Izrādās – jā. Rīgā dzimušā un 1997. gadā uz Austrāliju kalpot aizbraukušā Raimonda Sokolovska grāmata "Varavīksnes lokā" ir īpaša ar to, ka luterāņu mācītājs runā par tematiem, par kuriem kristīgā teoloģija šodien principā klusē. Ir neparasti un pat atsvaidzinoši no mācītāja dzirdēt modernu un tajā pašā laikā Bībelē balstītu analīzi arī par tādām tēmām kā garīgā pieredze, dzīvība Universā, cilvēka uzbūve.

Piedāvājam tavai uzmanībai grāmatas nodaļu par šā raksta virsrakstā minēto debesbraukšanas tēmu. Iespējams, tā ieviesīs skaidrību terminoloģijā, tās izcelsmē un pavērs arī citu skatījumu, kur figurē arī tādi no citām senajām mācībām pazīstami artefakti kā vimanas...

Debesbraukšana

Ar debesbraukšanu kristietībā saprot Jēzus pacelšanos Godības sfērās, kas notika 40 dienas pēc Lieldienām – pēc viņa augšāmcelšanās.

Ar debesbraukšanu kristietībā saprot arī visu ticīgo nākotnes apsolījumu. Laiku beigās visai cilvēcei ir apsolīta augšāmcelšanās, bet ticīgajiem vispirms. Pēc tam ir gaidāma debesbraukšana tiem un tad, kad tas tiks piešķirts. Bet Jēzus – ticības iesācējs un piepildītājs – ir jau pacēlies Debesīs. "Redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam," – bija Jēzus vārdi, kad mācekļi bija sapulcējušies kalnā, no kura viņa debesbraukšana notika. Uzcelts godības sfērās Debesīs un tomēr palicis tuvāks mums ik brīdi. To viņš īstenoja un īsteno caur Svēto Garu, kas izlejas pār visiem ticīgajiem. Debesbraukšana pirmo reizi notika Vasarsvētkos.

Runājot par debesbraukšanu, – tā satur vairākas izpratnes. Atcerēsimies, ka teoloģijas uzdevums nav skaidrot garīgo lietu metafiziku jeb uzbūvi (kaut arī tāda ir), bet gan galvenokārt sistematizēt ticības atziņas, lai tās būtu saskanīgi ar Svētajiem Rakstiem pieejamas ticīgo sirdīm un prātam. Tādēļ var teikt, ka teoloģija principā dziļāk par rudimentu debesbraukšanas notikumā neietiecas. Pie galvenajām izpratnēm tiek minētas trīs, un proti:

1) Jēzus debesbraukšana notika, viņam a) garīgi pārvietojoties, b) garīgi paaugstinoties un c) fiziski pārvietojoties;

2) Jēzus debesbraukšana notika, viņam a) garīgi pārvietojoties (Debesīs) un b) garīgi paaugstinoties ("sēdies pie Tēva labās rokas");

3) Jēzus debesbraukšana notika, viņam c) fiziski pārvietojoties (paceļoties uz augšu).

Visas izpratnes a), b), c) ir Bībelē pamatotas un tāpēc uzskatāmas par patiesām. Tādēļ pakavēsimies pie katras no tām.

Garīgā pārvietošanās

Tā attiecas uz Jēzus pārvietošanos garīgajā telpā ar un pēc debesbraukšanas. Līdz debesbraukšanai 40 dienas Jēzus atradās tādā stāvoklī, ko sauc par intermediālo – starp debesīm un zemi. Ar augšāmcelšanos viņš jau bija iemantojis pārveidoto – augšāmcelšanās miesu (somatisko grieķ.), bet vēl atradās garīgajā telpā Zemes tuvumā, tāpēc kļuva daudziem redzams, dzirdams un viņam varēja pat pieskarties: "Stiep šurp savu roku un liec to manās brūcēs... un neesi neticīgs, bet ticīgs," cituviet Jēzus teica Tomam, kad mācekļi bija sapulcējušies. Pie tam Jēzus bija "stājies viņu vidū", jo tie bija sapulcējušies aiz slēgtām durvīm, – viņš neienāca pa durvīm, bet – "stājās viņu vidū".

Šo biblisko ainu bieži attēlo gleznās: mācekļi ir istabā, tās vidū spīd milzīgs gaišums, kas veido savdabīgu laika un telpas portālu, caur kuru "iznirst" Jēzus, spēka apņemts, un ienāk šai trīsdimensionālā telpā mācekļu vidū. Tieši tā tas aprakstīts Bībelē. Tā ir garīgā pārvietošanās un tā notiek garīgajā telpā – piektajā vai sestajā dimensijā. Līdzīgi Jēzus bija "nozudis", kad viņu atpazina, laužot maizi pie galda ar mācekļiem un ceļā uz Emmaus. (Lk. 24.) Tomēr paralēli viņš bija demonstrējis sevi esam fiziskajā ķermenī, – augšāmceltā (somātiskā grieķ.) miesā, ar jaunajām augšāmceltās miesas kvalitātēm. Viņš bija ēdis kopā ar mācekļiem, skaidri rādīdams, ka šis ir fizisks ķermenis, kurš var uzņemt fizisku barību, nevis tikai Dvēsele/Gars. Tie deva viņam maizi un zivi, un tie ēda kopā. Tas ir ļoti svarīgi: Jēzus pēc augšāmcelšanās ir fiziskā ķermenī. Vai varētu to šodien tulkot kā pozitīvu ģenētisko mutāciju, kā rezultātā pie fiziskā ķermeņa ir notikušas matērijas un enerģijas augstākās metamorfozes? Zinātne pazīst cilvēka ķermeņa divas gēnu spirāles un runā par iespēju milzīga spēka rezultātā attīstīt vai atmodināt divpadsmit. Tad fiziskais ķermenis – tiek transformēts augstākā kvalitātē. Tas var notikt Augstāko Spēku ietekmē. Un – kā Bībelē teikts: "... Kristus sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem." (Rom. 6:4) Vai gan tieši par to nav runa? Tam piemīt arī jaunas spējas, kā teleportācija un iespēja pārvietoties caur augstākām dimensijām – tikpat viegli kā ejot pa parku.

Un debesbraukšanā – Jēzus, būdams jaunajā – augšāmceltā miesā, tika pacelts debesīs.

Garīgā paaugstināšanās

Tā attiecas uz Jēzus paaugstināšanu un paaugstināšanos garīgajā telpā ar un pēc debesbraukšanas. "...Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas."(Kol. 3:1) Un Ticības apliecībā sakām: "Uzkāpis Debesīs, sēdies pie Tēva labās rokas." M. Lutera Katehisma iztirzājumā dotais skaidrojums: "Tas ir Jēzus Kristus Visaugstākās godības stāvoklis, ar ko Viņš pēc savas cilvēcīgās dabas pacelts Dievišķās Majestātes tronī. Viņš, visur klātbūdams, valda Savam Vārdam par godu un Viņa ticīgajiem par stiprinājumu un glābiņu."

Fiziskā pārvietošanās

Fiziskā pārvietošanās attiecas uz Jēzus fizisko pārvietošanos fiziskajā telpā debess virzienā, kas notika paralēli ar iepriekšminēto garīgo pārvietošanos un garīgo paaugstināšanos. "Tie, Viņam aizejot, cieši skatījās uz debesīm..." (Ap. d. 1:10). Iedomāsimies šo ainu: mācekļi stāv un skatās, lēni paceldami galvas – redzēdami kā Jēzus lēni un majestātiski, spēka apņemts, tiek pacelts pretim padebesim, kas tad viņu apņēma. "...Un padebess viņu uzņēma prom no viņu acīm."(Ap. d. 1:9). Tas ir vienreizēji kolosāls un krāšņs notikums, ko cilvēks skatīja savām acīm. Visnotaļ zīmīgs ir latviešu valodas teoloģijas termins "debesbraukšana", kas, lai cik tas šķistu neparasti, tomēr liek domāt arī par kādu transporta līdzekli.

Gan latviešu, gan citu tautu kultūrās eksistē senās izpratnes par "zvaigžņu ratiem" un citiem analogiem pārvietošanās agregātiem, ar kuriem dievišķās būtnes ir novērotas pārvietojamies Izplatījumā. Pravieša Ecehiēla grāmatā (Bībele, VD) mēs lasām aprakstu vienam šādam, acīmredzot kosmiskās un garīgās telpas lidaparātam, kuru kopā ar tā pilotiem/iemītniekiem vaigu vaigā sastapa Ecehiēls: "Es redzēju – piepeši nāca stipra vētra no ziemeļiem, pacēlās liels mākonis ar uguni, tam bija spožums visapkārt un pašā vidū spulgoja kaut kas kā spilgti mirdzošs metāls. Tam vidū bija redzami četri dzīviem radījumiem līdzīgi veidojumi: tie bija cilvēkiem līdzīgi tēli." (Ec. 1:4–5) Vai šodien to nesauktu par "piektās pakāpes sastapšanos" (encounter of the fifth kind angl.)? Citu tautu antīkajos rakstos, piemēram, Vēdās, ir pieminēti līdzīgi lidaparāti "vimanas", pat ar smalkiem aprakstiem un dažādām konstrukcijām – atkarībā no darbības rādiusa vai veicamā lidojumu tāluma un uzdevumiem, – ar tiem ir bijušas redzētas lidojam un kosmiskajā telpā pārvietojamies dievišķas un attīstītas būtnes no citām vietām Izplatījumā. Vai gan Dieva Dēlam pašam arī nebūtu tāds pieejams, debesīs uzbraucot?