Ej, Laimiņa, tu pa priekšu,
Nes guntiņu rociņā,
Lai kājiņas neiespēru
Asariņu paltiņā. (DS 18813-5)

Šīs rindas savelk kopā autora vērojumus un secinājumus, salīdzinot Vēdās un dainās rodamos padomus rakstura izkopšanā, apzinātas un pilnvērtīgas dzīves veidošanā. Šī ir no tām grāmatām, ko izlasi vienā vakarā, paliec ar sajūtu, ka dažas lietas jāpārlasa vēlreiz, un nākamajā piegājienā atrodi vēl citas šķautnes.

Pēc autora vārdiem, grāmata sākotnēji bija iecerēta kā mācību līdzeklis. Laikam ritot, pārlasot, pārrakstot un vēlreiz pārlasot sarakstīto, viņš secinājis, ka tā tomēr ir noskaņu grāmata, kuras pamatā ir dainu un vēdu literatūras zināšanas.

"Šī grāmata ir manas iepriekšējās dzīves noslēgums un sākums jaunam uzdevumam – dabas skolas izveidošanai, kuras mērķis – cilvēciskuma atgūšana, īpašību praktiska veidošana un izkopšana. Mūsu tautai ir jāatgūst sensenā vērtību skala jeb koordinātu ass, pēc kuras vadoties, iestāsies līdzsvars un harmonija! Šī grāmata ir mans pirmais solis šai virzienā un devums tautas izglītībā," spriež Agris.

Piedāvājam vienu nodaļu no grāmatas – vienu no trejdevinām apskatītajām īpašībām –, kurā aplūkotas mūsu sabiedrībā nemainīgi aktuālas tēmas – patiesums un tai pretējā lepnība. Uzmanību – nodaļas beigās ir tests, kas palīdzēs ieraudzīt, cik lielā mērā lepnība piemīt tev!

Patiesums – taisnīgums

Pretējās īpašības – melīgums, lepnība, izlikšanās

Ai, Dieviņ, redz tu mani
Tik patiesi dzīvajot,
Es otram žēl nedaru
Nevienā vietiņā. (DS 34167-0)

Patiesums, īstums. Tā ir spēja redzēt sevi pašu, nemānot sevi. No šīs īpašības izaug Godīgums. Bet godīgums ir sabiedrisks. Patiesums ir individuāls. Vairāk uz sevi vērsts. Jo lielāks Patiesums, jo vairāk cilvēks pamodies no ilūzijām par sevi.

Patiesa cilvēka apziņas stāvoklis neļauj dzīvot neapzināti, jo viss, kas notiek ar pašu, ir izaugsmes skola, kura slīpē raksturu kā dārgu dimantu. Patiess cilvēks apkārtējo pasauli redz objektīvāk nekā ilūzijas varā esošs.

Būt patiesam nozīmē – nemelot sev, ja redzi, ka tev nav taisnība, ka nodoms vai darbība nav tīra, ir savtīga. Lai šādi paraudzītos uz dzīvi, jābūt sensitīvam cilvēkam. Sensitivitāte ir jūtīgums. Diemžēl, Rietumu kultūrā dzīvojot, šī īpašība ir kaitīga uzņēmējdarbībai, bet ļoti nepieciešama laimei. Patiesums ir pirmā un vissvarīgākā īpašība visās garīgajās praksēs un pašizaugsmes ceļos. Ja šī īpašība netiek attīstīta, sākas lēna degradācija. Cilvēks kļūst lepns, iedomīgs un nevēlas vairs mācīties no savām un citu kļūdām. Viņš vairs nerēķinās ar citu cilvēku interesēm un sajūtām, bet neatlaidīgi "bīda" savus "projektus". Tas pastiprina personiskā nozīmīguma sajūtu un ilūziju: viss, ko es daru, ir labs un vajadzīgs. Ne velti čigānu ļaunākais lāsts ir: "Kaut tu lepns paliktu!" Jo lepnība savā būtībā ir netaisnība pret apkārtējiem un līdz ar to pret sevi.

Ej, bāliņ, taisnu ceļu,
Runā taisnu valodiņu,
Tad ij Dievs palīdzēs
Taisnu ceļu nostaigāt. (34199-0)

Patiesums rada taisnīguma apziņu. Taisns, taisnīgs ir tas, kurš ir patiess – īsts, nesamākslots, neviltots. Taisnīgs ir tas pats, kas godīgs. Patiess cilvēks ir godīgs, jo nemāna sevi. Tikai tāds cilvēks visu redz bez izpušķojumiem un ilūzijām. Taisnumu nevajadzētu jaukt ar domāšanas šaurību, burta kalpa attieksmi vai garīgu neelastīgumu. Taisnums/patiesums pieprasa dzīvesveidu, kurā jābūt "šeit un tagad" stāvoklī. Tas nozīmē apzinātu dzīvesveidu, kurā skaidri definētas personiskās vērtības un dzīves virzība. Šīm vērtībām jābūt kā ideālam, jo citādi nenotiks garīga virzība. Ideālists labā nozīmē ir cilvēks, kurš tic vislabākajam rezultātam un kurš kopējā labuma vārdā spēj atteikties no lepnības un alkatības. Viņš neatļaujas ieslīgt mietpilsoniskuma miegā, bet paaugstina dzīves standarta latiņu un visu mūžu strādā ar raksturu, kultivējot labo savā un sabiedriskajā dzīvē.

Patiesums – viena no svarīgākajām īpašībām, no kuras dzimst visas pārējās īpašības. Patiesums izslēdz iespēju melot sev un dzīvot sevis svarīguma ilūzijā. Kaut arī Patiesums un Taisnums pamatā ir viena un tā pati īpašība, tomēr tās šķir neliela nianse. Tā padara šīs īpašības nedaudz atšķirīgas. Patiesums ir nemākslots īstums – objektīvisms, kas galvenokārt vērsts uz sevi, uz iekšu – sevī un attiecībā pret sevi. Nemelošana sev. No patiesuma savukārt ir atkarīgs taisnums, taisnīgums, kas nozīmē neviltotību pret citiem. "Taisns ceļš", pretēji viltus ceļam, ir Laimes ceļš jeb Laimes taka. Tā ir taka kalniņā.

Grūt' man bija kalnā kāpt,
Lēt' lejā noejot;
Grūt' man bija pašai iet,
Lēti otru maldināt. (6910-0)

Taisnumu nedrīkst jaukt ar dogmatisku neelastīgumu un dūru vicināšanu patiesības vārdā. Nonākot svešā sabiedrībā, jābūt pietiekoši modram un apsviedīgam, lai nepazaudētu savu patieso būtību un kontaktu ar Dievu. Tādā brīdī noder iekšējais patiesums un rakstura noturība.

Ļaudis man ļaunu vēl,
Dievs man ļauna nevēlēja,
Dievs man ļauna nevēlēja,
Redz man' taisni dzīvojot. (DS 9111-0)

Pilnvērtīga un laimīga dzīve ir kā bērnam – nesamaitāta, patiesa un bez grima.

Ne dziedāt nedziedāju,
Ja ar kāju nepieminu;
Ne dzīvot nedzīvoju,
Ja patiesi nedzīvoju. (DS 92-0)

Lepnība

Šai grāmatā lepnība būs vienīgā pretējā īpašība, kurai veltīta tik liela uzmanība. Tas tāpēc, ka lepnība ir apziņas vīruss, kurš nemanāmi sagrauž cilvēku no iekšpuses un laimes vietā aizved uz nelaimi. Šo vīrusu sevī ir visgrūtāk pamanīt.

Lēna, lēna tā meitiņa,
Ne dziedāja, ne runāja.
Aiz lepnības nedziedāja,
Aiz barguma nerunāja. (DS 826-0)

Lielākoties mēs maz pievēršam uzmanību savām īpašībām, bet citus vērtējam pēc visaugstākajiem standartiem. Tā ir lepnība.

Lepnība ir tumsonības pirmā pazīme, jo rada ilūziju, ka esi ļoti labs cilvēks un tāpēc pelnījis īpašāku ievērību un cieņu nekā citi. Tu drīksti pazemot citus, bet citi tev pat norādīt uz to nedrīkst, jo kas gan viņi tādi ir, lai norādītu? "Un, galu galā, katrs dara, kā grib, tāpēc es jūs visus pazemošu, bet pamēģiniet tik man aizrādīt!"

Lepnība ir vissliktākā īpašība, no kuras attīstās visas pārējās negatīvās īpašības. Ja kāds kļūst lepns, viņš pakāpeniski degradējas un sāk zaudēt visu, kas viņam ir. Kā magnēts pievelk metālu, tā lepns cilvēks pievelk nepatikšanas.

Piedāvāju 41 lepnības pazīmes aprakstu, kas latviskots no vēdu traktātiem. Pirmajā brīdī, iespējams, šķitīs šokējoši un pat nepieņemami, ka dažas mums tik pašsaprotamas izdarības, piemēram, spoguļošanās, arī tiek uzskaitītas par lepnuma pazīmēm. Tomēr ne vienmēr konkrēta izdarība uzreiz liecina par lepnību. Lielākoties tieši vairāku pazīmju kopums nosaka lepnības līmeni. Tas varētu būt sava veida tests. Izlasiet šīs pazīmes un atzīmējiet tās, kuras jums piemīt trīs ballu sistēmā – 1) "nav vai piemīt mazā mērā"; 2) "ir, bet ne izteikti"; 3) "ļoti raksturīgi man". Pie katras pazīmes atbilstoši atzīmējiet vienu, divus vai trīs punktus. Tā būs iespēja aizdomāties gan par savu lepnību, gan par sevi un savu attieksmi pret dzīvi kopumā.

1. Nesatricināma pārliecība par to, ka man vienmēr ir taisnība. Vai arī pretēji – galēja nepārliecinātība.

2. Attieksme pret citiem kā "no augšas" – pamācoši iedomīga. Katrā sarunā cilvēks cenšas iestarpināt savu gudro domu un pamācīt otru.

3. Personiskā svarīguma sajūta un izrādīšanās. "Būtu labs vīrs, ja tikai deguns nedaudz zemāks būtu!" – saka latviešu sakāmvārds.

4. Sevis un citu noniecināšana, pazemošana.

5. Lielīgums un pārliecība, ka esmu labāks par citiem, jo man ir lielāka dzīves pieredze un vairāk zināšanu.

6. Oponenta vai konkurenta nostādīšana neērtā, pazemojošā situācijā.

7. Tieksme kontrolēt situāciju, bet nevēlēšanās uzņemties atbildību (viss tik slikti... neviens nemāk neko darīt..., bet, kad tiek piedāvāts pārņemt iniciatīvu, tad aizbildinās ar to, ka nav laika).

8. Tieksme spoguļoties. Vairāk attiecināms uz vīriešiem ar narcistisku dabu. Sievietēm tas ir normāli.

9. Sava apģērba un priekšmetu pārmērīga izrādīšana. Būtībā tā pati lielība.

10. Nevēlēšanās, lai kāds man palīdz. Citu cilvēku palīdzības piedāvājumu noraidīšana ar domu, ka pašam ar visu jātiek galā.

11. Uzņemties vairāk nekā var paveikt. Vai tieši pretēji – neko nedarīt, jo darbu ir pārāk daudz.

12. Darbs līdz pilnīgam fizisko spēku izsīkumam. Nerēķināšanās ar savu spēju robežām. Tā ir lepnība ar mīnus zīmi, pret sevi vērsta.

13. Uzmanības koncentrēšana uz sevi tikai, lai "pazīmētos". Varētu būt tā pati lielība.

14. Tieksme apvainoties par sīkumiem. Un, ja cilvēks atvainojas, rodas vēl lielāks niknums pret otru un vēlme atspēlēties.

15. Pļāpīgums un tieksme daudz runāt par savām problēmām. Bet, ja otrs sāk stāstīt par savām likstām, nav vēlēšanās klausīties.

16. Pārmērīga juteklība, iekāre vai nejutīgums, frigiditāte.

17. Pārmērīga aizņemtība ar sevi vai pilnīga nolaidība. Cilvēks, kurš staigā netīrās drēbēs un nemazgājas, vai arī tāds, kurš ir piedomājis pie katras sava apģērba krokas un ķermeņa detaļas.

18. Raizes par to, ko citi domā un runā par mani. Vai arī pilnīga vienaldzība. Nevajag uztraukties par to, ko citi runā, tomēr, ja ir pārmērīga vienaldzība pret citu teikto, var nesadzirdēt Vēstījumu, kas vienmēr skan jebkuras kritikas zemtekstā.

19. Dažādu svešvārdu izmantošana sarunā, nepaskaidrojot to nozīmi; ar mērķi – parādīt sevi kā gudrāku par otru.

20. Sava niecīguma sajūta ("ko nu es – es jau neko, jo esmu sīka vienība"). Sevis noniecināšana.

21. Nespēja piedot sev un citiem. Vēlme atriebties un spīts.

22. Sevis vai citu pārlieka slavēšana, cildināšana. Citus var godāt pēc nopelniem, bet ir muļķīgi pārspīlēt un pataisīt viņus (vai sevi) par elkiem.

23. Savu domu, vārdu un uzvedības veida izmainīšana atkarībā no sarunbiedra sociālā statusa. Hameleona tendences. Piemīt lielākai daļai. Īpaši – valdības funkcionāriem.

24. Nepateicīgums. Cilvēkam tiek dots, un viņš uzskata, ka tā tam jābūt. Pat "paldies" nepasaka.

25. Necilu ļaužu ignorēšana vai izsmiešana. Piemēram, ubags, kurš patiešām ir ubags un nav izgājis peļņā, bet gan, izmisuma mudināts, lūdz ziedojumu – tāds cilvēks ir jāatpazīst un jāatbalsta, nevis jāizsmej par to, ka viņš nespēj nopelnīt iztiku.

26. Neuzmanība un nevērība pret citiem. Īpaši – pret vecākiem ļaudīm un bērniem. Nevērība pret bērniem var izpausties kā vēlme no viņiem "atkratīties" un atdot audzināšanā auklēm.

27. Savu problēmu un lepnuma neapzināšanās ("man viss kārtībā"). Patiesums vajadzīgs, lai apzinātos sevi. Ja nav patiesuma, šis ir atslēgas punkts visā sarakstā – kā ķīlis personības attīstībā. Ja cilvēks sevi neapzinās, viņš būtībā ir zudis šai krāsainajai Dieviņa pasaulītei. Tāds cilvēks visam brien pāri, ir pragmatiski nežēlīgs un nemācās no kļūdām. Tāds patērētājs tiecas iznīcināt gan dabu, gan veselo saprātu.

28. Karmisko likumsakarību ignorēšana un viendienīšu – patērētāju – domāšana: "Ne mana cūka, ne mana druva". Tas ir katrā no mums. Lielākā vai mazākā mērā.

29. Sevis necienīšana (darbības, kuras sabojā likteni, jeb nelietīgas darbības). Sevis necienīšana ir arī sevis indēšana ar saindētu pārtiku, alkoholisms, narkomānija, mazohisms, pašnāvība.

30. Saērcinātība un īgnums sarunā ar otru. Liecina par vāju saikni ar sevi pašu, apkārtējo pasauli un Dievu.

31. Balss pacelšana (kliegšana) dusmās un īgnumā. To varētu definēt kā tieksmi par katru cenu uzspiest savu viedokli.

32. Neapdomīga, nesaprātīga rīcība, kuras sekas pēc tam jānožēlo.

33. Negodīgums pret sevi un citiem. Tas var izpausties kā apzināta ļaušanās krāpnieciskai shēmai, kurā pats vai kāds cits tiek piekrāpts vai apdalīts. Piemēram, pašreizējā Latvijas valsts struktūra ir krāpnieciska attiecībā pret tautu. Tās ietvaros mēs visi esam kļuvuši negodīgi pret sevi un saviem bērniem, jo esam pieļāvuši šādu scenāriju. Un tā mūs spiež būt negodīgiem pret valsts varu.

34. Nespēja īstenot saprātīgu kompromisu. Ļoti raksturīga īpašība stūrgalvīgajiem.

35. Tieksme vienmēr pateikt pēdējo vārdu ("jums taisnība, bet man ir savs viedoklis, un liecieties mierā ar saviem argumentiem.")

36. Vēlme risināt citu problēmas, īpaši ja neviens nelūdz to darīt. Šī darbība atņem personisko laiku, psihisko enerģiju un līdzekļus, kuri vajadzīgi paša dzīves dzīvošanai.

37. Nevēlēšanās dalīties ar zināšanām: a) lai paliktu situācijas noteicējs (manipulētu ar cilvēkiem); b) par šīm zināšanām ir dārgi samaksāts, un skauž, ka kāds uzzinās to pašu bez piepūles; c) "esmu gudrāks par pārējiem un vēlos tāds palikt"; d) kāds nozags manas domas un publicēs kā savas.

38. Pārmērīga vai nepietiekama uzmanība pret savu fizisko un psihisko veselības stāvokli. Mums jābūt ļoti atbildīgiem pret sevi, tomēr jebkurš pārspīlējums ved pretējā grāvī, atņemot laiku un līdzekļus.

39. Aizspriedumainība pret cilvēkiem ar citu ādas krāsu un izskatu. Īpaši aktuāla tēma šai laikā, kad migranti pārpludina Eiropu. Šādā situācijā mūsu negatīvā attieksme pret migrantiem nebūs aizspriedums, bet dabiska pašaizsardzības reakcija. Taču, piemēram, ja būsim cietuši no tumšādaina huligāna un, aizbraucot uz tumšādainā zemi, necienīsim turienes ļaudis, tas jau būs rasistisks aizspriedums.

40. Pārmērīga cieņa pret sevi (narcisms).

41. Sarkasms. Vēlme pasmieties par citiem un aizskart citus.

Latviešu sakāmvārdi un parunas

  • Kur lepnas domas, tur īss padoms.
  • Lepnība kaunu dzemdē.
  • Kas grib nabags palikt, tam pa priekšu jāpaliek lepnam.
  • Augstprātība nāk priekš krišanas.
  • Neesi lepns, būsi laimīgs.