Laimīgas mammas pieredzes stāsts

Ar partneri kopā esam jau ilgi un vēlējāmies ģimenes papildinājumu. Divus gadus mēģinājām tikt pie bērna, bet bez rezultātiem. Devos pie ārstiem, kuri ieteica lietot dažādas zāles, hormonu preparātus. Mans ģimenes ārsts, kurš Rīgā ir diezgan populārs, teica, ka daba mani esot apdalījusi un bērnu ieņemt būšot ļoti grūti. Par spīti tam, zināju, ka viss nokārtosies, vienkārši jāgaida. Ticība ļāva satikt īstos cilvēkus.

Man nejauši bija iespēja apmeklēt ājurvēdas masāžu. Tā man iepatikās, un devos uz to atkārtoti. Tad masieris atklāja, ka redzot man enerģētiskos blokus. Par to sāku vairāk interesēties arī pati. Jau pirms tam biju meklējusi informāciju par numeroloģiju, astroloģiju, apmeklējusi dažādus seminārus, tāpēc uzticējos arī ājurvēdas metodēm.

Drīz vien sapratu, ka pati gribu kļūt par masieri. Devos uz kursiem pie Ivetas Orbidānes, SPA un ājurvēdas masāžu un reiki meistares. Izstāstīju viņai arī savu problēmu. Sarunājām veikt čakru masāžu procedūras. Ājurvēdas masāžas laikā vairāk strādā ar enerģētiskajiem centriem un blokiem, ja tādi ir. Iveta apstiprināja, ka patiesi ir problēma, un es viņai pilnībā uzticējos. Dzīvē mums katram nāk trīs atslēgas cilvēki, kuri atver pasauli. Uzskatu, ka viņa bija viena no tiem, kas mainīja manu dzīvi.

Pāris nedēļu pēc masāžas saaukstējos, jutu nelielu diskomfortu, kas, visticamāk, bija attīrīšanās posms, jo drīz pārgāja. Trīs nedēļas pēc šīs masāžas uzzināju, ka esmu stāvoklī. Nevaru spriest, vai palīdzēja arī iepriekš veiktās masāžas. Citas sievietes procedūras veic atkārtoti, jo ne vienmēr tās iedarbojas tik efektīvi. Turklāt laikā, kad sāku interesēties par ājurvēdu un mācījos kļūt par masieri, sapratu, ka gribu mainīt darbavietu. Iepriekšējā darba vidē vairs nejutos labi – darbs prasīja pārāk daudz enerģijas, jutos izdegusi. Lai arī bija grūti aiziet no vietas, kur nostrādāju astoņus gadus, tagad esmu laimīga, ka to izdarīju.

Sanāk, ka pametu darbu, kad paliku stāvoklī, bet to es uzzināju tikai pēc divām nedēļām. Sāku šaubīties, vai tas ir labi, ka kļuvu par bezdarbnieci. Tagad uzskatu, ka sievietei stāvoklī nav jāstrādā, jo darba slodze ir pārāk liela, turklāt bērns mātes miesās jūt pilnīgi visu. Biju laimīga, ka man bija iespēja atpūsties, izgulēties, peldēties, nodarboties ar jogu un runāties ar savu punci. Varbūt tāpēc mazulis tagad ir tik mierīgs.

Savu pieredzi neesmu atklājusi ne paziņām, ne arī ārstiem. Tradicionālā medicīna uz to raugās citādi. Daloties pieredzē ar cilvēkiem, kas netic acīmneredzamai un netaustāmai enerģijai, pretī saņemu noliegumu un varbūt pat izsmieklu. Apkārt ir tik daudz negatīvu emociju. Tāpēc arī šajā intīmajā pieredzē dalos anonīmi. Taču esmu gatava dalīties ar tām sievietēm, kurām ir līdzīga problēma.