Un te iedvesmai, ierosmei priekšā stāv ceriņkrūms, kuru pētu, laiski malkojot aromātisko kafiju kopā ar silto rītu Latvijas ilgi gaidītajā un beidzot atnākušajā pavasarī. Nekāda mierīgā pētīšana neiznāk, jo galvā (un visā manā būtībā) tomēr skan jautājums – savā veidā retorisks, bet tomēr arī tāds, uz kuru gribas atrast atbildi.

Tiesa, atbilde pārsteidzošā veidā rodas turpat. Manī. Maija saulīte, nesenais pērkons un lietus vēl pirms mēneša pelēko, askētisko ceriņkrūmu ir papildinājis ar zaļu migliņu – briestošiem pumpuriem. Ar katru dienu tie kļūst arvien leknāki, pilnīgāki: paies vien pāris dienas, kas krūmu pārvērtīs zaļā mākonī ar milzīgiem, violetiem ķekariem. Turklāt tie reibinoši smaržos. Un smarža arī katru dienu būs absolūti citāda: no rīta, rasas klāta, – viena, pievakarē, nerunājot par nakti pēc karstas pavasara dienas, – cita. Pēc negaisa – tas jau būs vispār pavisam cits aromāts. Kas tas par spēku, kas mīt kokā, krūmā, kas viņam liek izturēt pelēko ziemu, vairākus gadu desmitus stabili stāvēt, padevīgi ļauties apčubināšanai, dārznieka šķērēm? Kas tas par spēku, kas tur zemē stabili un ilgi, neskatoties uz pēdējā laika teju virpuļviesuļiem vasarās, neiznīcina viņa stabilo un atbrīvoto stāju? Ļauties dzīvības cikliem gadu no gada...

Pašcieņas un neatlaidības četrkājainais guru

Ceriņkrūms nav vienīgais, kas šajā mīlīgajā maija sākuma rītā pievērš manu uzmanību, ievedot dzejnieka reiz teiktajā stāvoklī – "domāju es domas dziļas". Kaķene Mīce ierasti, totāli atbrīvoti guļ pusēnā. Vēroju viņas astes vīšanos un laiski, maksimāli atbrīvoti novietotās ķepas un domāju, kā mēs minētajā pasākumā kopā ar dalībniekiem... jo pasākuma ideja ir tieši tāda: meklēt esenci, atbildes, ne tikai asanas – jogas pozas – perfektā novietojumā, bet tās būtnes vai auga individualitātē, apslēptajā, mistiskajā spēkā, uz ko aicina šī asana, kura sevi sauc par kaķi, lotosu, ērgli, kalnu, suni....Mīces vērošana man bieži ir bijusi ne tikai universitātes šāds vai tāds kurss priekšmetos, kas saucas "iezemēšanās", "totāla relaksācija ", "kustēšanās ", "drišti " (skatiena fokuss sanskritā), meditācija un daudz kas cits, bet arī īpaši psiholoģijas paņēmieni. Piemēram – sirdssāpēs pēc kāda brūtgāna neuzvešanās atbilstoši manām iecerēm tieši Mīces novērošana man nereti bijusi vislabākās zāles pašcieņas un bezrūpības atgriešanai visā ķermenī. Goda vārds, viņa ir visvarenākais koučs šajā jomā, jo kā īsti guru nevis stāsta, bet nodod stāvokli bez vārdiem. Ar savu klātbūtni.

Varu atklāt noslēpumu: nemēdzu uzplīties cilvēkiem, reklamēties, e-pastu studijas abonentiem izsūtu reizi divas mēnesī – vienkārši negribu traucēt vai intensīvi ziņot par to, kas man pašai būtiski. Taču reiz, kad bija nepieciešams atgādināt par to un es turpināju minstināties "kuri zina – tie zina, ko nu visu laiku tramdīt cilvēkus", kāds, kurš arī labi pazīst Mīci, tieši tā man teica: "Tu paskaties, kā Mīce dara – tik ilgi bāžas virsū, kamēr panāk savu." Ielec klēpī, ja grib. Tā nu katru reizi, kad manī uzpeld kautrīgums vai šaubas, atceros savu eleganto, vienmēr balansēto, pašcieņas pilno un sava nodoma spēka vadīto četrkājaino guru. Goda vārds.

Palidosim?

Vērodama ceriņkrūmu, turpat blakus redzu rosāmies strazdu pāri. Viens sēž uz pašas jumta kores un mudina mani šai kontekstā domāt par to, ka daudzi cilvēki nevar uz tepiķiša nostāvēt: līdzsvars zūd, nogurums vai kas cits.

Savukārt šis brašulis bez vārda, bez personas koda, un "noteiktas dzīvesvietas" mierīgi stāv pašā jumta maliņā, pie viena māju būvē vai sievu appuišo, īsti nesapratu. Bet cilvēks saka, ka viņš tomēr ir varenāks, varošāks, gudrāks un visādi citādi evolucionētāks. (Tikai nostāvēt taisni, nerunājot par palidošanu citādi kā lidmašīnā, nemāk gan.) Hmmm... Kas ir tas spēks, kas šo mazo, dzīvelīgo radībiņu ceļ gaisā, liek izplest spārnus, lēkāt no viena zara uz otru, par nokrišanu pat nedomājot! (Vai mēs jel kādreiz esam redzējuši, ka kāds putns vienkārši tāpat nokristu?!)

Turklāt viņš arī dzied – no kaut kurienes dziļi sevī, bez īpašas diafragmas un elpas stādīšanas Mūzikas akadēmijā.

Mācoties stāju, pacietību un nezināt depresiju nekad

Un augi? Visparastākās pienenes spēks, neatlaidība, pacietība: tu tik pļauj to mauriņu, un viņa tik aug. Katru gadu. Neapvainojas.

Skatos uz lielo bērzu, kas reiz bija mazāks – es to atceros, bet viņš bija pirms manis šajā upmalā. Tagad ir milzīgs. Ja šajā iemiesojumā nesasniegšu fizisko nemirstību, tad dabiski būs, ka šis bērzs būs vēl pēc manis. Johaidi – ir gan pacietība! Gadu no gada: plaukst lēniņām, pacietīgi, nomet lapas, aiziet ziemas miegā. Upes krasts mainās, un bērzs pamazītēm savu taisno vertikāli nomaina uz nelielu leņki, tomēr viņā ir tā stabilā ass, perfekti izvietotās saknes, kas gadu desmitus notur droši un stabili pie zemes. Depresiju vai "nebūšanu formā ", tā teikt, neesmu viņā nekad ievērojusi. Viņš uzcītīgi un uzticīgi pilda savu misiju. Aug, ir. Gadu no gada. Es to nevienmēr māku – mierīgi būt, neskatoties uz ilggadīgām studijām un praktizēšanas. 1:0 bērza labā.

Es nevaru nostāties bērzu, priežu, ozolu un citu koku priekšā un pateikt onkuļiem un tantēm, ka cirst šo "viens–nulle" ir slikti, ka tas pārāk daudz šobrīd tiek darīts, un uzrīkot piketu, sapulcinot citus, kas domā līdzīgi. Bet es varu turpināt mācīties no kokiem ("Es mācos no kokiem" – to reiz teica arī mans draugs, režisors Jānis Streičs, kad gāja lūkot gleznojamās vietas savām gleznām) – stāju, pacietību, ilgdzīvošanas spēku un parādīt, ka tieši koki to mums var iemācīt kā nekas cits. Neviens fizio- vai psihoterapeits to neizdarīs tik dziļi un mūžam paliekoši kā koki. Turklāt daudz lētāk.

Un šīs mākas mūsos var atmodināt daudzas citas dabas būtnes – zivis, akmeņi, tauriņi.

Vārdu sakot – jauks, jautrs, sirsnīgs, dziļš piecu nedēļu ceļojums no 12. maija nelielā, konfidenciālā grupā absolūti ikvienam: kādam pirmo reizi sastapties ar "paralēlu pēdu novietojumu" kalna pozā –Tadasanā iesācēju līmenim, kādam – sajust savu asti savienojamies ar Zemes centru, kādam, kas gadu gados jau nomainījis vairākus jogas paklājiņus, – sajust sevi kā mazu šūniņu lielā organismā un izārstēt to jeb kļūt par koku un aizsūtīt savas joga sirds spēku un mīlestību Latvijas meža garam. Un visādas citas lietas arī. Vairāk par to – šeit.