Tu esi atlaidis attiecības, kas tevi nedarīja laimīgu, sarāvis kontaktus ar tiem cilvēkiem no pagātnes, ar kuriem tevi nekas vairs nesaista. Tu saproti, ka drosmīgi ļaudis ir tie, kas rīkojas, neskatoties uz bailēm, un esi iemācījies virzīties uz priekšu par spīti šaubām. Tu esi noteicis savus patiesos mērķus, izveidojis tos atbalstošu vidi, esi produktīvs darbā, un tev viss ir kārtībā ar laika menedžmentu.
Bet iekšā... Iekšā ir melns caurums, kas aug apmēros ar katru dienu. Iekšā ir sāpe un mēms jautājums – kāpēc es visu daru pareizi, bet man tik un tā ir tik draņķīgi ap dūšu?

Pazīstama sajūta?

Daudzi mūsu dzīves principi, sapratne un priekšstati ir ar mums tik sen, ka mēs pat nešaubāmies: tie ir, tie ir mūsējie, tā ir daļa no mums. Un nemanām, ka šie principi un sapratne turpina dzīvot loģikas līmenī. Mēs domājam, ka tieši tas arī ir tas, ko mēs jūtam. Bet tie vēl aizvien nav pieņemti, izdzīvoti, izjusti. Tie paliek intelekta konstrukciju līmenī. Zināt, kā ir pareizi, nav tas pats, kas būt harmonijā ar savām jūtām. Rīcība pareiza, rezultāti priecē, bet jūtas pa ceļam pazaudējušās!

Bet tas nozīmē, ka mēs ik reizi tērējam spēkus, lai tos nobloķētu, un šo jūtu izdzīvošanas un atlaišanas vietā ejam atkal un atkal pa apli un tērējam enerģiju katrā piegājienā. Ik reizi, Katrā posmā. Bet tādu situāciju diendienā ir miljons!

Nav brīnums, ka dienas beigās mēs jūtam nogurumu, bet dvēselē plaukst aizdomas par dzīves netaisnīgumu. Un kā gan ne – tādas pareizas domas, vārdi, darbi, bet laime – kur tad ir tā?

Jo lielāka aiza starp to, ko mēs par sevi domājam, un to, ko patiesībā jūtam, ko vairāk enerģijas aiziet šīs aizas nemitīgai pārvarēšanai.

Jo zināt un just – tas nav viens un tas pats.

Kāpēc mēs neaptveram, kas notiek?

Uz mirkli atraujies no šā teksta un atbildi uz jautājumu: ko tu pašlaik jūti?...

Nu, kā? Izdevās atbildēt?

Iespējams, ne tūlīt. Iespējams, šis jautājums šķiet savāds. Kādu šis jautājums droši vien ieveda strupceļā. Ir kaudze iemeslu, kāpēc mēs bloķējam paši savas emocijas. Uzskaitīšu dažas visizplatītākās.

Emociju aizliegums "nečinksti, tu esi puika", "nedauzies, tu taču esi meitene", "nedrīkst čīkstēt", "nerādi dusmīgu ģīmi" – mēs visi to ne reizi vien esam bērnībā dzirdējusi un turpinam dzirdēt katru dienu. Daudzi no mums vēl maigajā vecumā saskārās ar intereses trūkumu par viņu jūtām. Daudzus vecākus uztrauca tikai fakti un sasniegumi. "Kā mācībās?", "mājasdarbus izpildīji?", "pusdienas apēdi?". Dabūji teicamu atzīmi, izpildīji, apēdi – malacis. Nesaņēmi, neizpildīji, neapēdi – neesi malacis. Ak, tev vēl turklāt ir bail, skumji, trauksmaini vai vispār nav garšīgs? Neņerksti, tu taču esi puika, un sēdi uz krēsla taisni, tu taču esi meitene.

Izaugot mēs atgriežam pasaulei to, ko esam saņēmuši no tās bērnībā. Savukārt mums to atdod citi. Emocijas nav interesantas, tām nav vietas, nav telpas, kur tās tiktu pieņemtas, izskatītas, kur mums ļautu būt ar tām, negaidot faktus un rezultātus.

Pozitīvās psiholoģijas kults

Jau ne reizi vien esmu rakstījusi, ka pozitīvā psiholoģija ir laba lieta. Bet to ir ievērojami pārspīlējuši, paņemot no šā koncepta tikai vārdu "pozitīvā". Rezultātā no mums gaida, lai mēs mūžam būtu maniakālā fāzē: līksmi, uzbudināti, pilni enerģijas un ideju. Nu, vismaz rāmi un cēli. Oficiāli atļautas un atbalstītas tikai tās emocijas, kas atrodas nosacīti pozitīvajā spektra galā: prieks, apmierinājums, sajūsma, pateicība utt.. Iegaumē! Nav labu un sliktu emociju un jūtu. Un, ja visu mūžu apspiež sevī niknumu, bailes un aizvainojumu (tā vietā, lai izdzīvotu un atlaistu) vai dzīvo tā, it kā šo jūtu nebūtu nemaz, pēc tam nākas iziet Teta viļņu dziedniecības padziļināto kursu.

Tad ko tu pašlaik jūti? Nesteidzies, domās pārejies pa visu savu ķemeni. Vai kaut kur ir spriedze, žņaugs? Iespējams, kaklā, krūtīs, vēderā... Tur bieži atrodas neievērotas un neizpaustas jūtas.

Ja ierakstīsi "Google" "kā uzlabot saikni ar savām jūtām", tu ieraudzīsi daudz rakstu par to, kā uzlabot kontaktu ar vīru un atdzemdināt jūtas, kā uzlabot kontaktu ar bērnu... Attiecības – tas ir kaut kas tāds, kas notiek starp cilvēkiem. Jūtas vienmēr skar mijiedarbību.

Vai tiešām tā ir? Manuprāt, nē.

Jūtas ir tikai tavējās. Tās rodas tev, un citiem ar to ir ja nu vienīgi pastarpināts sakars. Ko tu jūti, kā to pārdzīvo un ko ar to pēc tam dari – tas ir tavs personiskais stāsts. Un tikt ar to galā arī nāksies pašam. Protams, palīdzība šeit arī nekaitēs. Tikai – labāk, lai tā būtu kvalificēta.

Ko ar to visu iesākt?

Steigai – nē!

Ja esi pieblīvētas dienaskārtības un "multitāskinga" mīļotājs, man tev ir jaunums. Cenšoties notvert dzīvi ciešākā tvērienā, tu, iespējams, neļauj sev savu pieredzi izdzīvot visā dziļumā. Pamēģini ļaut sev vairāk "gaisa", lai pagūtu izjust notiekošo. Koncentrējies uz sajūtām un esi tas, ko dari.

Ķermeniskums

Virtuālais ir kļuvis par mūsu dzīves daļu. Daudzi ir aizņemti intelektuālā darbā, strādā no mājām un maz aiztiek ar rokām īstas lietas. Un tad vēl bezgalīgais spiediens no reklāmas un plašsaziņas līdzekļu puses, saskaņā ar kuru ķermenim ir jābūt vai nu ideālam, vai beigtam. Jūtas izpaužas caur ķermeniskām sajūtām, bet mēs esam "atmācījušies" to dzirdēt. Tātad – arī par jūtām mums nekas nav zināms.

Masāža, pirts, joga, dejas un, protams, sports – tie palīdz atcerēties, ka tu esi arī ķermenis. Zinu, ka sevi motivēt nav viegli. Personīgi man palīdz doma, ka es to daru neba notievēšanas dēļ. Es daru to tāpēc, lai gūtu vispārēju harmoniju.

Ja tu jau mīli sportu, pamēģini pievienot arī šo aspektu, pievērsies sporta veidiem un procedūrām, kas nedos acīmredzamu ārēju rezultātu, bet ļaus pocesā maksimāli izjust tavu ķermeni.

Lai iesildītos, sāc ar mazumiņu: apzināti pieskaries savam ķermenim. Nevis vienkārši uzzied dušas želeju, bet izjūti, kas notiek tajā mirklī. Izvēlies audumus, ko tev ir patīkami valkāt, pamani, ja tavs svīteris "kož" vai T-krekla firmas zīme beržas skaustā... Tas tikai šķiet nieks un tikai šķietami ir viegli.

Atgādinājumi

Uzstādi vairākus modinatājus, kas zvanīs dažādos laikos un atgādinās jautājumu: ko tu pašlaik jūti? Kur tevi pārsteidz modinātāja zvans, tur arī uzdod šo jautājumu! Lai tas kļūst par labu paradumu. Drīz vien tu šo jautājumu atminēsies biežāk, nekā zvanīs modinātāji, un tātad – biežāk ieklausīsies sevī.

Nosauc skaļi

Grāmatu autore Brenē Brauna iesaka izteikt skaļi savas jūtas, kas saistītas ar kaunu, tas esot visefektīvākais instruments cīņā ar tām. Nosauc briesmoni vārdā, un tas izgaisīs. Tas lieliski strādā ar jebkuriem "briesmoņiem", jo vispirms taču tos vajag atzīt un saskatīt sevī. Un vēl tos var "izrakstīt". Kā es saku studentiem savā kursā – dažkārt pārliecības paniski baidās no papīra un pildspalvas.

***

Ja atpazini sevi šajā rakstā, nebaidies. Tas, kas ar tevi notiek, ir normāli! Un arī tavas bailes ir normālas. Tev tās nav jāslēpj, te nav nekā apkaunojoša. Starp citu, ja ir kauns, arī tas ir normāli. Un tikt galā ar to vienatnē arī nav obligāti.

Nē, tas nav vienkārši. Un nav ātri. Tu daudzus gadus būvēji šo efektīvo sistēmu, sekundē tā nesagrūs. Bet tev kļūs vieglāk, es to noteikti zinu. Nē – jūtu! Ja vēlies uzzināt vairāk, atnāc uz "ThetaHealing®" metodes bezmaksas prezentāciju 6. jūnijā pulksten 18.15.