Protams, kad pirms teju 20 gadiem TV ekrānos parādījās seriāls "Amulets", dēmonu medības bija pagalmā iecienītākā rotaļa. Pēc dažiem gadiem izlasīju grāmatu "Eksorcists", kurai sekoja daži prasmīgi režisētu šausmu filmu seansi par šo tēmu, pāris murgainu sapņu, un ar to pietika, lai ļaunos garus es izslēgtu no savu sarunu tematiem. Pirms vairākiem gadiem izlasīju apgalvojumu, ka dēmoni patiešām brīvi staigā mūsu vidū, vēl jo vairāk – ka mums katram ir kāds pārītis sabiedroto nelabo. Kādas muļķības! – bija mana pirmā atbilde šim uzskatam, tad jau labāk ticēšu tiem nešķīsteņiem, kurus redzu fantastikas seriālos...

Pēc dažiem gadiem vairāku smagu notikumu rezultātā es beidzot iepazinos ar saviem dēmoniem, sākumā piešķirot tiem medicīniskus terminus un ārstējot ar zālēm. Šajā laikā bieži mocījos ar miega paralīzi (stāvokli miega laikā, kurā fiziskais ķermenis ir aizmidzis, bet garīgi cilvēks ir nomodā, nereti piedzīvojot paniku jau no tā vien, ka nevar pakustēties, bet visu redz, dzird un saprot), un paralīzes laikā mani apciemoja diezgan daudz dažādu nedraudzīgi noskaņotu viesu. Nekāds brīnums – zāles nepalīdzēja, un manas "personības" izpausmes sāka nopietni traucēt manai normālai eksistēšanai, attiecībām ar līdzcilvēkiem, taču es to visu norakstīju uz krīzi un pārmaiņām dzīvē, ar kurām pati it kā netiku galā. Vēl kāds laiks pagāja, līdz es metos tiešām atklātā cīņā ar saviem dēmoniem.

Ir dzirdēts – lai padzītu dēmonu, jāzina tā vārds. Loğiski, ja mēs zinām lietu, parādību nosaukumu, mēs varam izdomāt un saprast, ko ar tām iesākt. Problēmas apzināšanās. Nosaucot lietas īstajos vārdos, cilvēks var sākt meklēt tām risinājumu. Kā tad varētu nosaukt dažus diezgan bieži sastopamus dēmonus? Dusmas. Nesavaldība. Agresija. Nepacietība. Pārmetumi. (Der aizdomāties, kā visi šie dēmoni bieži draudzējas savā starpā.) Atkarības. Greizsirdība. Mantkārība. Neirozes. U.c. Dažiem cilvēkiem piemīt "mazi" vai nedaudzi dēmoni, citiem to ir tik daudz, ka tur jau ir vesels midzenis.

Nav mazsvarīgi piebilst, ka gandrīz katra no manis nosauktajām parādībām ir pieļaujama arī, nesaucot tās par dēmoniem, jo saasinājumi dzīvē gadās mums visiem. Psihologi (un visi citi dvēseles dakteri) noteikti apgalvos, ka tam visam ir savi cēloņi. Jāpiekrīt, katram cilvēkam ir savi zemūdens akmeņi, traumas, krīzes un tumšās joslas dzīvē. Tie ir brīži, kuros dēmoniem ir visauglīgākā augsne, reizēm viņiem atliek tikai pieklauvēt, un durvis pašas atvērsies. Tikpat labi krīze var būt labs stimuls piecelties un meklēt ceļu laukā no tumsas. Par dēmoniem es saukšu šīs parādības (īpašības vai netikumus) tad, ja tās jau kļuvušas par normu, ja tām vairs nevar atrast attaisnojumu (jeb ja Pilnmēness vai mēnešreižu laiks ir visu laiku). Piemēram, katrs cilvēks jūt dusmas, katram var uznākt periods, kad viss "besī". Bet, ja dusmas kļūst par ierastu atbildes reakciju ikdienā, tad var sākt runāt par dēmoniem. Dēmoni saēd cilvēku.

Tas vairs nav nekāds retums, ka daudzus no dēmoniem cilvēki sauc par negatīvajām rakstura iezīmēm, pieņem kā daļu no sevis un mierina sevi ar "tas ir mans raksturs, manas emocijas, mēs visi esam cilvēki, es esmu vājš utt.". Manā skatījumā ir divu tipu cilvēki: pirmais tips – tie, kuri neapzinās šos savus dēmonus, tie dzīvo tumsā un nemaz necer uz pārmaiņām vai nealkst pēc tām; otrs tips ir tie, kuri apzinās savus nešķīstos, tikai varbūt ne visi tos sauc tā, kā es šobrīd.

Par tiem pirmajiem runāt īsti nav vērts. Par otrajiem gan, un tie, savukārt, atkal sadalās divās grupās –sauksim tos par meklētājiem un grauzējiem:

  • meklētāji (sevi ļoti gribētu pieskaitīt pie šiem) ir tie, kuri negrib samierināties, kuri apzinās savus trūkumus un strādā ar sevi;
  • grauzēji būtu tie, kuri sevi reizēm pašausta, paskrubina, paklausās sirdsapziņu un... dzīvo tālāk.

Katrs tad var pats izdomāt, kurai grupai pieder.

Par pašu nelabā izdzīšanu runājot, te laikam katram pašam jāmeklē savs ceļs. Dažreiz dzīve pati piespēlē situācijas, kurās gribot negribot nākas cīnīties ar sviem nešķīstajiem, jo Augstākie spēki izkārto visu tā, ka cīņa ar dēmoniem ir neizbēgama. Lai vai kā, apzināts virziens uz pārmaiņām ir viens – garīgā pasaule. Nekādu Svēto Grālu gan es laikam neiedošu šeit nevienam, nav man arī laba eksorcista kontaktu, es varu tikai padalīties ar saviem "atklājumiem", turklāt man pašai ceļā uz tiem ir bijuši pāris skolotāji.

Vispirms jau ir piedošana, piedot sev un citiem, piedot kļūdas un saskatīt progresu, nevis regresu. Apzinoties kļūdas, jāsāk tās labot ar savu pozitīvo rīcību, bet jāpieņem, ka ceļā uz izaugsmi kļūdas var atkārtoties. Tām jākalpo par pamudinājumu turpināt augt, nevis rakt sev atkal bedri atpakaļ pazemē.

Mīlestība. Nesen, pilnīgi nejauši sanāca izveidot tekstu "I love U because it's You" (tulkojumā – es mīlu tevi, jo tas esi tu), nezinu, vai gramatiski šis teksts ir pareizs un skan sakarīgi, bet tas ļoti uzrunāja mani un lika domāt par to, cik nesavtīgi mēs pieņemam otru cilvēku. Cik daudz problēmu rodas mūsos pašos un attiecībās ar apkārtējiem, jo mēs jaucam mīlestību ar savu ego.

Palīdzības meklēšana. Ja ir Tumsa, tātad ir arī Gaisma. Ceļā uz pārmaiņām bieži vajag palīdzību, atbalstu, sapratni, pieņemšanu un piedošanu. Tikpat labi tie var būt cilvēki, kuri garīgi ceļ, tikpat liela nozīme ir mūsu vienmēr klātesošajiem sargātājiem. Eņğeļi – viņi grib palīdzēt un ir gatavi to darīt, bieži dod zīmes un norāda virzienu, tikai mēs nereti paejam tam visam garām...

Sākot cīnīties ar dēmoniem, tas nekad nebūs viegli. Iespējams, nebūs kliegšanas, runāšanas mēlēs, pārbolītu acu, burvju dziras vai svētītā ūdens, tomēr mūsu katra sliktās īpašības nekad negribēs tik viegli padoties un atkāpties. Ne katra sliktā īpašība ir dēmons. Ne katrs dēmons sākumā var šķist kā slikta īpašība. Kā jau teicu, nereti mēs esam ar tiem tik ļoti saauguši, ka pieņemam kā savējos. Un tomēr es ticu, ka tam nav tā jābūt, un esmu gatava mesties cīņā kaut visu atlikušo dzīvi, ja vajadzēs.