Lūk, neliels, praktisks, ezotēri sadzīvisks, ikvienam uztverams un, ceru, arī sirdi atverošs un mīlestību aktivējošs stāsts skaisto vārdu ilustrācijai; no rakstītājas sirds un lasītāja sirdi. No manas topošās grāmatas "Jaunās Zemes vārdnīca".

Pēc kārtējiem lielajiem asaru plūdiem, puņķiem, ne tikai aizpampušām acīm, bet arī pievienojušos tūlītēju klepu kā sāpošās sirds izpausmi "vārdos", kas jau labu laiku nebija noticis, jo šķita pietiekami balansēts un ko bija izraisījusi interakcija sfērā "vīrietis–sieviete un attiecības viņu starpā", neskatoties uz šķietami pamatīgo nokdaunu, salīdzinoši ātri uzstellējusi sevi normā (dažas stundas naktsmiega plus divas tasītes grieķu kafijas – pilns cikls – vārīšana un malkošana!), atrazdamās dušā – manā klasiskajā atklāsmju vietā –, nonācu pie skaistas, skaidras, pamatīgas patiesības.

Kaut arī gadiem to biju zinājusi, atklājusi sevī, dalījusies un apmācījusi tajā citus, tā sajūta – imprints, fails, kas manī tika palaists dušošanās laikā, bija absolūti jauns. It kā labi zināmais, sen pielietotais, taču nu pilnīgi jauns. Otrs cilvēks vienmēr parādīs, cik tevī daudz ir visa kā: sāpju, baiļu, neticības sev un arī – cik tu esi jūtošs, spēcīgs, gudrs, skaists, neatkārtojams. Cik tevī ir daudz mīlestības, cik daudz vari dot, cik ļoti māki palūgt sev. Tas otrs ir tik fantastiska tava dimensija – un nav svarīgi, cik ilgi vai dziļi esat bijuši salikti kopā kaut ko sadarīt savā starpā – dažas stundas, dienas vai gadus. Ja komunikācija (vismaz no tevis paša puses) ir bijusi patiesa, tu vienmēr dabūsi atpakaļ savu "izdruku", rentgenogrammu, tā teikt, – savu attēlu.

Vai tas nav vienreizēji? Mans konkrētais gadījums notika, kad diezgan pieklājīgā starptautiskā iepazīšanās vietnē apzinātības un garīguma interešu ļaužu vidū pēc visnotaļ skaistiem pirmajiem komunikācijas brīžiem biju dabūjusi kurvīti. Es nezinu, kas man tajā brīdī sāpēja vairāk (īstenībā – zinu gan): daudzsološais sākums īsi izbeidzās ar vēstuli: "Paldies par tavu atbildi, fantastiski un man ļoti patika. Tomēr es šobrīd sarakstos ar citu sievieti šajā vietnē un fokusēšos uz to." Paradoksāli, bet pirms neilga laika biju saņēmusi līdzīgu godīgu atbildi no cita: "Es vairāk uztveru tevi kā draugu, ne potenciālo partneri." Tas gan mani tik ļoti nesāpināja (drīzāk ego!), jo bija krietni vecāks kungs un kaut kas mani viņā tomēr ne pārāk aizrāva mūsu apmēram divu nedēļu ilgajā komunicēšanā.

Paldies maniem meditācijas un pašpētīšanas gadiem, kas diezgan ātri palīdzēja saprast manus asaru, puņķu un aizvainojuma plūdus. Plus intensīvajām jaunajām enerģijām, kuras ir aktivizējušas tik daudzus manus plānus, ka ūdens un duša man jau sen nav vairs tikai ūdens un duša, bet viena no lielajiem Zemes saimniekiem – Ūdens Pirmelementa, milzīgas, dzīvas būtnes klātesamība manā dzīvē. Ieraduma pēc – "atraidījums" – atnāca asaras, bet patiesībā uzreiz sapratu arī (lai pateicība meditācijām, kas iemācījušas ieraudzīt domas un visu prāta, emociju putru no malas!), ka tās bija gaviles, jo, kaut arī daudzi vīrieši šajā portālā sevi pozicionēja un iesākumā izskatījās kā džentlmeņi, pēcāk tomēr daudzi pārgāja uz klasiskajiem "normālo – negarīgo vīriešu" gājieniem: mēdza pazust vai izvairīties, liekot man minēt klasiskos, sievietēm labi zināmos variantus vai vīriešus attaisnojumus. Bet! Kopš zināma laika jau biju pamatīgi pastrādājusi ar sevi: neskatoties uz to, ka minētajā vietnē (tāpat kā citās savās dzīves sfērās) no paša sākuma diezgan tieši un atklāti paudu savas vajadzības, kas, pēc maniem novērojumiem, vienmēr arī raisīja vīriešu interesi par mani, sajūsmu un uzmanību no viņu puses. Šis, šķiet, bija pirmais gadījums, kad saņēmu šādu, džentlmeņa cienīgu žestu. Godīgu, ātru, skaidru, pieklājīgu. Reiz divi.

Duša un divas grieķu/turku kafijas krūzītes lika zibensātrumā sajust to milzīgo pateicību, ko izjūtu pret visiem tiem vīriešiem, kuri ļāvuši man sevi iepazīt īsākās vai garākās vēstulēs, "Skype" vai citu veidu sarunās: kas tā ir par bagātību – iepazīt sevi šādās, kādreiz filozofiskās, kādreiz patīkamās flirtējošās, kādreiz draudzīgās (jā, bija iegūti arī draugi) sarunās.

Divas pieminētās īsās vēstules patiesībā man nozīmēja nevis atraidījumu, bet diplomu par to milzīgo darbu, ko biju paveikusi gan daudzu gadu, gan īpaši pēdējo mēnešu laikā, audzinot un labāk iepazīstot savu iekšējo vīrieti: iemācīties skaidri paust savu nostāju. Kaut arī biju par to daudz runājusi, ik pa laikam uzdūros uz vīriešiem vai situācijām, kas izvairījās, noklusēja utt. Kā zināms, viens no Meistara – Radītāja – Jaunās Zemes Cilvēka principiem ir: tava realitāte uzrāda to, kas tu esi, maini sevi – izmainīsi realitāti sev apkārt. Lai vai kā negribētos, bet vienmēr meklēju un strādāju pie iemesla "kas manī rada šo situāciju?".

Un nu es saņēmu diplomu! Urrā! (jā, tieši tajā pašā minētajā dienā, starp citu, vienam no kungiem, kurš kā iepazīšanās mērķi bija gan minējis, gan man vārdos apstiprinājis "meklēju dzīves partneri, iespējams, laulību", lielam tantras un dzen skolotājam no Indijas un Amerikas, rakstniekam, kurš atradās tūrē Eiropā, mūsu "Whatsup" sarunās sauca mani par savu Shakti un dievieti un ar kuru komunicēju teju mēnesi, biju beidzot strikti pateikusi, ka izlemju pārtraukt mūsu komunikāciju.

Jau diezgan agri biju ievērojusi, ka viņam ir citas prioritātes: pārsvarā tikai viņš pats. Taču, ņemot vērā līmeni, kurā abi esam, – varam izrunāt, izteikt. Viņš, starp citu, ir arī attiecību koučs, biju dažas reizes minējusi, ka mani neapmierina viņa ļoti haotiskā uzmanība attiecībā uz mani: par ko viņš solīdi atvainojās, teica – paldies, ka es to sakot, turpmāk uzvedīšoties labāk! Cik tas esot fantastiski un cienījami, ka es to saku. Un viņš arī pilnībā piekrita, ka, satiekoties diviem tādus līdzšinējos ceļus gājušiem, šī saskarsme būs/ir augstākās pakāpes transformējošs izaicinājums, kas var atnest lielas balvas. Samadhi. Nirvānu. Kailašu. Augšāmcelšanos.

Bet. Beidzot, pēc kārtējās īsziņas no sērijas (sērijas veidoja daudzsēriju filmu!) "es tagad braucienā ar kugīti pa Donavu, nevaru runāt, vakarā braukšu uz Vīni un no turienes tev piezvanīšu", es tomēr atbildēju: "Es neredzu jēgu komunicēt tālāk, jo mums abiem ir pārāk dažādi mērķi un vajadzības. Es meklēju partneri ikdienas dzīvei." Ja kādam tas šķiet būtiski – uz manu ziņu atbilde nesekoja. Kaut kā tantras meistaram ar izpārdotiem semināriem daudzās pasaules vietās, izcilas mājaslapas īpašniekam (raksti, tehniskais noformējums, struktūra un saturs tiešām ģeniāli – lasītāja līmenī), dziedniekam, kristālu terapeitam un attiecību koučam īsti nebija savai Shakti vairs ko teikt.

Mēs nekad nezinām, kā otrs cilvēks mums atspoguļos mūs. Attiecības vienmēr ir kā rentgena uzņēmums. Jo vairāk mēs ejam/iesim iekšā Jaunajā Zemē, kas patiesībā atrodas mūsu sirdī, mūsos patiesajos, – jo fantastiskākas lietas atklāsim par sevi. Tā nav dzejiska frāze. Tā pat nav tantra. Tas ir kaut kas virs visa... Kam vārdu un apzīmējumu nav.

Pašāk un dziļāk par šo parunāsim manā jaunajā nodarbību ciklā.