Mazliet ieskicēšu vēsturi par savu pieredzi šajā sakarā. Vairāk nekā 30 savas dzīves gadus es meklēju atbildes uz šo nepareizo jautājumu. Kāpēc ar mani tā notiek? Es ilgi meklēju atbildes. Līdz 27 gadu vecumā man uznāca neaprakstāmas galvasssāpes, kuras mediķi dēvē par kūlīšu tipa galvassāpēm, vēlāk nāca papildu diagnoze, ko sauc par uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu (UDHS).

Ar kūlīšu tipa galvassāpēm nomocījos vairāk nekā piecus gadus ar lēkmēm divas reizes gadā, savukārt ar UDHS sadzīvoju lielāko daļu savas dzīves. Abas šīs diagnozes no medicīniskā viedokļa īsti nepakļaujas ārstēšanai. Var atvieglot tikai simptomus. Tu dzer tabletes, bet lielas jēgas no tā nav, sevišķi gadījumā ar galvassāpēm, jo tas īsti nenovērš lēkmi, kuras laikā tev šķiet, ka tavā galvā kāds dzen naglas, un vienīgā doma tajā brīdī ir nomirt.

Jautājuma maiņa ved uz risinājumu

Tā vairākus gadus cīnoties ar šīm galvassāpēm, lēkmju laikā vienīgais jautājums ir – kāpēc tieši man? Varētu domāt, ka es esmu vienīgais, kurš ar šādām galvassāpēm būtu sasirdzis... Piecu gadu ilgā medikamentu dzeršana ikreiz, kad uznāca galvassāpes, nemainīja to intensitāti. Tās kā pulkstenis atkārtojās pavasarī un rudenī līdz pat astoņām reizēm nedēļā.

Pēdējā vizītē pie ārsta vēl tika konstatēts, ka man ir UDHS. Tad arī sāku meklēt atbildi uz jautājumu, ko esošā situācija man vēlas iemācīt. Un tad beidzot parādījās rezultāti! Nu jau trīs gadus esmu izticis bez sāpju lēkmēm, turklāt veiksmīgi tieku galā ar UDHS.

Atbilde, kuru atradu, man īsti nepatika, bet daudz jau neko darīt nevarēju. Mocīties mežonīgās sāpēs turpmākos gadus īsti negribējās...

Situācijas māca un maina dzīves virzienu

Atbildes uz jautājumu "ko tas man grib iemācīt?" meklēju no garīgā viedokļa. Manas galvassāpes mani aizveda pie atbildes, ka man ir jātiek skaidrībā ar savām domām, jāsāk garīgās izaugsmes ceļš.

Cilvēkam, kurš nekad nav interesējies par garīgo attīstību un bēdzis no tās, tā nav nekāda dāvana. Tas ir šoks, kam vēlāk seko bailes un izmisums. Taču, kad šī atbilde atnāk, tavā domāšanā notiek pārmaiņas, tevī parādās jautājumi, kas liek meklēt vairāk atbildes.

Tas ir arī sākums manam ceļam uz garīgo izaugsmi. Es sāku analizēt savu dzīvi, sāku skatīties uz kopsakarībām. Arvien vairāk un vairāk lasīt. Iepazīt tehnikas, kā sevi varu pilnveidot. Es pārvērtēju daudzus savas dzīves notikumus un šiem notikumiem uzdevu jautājumu, ko tie man centās iemācīt tajā brīdī un kādas savas dzīves mācības esmu palaidis garām.

Vienas galvassāpes var aizvirzīt uz burvīgu sevis atklāšanas un dziedināšanas ceļojumu! Naivi ir domāt, ka tikai grāmatu lasīšana vai vārdu izteikšana, ka nu es eju garīgās attīstības ceļu, būs pietiekama.

Garīgā attīstība ir ikdienas darbs ar sevi. Es ar sevi strādāju jau septiņus gadus, bet neesmu sasniedzis pilnību. Es apzinos, ka esmu mainīgs, es augu katru dienu caur dažādiem dzīves notikumiem. Līdz ar garīgo attīstību ir nākusi mana sapratne, ka varu augt ne tikai caur patīkamiem un spēcinošiem notikumiem, bet mana attīstība notiek caur manām neveiksmēm, sāpēm un ciešanām. Visi mani dzīves notikumi mani veido. Tā ir spēja būt esošajā mirklī un apzināties šā mirkļa pilnību.

Sevis pieņemšana un mīlēšana

Otra diagnoze – uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms UUDHS) – ienāca manā dzīvē, lai iemācītu vienu no svarīgākajām mācībām. Tas ir pamats ikviena cilvēka izaugsmei un ceļam uz brīvību. Tā ir mācība par sevis pieņemšanu un mīlēšanu.

Lai cik arī banāli izklausītos šie vārdi par sevis pieņemšanu un mīlēšanu, tomēr jāatzīst, ka šodienas sabiedrībā mēs esam aizmirsuši par to, kas mēs esam.

Mūsu dzīvēs nepārtraukti notiek programmēšana, kura mūs arvien tālāk un tālāk aizvirza no spējas sevi pieņemt un mīlēt tieši tādus, kādus daba mūs radījusi.

Tas nebūt nenozīmē, ka mums ir jāpārtrauc pašattīstība un izaugsme. Taču šodien ar lielu pārliecību varu teikt, ka, iemācoties sevi pieņemt un mīlēt, daudzas ikdienas jomas sakārtojas pašas par sevi. Aug pārliecība par saviem spēkiem, dzīvē ienāk vairāk prieka, paplašinās apziņa, notiek straujāka cilvēka personīgā un garīgā izaugsme, parādās lielāka personīgā brīvība, veidojas citādas attiecības, un neviļus cilvēks sāk ievērot, ka viņa dzīvē atgriežas labklājība un veiksme.

Bērnu slimības māca vecākus

Es nevaru izlaist šo aspektu, jo reizēm mācība cilvēka dzīvē atnāk netiešā veidā. Esmu tēvs, kurš ir pieļāvis ārkārtīgi daudz kļūdu savā dzīvē, jo nevēlējos saskatīt mācības, kuras manā dzīvē parādījās līdz ar bērna ienākšanu ģimenē.

Bērns nav jāaudzina, bet jāievada dzīvē. Bērns no dzimšanas brīža ir sabiedrības daļa, taču viņam nav zināšanu un sapratnes par sabiedrības pieņemtajām normām. Bērns ir brīvs savās izpausmēs, taču bērns ir spēcīgs enerģijas lasītājs un smalki izjūt cilvēkus sev apkārt, sevišķi vecākus.

Mums, vecākiem, ir jāsaprot, ka bērna apziņa ir kristāldzidra un nesamitāta, viņa enerģija ir tīra un spēcinoša. Tāpēc bērni ir laimīgi un enerģijas pilni. Viņi ir visciešākajā veidā harmonizēti ar dabu un vadās pēc dabas likumiem un enerģijām.

Slimības bērnam sāk parādīties tad, kad šīs enerģijas novirzās no normas vai ja viņš ir piedzimis ar ģenētisko fonu, ko pārmantojis no vecākiem un vecvecākiem, kas viņa gēniem liek izpausties konkrētā veidā.

Taču te arī sākas lielākā problēma. Mēs visas vainas no medicīniskā un uzvedības viedokļa sākam meklēt tikai un vienīgi bērnā, nedomājot, ka esam līdzatbildīgi un ka no bērna slimībām un uzvedības ir jāmācās arī mums, vecākiem.

Piemēram, UDHS ir mācība par pieņemšanu un mīlestību. Un es ticu, ka ikviens vecāks mīl un pieņem savu bērnu. Par to nav šaubu. Taču mūsu prāts ir ietekmēts no sabiedrības uzskatiem. Mēs, pieaugušie, reti kurš esam ar tīru domāšanu un reti kurš pilnībā sevi akceptējam un mīlam.

Un caur bērnu šī mācība nāk pie mums. Lai pilnībā izprastu savu bērnu, akceptētu viņu, palīdzētu viņam augt, parādītu ceļu dzīvē, mums pašiem ar sevi ir jāstrādā.

Atcerēsimies šo vienkāršo principu, ko ikreiz atgādina lidojuma laikā. Ja jūs ceļojat kopā ar bērnu, avārijas situācijā vispirms skābekļa maska ir jāuzliekt pašam un tikai tad bērnam. Tieši šis pats princips attiecas ikdienas situācijā.