Tāpēc, ka viss reiz dzirdētais ir glīti iekapsulējies mūsu zemapziņas atmiņās. Mēs taču klausām pieaugušajos, kas visu zina. Un iemācāmies baidīties vecāku bailes.

Der piedomāt, kādas emocijas bērnībā mājās tika aizliegtas. Piemēram, skumjas – "nerādi skābu seju!". Lai gan skumjas ir normāla (kā visas citas emocijas), izdzīvojama un atzīstama emocija. Un, tikai izdzīvota, tā izgaist.

Šāda dzirdētā frāze bērnam, lai viņš varētu justies atzīts ģimenē, varētu likt kļūt par "mākslīgā prieka" uzturētāju. Tā sauktie kompānijas klauni ir izveidojušies no vēlmes izdzīvot, atsakoties no tā "es", kas viņi patiesībā bija, – lai iederētos.

Vai arī, atceroties savus vecākus, kuri visu laiku bija bēdīgi, bērns nodomā – nekad tāds nebūšu, kad izaugšu!

Tas viss ir labi – būt jautram, justies priecīgi. Lieliski! Ja vien tās ir patiesas sajūtas, ja vien šie cilvēki savu dvēseļu dziļumos nejūtas nepieņemti, "ne tādi" un izsalkuši pēc iekšējā miera, neizprotot – kāpēc.

Mūsu mieru laupa pašos neapzināti pieņemtās idejas par to, kādam man ir jābūt, vai arī – kāds es noteikti negribu būt. Un milzum daudz enerģijas aiziet, lai šo ilūziju noturētu dzīvu.

Kādā klusā brīdī der apdomāt, kādas aizlieguma frāzes visbiežāk nācies dzirdēt. Iespējams, tur dzīvo atbildes uz daudziem sevī uzdotiem jautājumiem.

Lai no kaut kā atbrīvotos, tas ir jāatzīst, jāierauga. No zemapziņas "kamoliņš" jāpārnes uz apziņu. Tad tas sāk atritināties... atrisināties. Izzust.

Visu, visu, kas momāc mūsu sirdis, ir iespējams izmainīt. Paņemt rokās, ieraudzīt un sasildīt un palaist!