīvi drūmu, nepriecīgu, kaitējot paši sev. Un, aizverot acis uz kādu sāpīgu situāciju, kas ir notikusi ar mums, cenšoties to neredzēt, mēs vairs nespējam to kontrolēt un zaudējam spēju pilnībā pārvaldīt un izdzīvot pilnvērtīgi savu dzīvi. Spēcīgas emocijas traucē domāt, veselais saprāts atslēdzas.

Daudzi cilvēki baidās no tā, ka pārstās sevi kontrolēt, ja ļaus sev izjust visas šīs jūtas: nenoturēsies un izdarīs daudz visa kā, par ko vēlāk kaunēsies.

Dusmas ir ļoti spēcīgas jūtas, jo tās liek cīnīties

Zaudējuma sāpes rada dusmas. Agrāk uzskatīja, ka dusmas var novērst, dodot tām izeju ārējā izpausmē, darbībā, atriebjoties, bet... asinsatriebība ir ceļš uz nekurieni.

Ja dusmas tiek izstumtas zemapziņā, tās tik un tā mīt mūsos, ietekmē mūs, pat ja to neapzinamies. Tad esam dusmu varā. Tad viegli varam dusmās uzsprāgt neadekvāti spēcīgi, pat pie vismazākā kairinājuma. Zem dusmām slēpjas bailes…

Ja gribam izjust un izbaudīt savu dzīvi visā tās iespējamā pilnībā, mums jāiemācās atlaist zaudējuma sāpju radītās dusmas. Ja nespējam izjust un izpaust dusmas, tad nespējam sajust arī prieku.

Vissāpīgākais pārdzīvojums cilvēka dzīvē ir tuva cilvēka nāve. Sērām ir jādod laiks, tās ir jāizdzīvo pilnībā, lai tās nepaliktu mūsu sistēmā, padarot mūs slimus. Tādēļ nevajag turēt sevī sāpju asaras – ir jāļauj sev raudāt. Asaras attīra gan ķermeni, gan dvēseli. Sievietes mūsu kultūrā tās sev atļauj vairāk, bet vīrieši pie mums ir "stipri". Vīrietis nedrīkst izrādīt emocijas, viņam jābūt stipram. Īsti vīri / puikas neraud, neskumst, neizrāda savas emocijas. Vīrieši ir "stipri" un mirst tādēļ, pēc statistikas skatoties, vidēji 15 gadus agrāk par sievietēm.

Jebkuru zaudējumu spējam izdzīvot 2–2,5 gadu laikā. Pēc tam atkal esam spējīgi dzīvot tālāk, pagriezt skatu no pagātnes uz nākotni, sākt atkal rūpēties par savām vajadzībām, atkal satikties... Ja sērojam ilgāk, tas var kļūt slimīgi, tas pārveido mūs, tā varam kļūst depresīvi, nejūtīgi, neko negriboši, savu nākotni plānot nespējīgi. Tad tikai "velkam dzīvību", nevis pilnasinīgi dzīvojam.

Kā atstāt skarbo pagātni pagātnē un nenest to līdzi nākotnē?

Kā iztīrīt savu iekšējo "māju"? Atzīt bijušo, pieņemt un iemīlēt visu sevī esošo...

Skumjas, sēras ir labas. Tās ir pat nepieciešamas, lai mēs atkal varētu kļūt priecīgi, ja esam pārdzīvojuši kādu psiholoģisku traumu. Tikai pie mums ir pierasta skumju nepieņemšana. Bet to nepieņemšana atstāj negatīvas sekas ķermenī un psihē un ietekmē mūsu raksturu un izpausmes veidus.

Ikviens, kurš iepriekš ir pieredzējis zaudējumu, bet izliekas, ka tas tā nav, psiholoģiski nav pārstrādājis šo zaudējumu. Zaudējuma radītās emocijas tad tiek izstumtas zemapziņā un kā pastāvīgs, nomācošs fons ietekmē cilvēka ikdienu emocijās un ķermenī (to var izjust kā "beziemesla" trauksmi, kurai nav cēloņa šeit un tagad). Šajā gadījumā var teikt, ka cilvēks ikdienā piedzīvo zemapziņā izstumtu zaudējumu situāciju. Ja viņš atsakās to atzīt un pieņemt, bailes no jauniem iespējamiem zaudējumiem tikai pieaugs.

Skumjas ir ceļš uz zaudējumu radīto brūču dziedināšanu

Mūsu kultūrā skumjas bieži tiek noniecinātas vai aizstumtas perifērijā. Publiski skumt, raudāt nav pieņemts. Pirmā reakcija uz sāpēm, zaudējumu bieži ir to noliegums vai bēgšana no tām. Tad var notikt iestrēgšana šajā stāvoklī. Pārlieku ilga iestigšana vienā stāvoklī kļūst par paradumu un izmaina mūsu raksturu.

Tomēr psihes līmenī dzīvo mūsu dabīgā vēlme izvairīties no sāpēm. Tāpēc mēs izveidojam daudzas pašaizsardzības stratēģijas, kuras (neatkarīgi, vai mēs tās apzināmies vai nē) traucē mums pietuvoties tuvāk sāpju epicentram un tādējādi neļauj sāpes izjust pilnībā, apzināties tās un savienoties ar tām, kas ļautu tās pārstrādāt un atbrīvoties no tām.

Dažādās stratēģijas pašaizsardzībai – psiholoģiskie aizsargmehānismi – savstarpēji pārklājas. "Virsējā slānī" atrodas "aizsargājošā stratēģija", zem tās slēpjas dusmas vai aizkaitinājums.

Ir ārkārtīgi svarīgi dot sev pietiekami ilgu laiku izsērot zaudējumu, bet mēs, mūsdienu cilvēki, nepievēršam īpašu nozīmi šīm prasmēm.

Mums jāiemācās atvadīties no zaudētajiem cilvēkiem un visa sāpīgā, kas ir saistītas ar viņiem un zaudējuma situāciju. Tas ļauj pagriezt skatu prom no pagātnes, kas ir uz laika līnijas mums aiz muguras. Tas ļauj mums pagriezt savu skatienu uz priekšu, uz nākotni, ieraudzīt to. Tikai tad mēs varam pievērsties jaunajām lietām, kas mums ir vajadzīgas, plānot nākotni. Nav iespējams justies droši un virzīties uz priekšu, ja ejam atmuguriski, skatoties tikai pagātnē. Ir svarīgi sevī atrast spēku un iedalīt speciālu laiku atceres rituāliem, procesiem, kuros pārstrādātu savu pagātni. Tikai tā mēs varam atteikties no veciem uzvedības modeļiem un izstrādāt jaunas efektīvākas dzīvošanas stratēģijas, kuras ir vērstas nākotnē uz to, ko vēlamies, – tā vietā, lai bēgtu no pagātnes rēgiem.