Vai tas, ka kāds savos uzskatos ir citāds, nozīmē, ka viņš ir slikts? Kādā ziņā mentāli radītās sāpes atšķiras no fiziskajām? Šādu atšķirību nav! Abi sāp!

Esmu secinājis: vainošana un nosodījums – ir tam pamats vai nav – tikai liecina par cilvēcīgo nespēju kaut ko pieņemt citos, bet varbūt pašam sevī! Tas parāda tikai personīgo egocentrismu – it kā vienam būtu lielāka taisnība nekā otram. Īpašība, kuru mēs bieži izvēlamies nemainīt, jo tā pasargā personīgās bailes.

Tomēr taisnība ir katram sava, un tā nav lielāka vai mazāka par cita cilvēka taisnību.

Tikai nespēja pieņemt un ieklausīties cilvēkos mūs ved uz rīcību, kura izaicina uz personīgām bailēm un, atbilstoši bailēm, veidojas ambiciozā rīcība – uzspiest savu viedokli.

Kāpēc!?

Lai izceltos sabiedrībā ar savu taisnību un patību? Mums visiem tas jau ir!

Ar ko tad izcelties? Ar to, ka publiski noniecinām sabiedrību, no kuras paši esam atkarīgi un kurā dzīvojam? Cik tad tas ir gudri? Vai tas, kurš noniecina sabiedrību masveidā vai individuāli, rāda labestības piemēru? Hmmm, varbūt! Iespējams, tas ir veids, kā aicināt cilvēkus sevi apzināties.

Esmu sapratis, ka strīdos mēs nosodām cilvēkus. Un nosodām arī, izprovocējot strīdus ar kādu savu varbūt neapzinātu, bet varbūt pat apzinātu rīcību. Diezin vai nosodīt sabiedrību, kura tā jau ikdienā tiek daudzos veidos apspiesta un apmelota, ir tas, ko mums vajadzētu darīt. Esmu pārliecināts, ka kādā no formām mēs visi esam kaut ko pateikuši nepatiesi (samelojuši). Varbūt svētie ir tādi, kuri runā tikai taisnību, bet mēs esam tikai cilvēki, kuri mācās no savām kļūdām (jā – arī meli ir kļūdas). Mēs visi esam sastapušies ar nosodījumu, bailēm, nomelnošanu un apmelošanu. Kāpēc to turpināt darīt, ja mēs to zinām?

Esmu sapratis, ka bailes ir mans izdomājums, un tās nav diezko reālas. Cilvēkiem mēdz būt ļoti grūti pašiem ar sevi dēļ bailēm vien, jo tie tajās dzīvo un no tām izriet ambicioza rīcība, valdonīgums. Varētu teikt, ka pats esmu to izdzīvojis dažos dzīves aspektos.

Kad šo sapratu sevī, es ieskatījos savā pagātnē. Es raudāju. Raudāju par to, kā es un mēs savas neapzinātās rīcības dēļ nodarījām sev un viens otram sāpīgi, iesaistot citus cilvēkus, citreiz tieši, citreiz pastarpināti. Man pat bija tāds dzīves apnikums, ka neredzēju šai dzīvei turpinājuma jēgu.

Tad es daudz meditēju, gribēju lūgt visiem piedošanu. Es sastapos ar cilvēkiem, kuri centās mani pazemot kopš manas jaunības, bet tad es sāku par viņiem lūgties. Par to, ko esmu nodarījis šiem cilvēkiem, lai viņos izraisītos tādas dusmas un naids, un tāda rīcība. Es lūdzos, lai ar viņiem nenotiktu nekas tāds, kas noticis ar mani. Jā! Man gribējās justies vainīgam arī tad, ja daudzas lietas bija vienkārši nepamatotas. Es iemācījos viņus atlaist no sevis, lai vai kāda būtu viņu turpmākā rīcība. Vēl pirms pieciem vai sešiem gadiem es noteikti tā nerakstītu un neteiktu.

Bet tad es apzinājos savu neapzinātību un to, ka viss, kas ir uz pasaules, pa daļai ir manis dēļ. Vai tā ir krūzīte vai karote, vai mašīna, vai ģimene... vai kāda izjukusi ģimene. Es sapratu, ka mēs visi esam līdzvainīgi it visā, kas ar mums notiek. Līdzvainīgi ne jau tāpēc, lai sevi vainotu, bet līdzvainīgi, jo esam bijuši iesaistīti ar kādu savu rīcību, tīšu vai netīšu.

Visbeidzot es sapratu, ka nav vainīgo nevienā rīcībā.

Šķiet – kā nu nav, ja ir?! Taču nevar vainot neapzinātu rīcību. Jā, mēs ikdienā to gribam darīt un darām, tas ir fakts! (Šoreiz es nerunāju par slepkavām vai tamlīdzīgi – es runāju par parastā cilvēka attieksmi un attiecību veidošanu.)

Jā! Ir grūti pašiem pieņemt, ka esam bijuši mazliet bērnišķīgi, mazliet muļķīši, vientiesīši un ļoti neapzināti. Bet mēs esam un paliekam tikai cilvēki... Kā gan mēs gribam, lai kāds pieņem to, ka esam kļūdījušies, ja paši turpinām kādu visu laiku vainot? Tas nav iespējams, jo ar noniecinājumu pret citiem mēs piedošanai neļaujam ienāk sevī. Mēs aiztaisām durvis uz pieņemšanu. Jā! Ir grūti atlaist!

Mēs visi esam kaut ko radījuši, jā, un ne viss ir izdevies tā, lai mēs paši gribētu kādreiz ar to lepoties. Vai tāpēc būtu jānosoda, jāvaino, jāapspiež?

Kā tu tiec pāri savām sāpēm? Padalāmies, lai iemācītos viens otru turpmāk nenoniecināt, nevainot un atbrīvot pašiem sevi no savām bailēm un dusmām.