Ikvienam droši vien ir zināms, ka Visums vibrē. It viss, kas piedzimst, sāk savu vibrācijas rotējošo kustību. Paskaties kādu stādiņa augšanas procesa nofilmēto video paātrinājumā – tas vārda tiešā nozīmē izriņķo no zemes! Avots – arī tam piemīt rotējoša virzība, arī avots burtiski izvijas no zemes.

No zemes dzīlēm izplūstoši ūdenskritumi arī uzskatāmi parāda šīs formas, kuras gadsimtiem ilgi tiek iespiestas akmenī: pirmā izkususī senā ledāja pilīte sāka savu riņķojošo kustību, un jau pēc gadiem izveidojusies spēcīgā straume turpina savu virzību pa iezīmēto trajektoriju.

Paskaties uz pulksteņa rādītāju. Kāpēc pastāv jēdzieni "pulksteņrādītāja virzienā" un "pretēji pulksteņrādītāja virzienam"? Ko tas nozīmē? Austrumu medicīnā piecu pamatelementu aplis virzās pulksteņrādītāja virzienā un tiek uzskatīts par radošu/attīstošu.

Ja palūkosimies uz senām ikonām, ieraudzīsim cilvēku ar sudraba vārpstiņu. Kā jau viss šajā pasaulē, arī mēs esam vibrējoša enerģija, un mūsu vibrācija ir progresīva – augšupejoša. Ne velti daudzās pasakās sastopam vārpstiņu, kas palīdz varonim rast izeju kādā situācijā!

Palūkojies uz maziem bērniem! Viņi pastāvīgi atkārto vienu un to pašu darbību: piemēram, ilgi kustina kājas, skrien uz riņķi, jau neskaitāmas reizes prasa atkārtot vienu un to pašu stāstu vai noskatīties vienu un to pašu multfilmu. Arī mēs paši, ja vēlamies iemācīties kādu skaņdarbu, atkārtojam to daudzas reizes, bet pēcāk tā pati jau kaut kur mūsos "iesēžas" un skan bez mūsu līdzdalības. Mums ir nepieciešams atkārtot!

Kāpēc tik svarīgi ir atkārtot bērnībā vienu un to pašu pasaku, dziesmu, pateicību par ēdienu, iet vienā un tajā pašā laikā vakaros gulēt?! Smalkie ķermeņi, kuri mūsu acīm ir neredzami, arī aug līdzi mūsu vecumam. Un būtībā ēteriskais ķermenis – dzīves ķermenis ir atkarīgs no ritma atkārtošanās. Ēteriskajā ķermenī atrodas dzīvības spēks, no tā ir atkarīga mūsu fiziskā labklājība. Un tieši tāpēc ir tik svarīgi mazulim stāstīt vienu un to pašu pasaku, dziedāt jau labi zināmu dziesmu. Smalkajā pasaulē tas izskatās tā, it kā mēs tītu kamolā sudrabainos Dzīves pavedienus. Šis kamols jau arī ir mūsu aura – elektromagnētiskais lauks.

Padomājiet paši, kā izskatās tā bērna "kamoliņš", kuram tiek stāstīta viena un tā pati pasaka ilgākā laika periodā, kam tiek dziedātas vienas un tās pašas dziesmas... Tās ir darbības, kuras pastāvīgi atkārtojas. Un kā izskatās tā bērna "kamoliņš", kuram katru dienu piedāvā kādu jaunu multiplikācijas filmiņu, jaunas izklaides, jaunas rotaļlietas? Šāda bērna dzīvības spēki ir ievērojami niecīgāki, bet līdz ar to arī viņa fiziskā veselība un nervu sistēma stipri cieš un ir pakļauta stresa iedarbībai. Šādi ir redzams, ka pozitīvie aspekti, kuri visu laiku atkārtojas, veido mūsu "dzīvības spēku kamolu", kamēr negatīvie šo kamolu izjauc.

Kā izskatās saīguša cilvēka enerģija? Tā nav spoža, tā radoši nevibrē, tā bālē un sāk griezties uz citu pusi, tādējādi iztērējot pati savu un vienlaikus arī apkārtējo enerģiju.

Lūk, kāpēc ir tik grūti ilgstoši atrasties blakus saīgušam bubulim.

Bet tā ir tikai pirmā stadija. Nākamā stadija sākas, ja mēs neesam pietiekami vērīgi un ļaujam sliktam garastāvoklim iemājot mūsu dvēselē, – tas jau ir depresijas sākums. Te jau cilvēks sāk justies kā iestidzis purvā – viss ir apstājies, apkārt valda klusums, nekas nenotiek, es nevienam neesmu vajadzīgs, viss ir slikti. Un būtu labi izmantot šo klusumu un ieklausīties klusajā iekšējā balsī, un ...sākt rīkoties.

Bieži vien tas notiek dēļ tā, ka mēs esam pieraduši skriet pa dzīvi, neaizdomājoties par to, ko vēlas Dvēsele. Tieši tamdēļ arī sākas šis dvēseles diskomforts. Rodas daudz šaubu: vai tas ir tas, kas man būtu jādara, vai es to daru labi, vai tas ir labi, ka esmu mākleris, kaut mans tēvs un vectēvs bija profesori, vai arī esmu pieļāvis kļūdu, kuru sev nekad nepiedošu utt. Ja šaubas nemazinās, sāk pārņemt izmisums (es visu daru ne tā vai daru par maz, es neesmu to pelnījis), šajā brīdī mūsu spožā enerģija burtiski apstājas, lai sāktu kustību citā virzienā – atpakaļ, lai sāktu postošu kustību.

Un šajā situācijā laiks sāk rādīt pretējā virzienā. Reizēm tas rezultējas alkoholismā. Vai, gluži otrādi, tas ir jauns spēks un ticība sev, tādā gadījumā enerģija iegūst pozitīvu virzību un dzīves laika rādītājs turpina virzīties uz priekšu. Tādā brīdī dzīve iegūst jaunu kvalitāti, cilvēks nonāk pavisam jaunā sevis un dzīves izpratnes līmenī.

Bet, ja tas nenotiek, sākas trešā stadija – nedziedināma stadija un mūsdienās ļoti izplatīta slimība – vēzis.

Kāpēc es tagad par to rakstu?

Tāpēc, ka pēdējos gadus pie manis uz konsultāciju nāk aizvien vairāk vēža slimnieku, kuriem šī saslimšana ir sākusies tieši šādā veidā, tikai viņi nepievērsa pietiekamu uzmanību tam, cik ļoti paši sev kaitē ar negatīvām domām (tādām kā "es nevienam neesmu vajadzīgs, esmu slikts, mani neviens nemīl, neesmu pietiekami labs", līdz ar ko arī neizbēgamā vainas sajūta, no kuras nekā nevar tikt vaļā...).

Un šobrīd slimnīcā guļ kāda mana kliente ar kādu smagu leikozes formu. Jau vairākas dienas viņas meita cīnās par savas mātes dzīvību, dodot viņai visu savu Mīlestību, viņa dara visu, lai tikai paildzinātu savai mammai dzīvi... Šī situācija lika man uzrakstīt aicinājumu visiem cilvēkiem: cilvēki, esiet vērīgi pret savu garastāvokli! Priecājies par saviem mazajiem sasniegumiem! Priecājies par to, kas tev ir, nevis bēdājies par to, kā tev nav. Ja šodien esi daudz paveicis – tev nav, par ko sevi vainot. Nesalīdzini sevi ar citiem, vadies pēc sava iekšējā kompasa kā kapteinis Džeks Sperovs "Karību jūras pirātos". Zīmē, muzicē, ceļo, spēlējies ar bērniem, spēlē pieaugušo spēles, joko un pasmejies par sevi, ģērbies dažādu krāsu apģērbos, baudi dabu un tās aromātus!

Vārdu sakot, piepildi sevi ar pozitīvu enerģiju un dalies tajā ar apkārtējiem, pavisam vienkārši – iztēlojies, ka no tevis izplūst Gaismas stariņš pie tiem, kam tu vēli laimi.