Diena, ko kristīgā tradīcija atzīmē kā Kluso Sestdienu, dod pamatu padomāt par klusumu dziļākā nozīmē, par to, cik mēs esam tam gatavi un vai protam to izmantot lietderīgi. Par to savā grāmatā "Klusums trokšņa laikmetā", kuras tulkojums nesen izdots izdevniecības "Latvijas mediji" paspārnē, runā Ērlings Kage – "filozofisks piedzīvojumu meklētājs vai, iespējams, piedzīvojumu kārs filozofs", kā viņu nodēvē "The New York Times".
Norvēģu ceļotājs, grāmatu autors, kalnā kāpējs, jurists ar Kembridžas Universitātes filozofijas grādu, mākslas darbu kolekcionārs, izdevējs, arī "Rolex" modelis un trīs meitu tēvs Ērlings ir pirmais cilvēks, kurš sasniedzis "trīs virsotnes" – Ziemeļpolu, Dienvidpolu un Everestu – un pavadījis 50 dienas Antarktīdā bez jebkādas saziņas ar pasauli.
Grāmata "Klusums trokšņa laikmetā" pirmo reizi tika izdota 2016. gadā. Tā apbūra pasauli, kļūstot par kulta grāmatu un bestselleru Norvēģijā, Francijā, Itālijā, Dānijā, Vācijā, Somijā, Nīderlandē, Polijā un citās, vairāk nekā 30, valstīs, kurās grāmata izdota.
Piedāvājam tavai uzmanībai fragmentu no šīs grāmatas.
***
Mūsdienās tiek pētīts Paskāla apgalvojums*. Pēc pētījumiem, kurus veic zinātnieki Virdžīnijas Universitātē un Hārvardā, lielākā daļa dalībnieku visos vienpadsmit pārbaudījumos vislielāko diskomfortu izjūt, paliekot telpā 6 līdz 15 minūtes bez mūzikas, lasāmvielas, iespējas rakstīt un piekļuves viedtālrunim. Dalībnieku vecums variējās no 18 līdz 77 gadiem, viņiem bija atšķirīga dzīves pieredze, taču rezultāti nebija atkarīgi no vecuma. Lielākā daļa atbildēja, ka viņiem bijis sarežģīti koncentrēties minūtēs, kuras pavadīja vienatnē, kaut arī dalībnieki netika traucēti.
Trešā daļa no eksperimenta dalībniekiem, kuri pārbaudi veica mājās, minēja, ka nav spējuši to izpildīt un pārkāpuši pētnieku norādījumus minūtēs, kurās viņiem bija vienkārši jāsēž. Domāju, ir diezgan jautri iztēloties eksperimenta trusīšus, kuri sēž vienatnē un šmaucas.
Vienai grupai atļāva lasīt vai klausīties mūziku, taču ne sarunāties savā starpā. Viņi ziņoja par augstāku apmierinātības līmeni. Diezgan daudzi arī domāja, ka palīdzēja iespēja skatīties ārā pa logu.
Zinātnieki eksperimentu padarīja vēl grūtāku, lai redzētu, vai dalībnieki labprātāk darīs ko nepatīkamu, piemēram, izjutīs elektrisko šoku, tā vietā, lai vēlreiz vienatnē sēdētu klusumā. Visus pirms eksperimenta pakļāva līdzvērtīga stipruma strāvas iedarbībai, lai viņi precīzi zinātu, cik lielas sāpes tā nodara. Un tas tiešām bija sāpīgi. Nospiest pogu, kas dod elektrības triecienu, lai īsinātu laiku.
Satriecoši ir tas, raksta pētnieki, ka palikt vienatnē ar savām domām "acīmredzot bija tik atbaidoši", ka tas spieda daudzus dalībniekus pakļaut sevi elektriskajam triecienam, lai gan par izvairīšanos no šā trieciena viņi iepriekš "labprāt būtu maksājuši". Savā degsmē izvairīties no klusuma telpā, viens no dalībniekiem piespieda pogu, lai saņemtu strāvas triecienu, vismaz 190 reizes.
Diezin vai Paskāls būtu bijis pārsteigts. Tieši pretēji. Paskāls zināja, ka nemitīgā bēgšana no mums pašiem ir tik brutāla realitāte, ka mēs, cilvēki, izvairāmies par to domāt. Mēs domājam par ko citu. Viņam ir taisnība.
Vai tas nozīmē, ka tu un es esam traki? Jā, es domāju, ka mēs esam tuvu tam, lai kļūtu pilnīgi un galīgi traki.
* 17. gadsimtā Blēzs Paskāls izvirzīja šādu domu: "[..] cilvēces nelaime ceļas no viena vienīga avota, proti, ka viņi nespēj mierīgi atrasties istabā."
