Šī mācībstunda saucas "Pārstāj toksisko iekšējo monologu". Lūk, ko par to vēsta Džesija Klasena, grāmatu autore un reiki meistare, kura savos vēstījumos aicina uz savstarpēji pieņemošām un garīgām attiecībām ar dabu un apkārtējo vidi un uz dabas maģijas izprašanu.

Šo mācībstundu man uzķērca žagatas. Ja esi pazīstams ar žagatām, tu sapratīsi, kāpēc es saku "uzķērca". Nebūdamas svētītas ar skaistu dziedamo rīkli, tās tomēr pārvalda lielu vārdnīcu, kas netrenētai ausij nudien krīt uz nerviem līdz pašam kaulam. Zinu to, jo gadiem ilgi pati tās nesapratu un var pat teikt, ka ienīdu...

Fermā augušam cilvēkam žagatas bija visnīstākie putni. Galvenokārt tāpēc, ka tās bija izslavētas ar sēdēšanu govīm uz muguras un knābāšanu līdz asinīm. Tās ir vācējputni un zaga arī suņu barību no bļodām pie paša sliekšņa.

Bija laiks, kad tās katru rītu sēdēja uz manas guļamistabas loga un ķērkāja no četriem līdz septiņiem rītā. Es tās ienīdu. Kaislīgi. Man kauns to atzīt, bet es pat šāvu uz tām. Dažām trāpīju. Bet viņas atgriezās – vēl stiprākas.

Sapratu, ka kaut kas jāmaina. Es ieskatījos tajās rūpīgāk. Uzzināju, ka tie ir ļoti inteliģenti putni, kas sirsnīgi rūpējas par savu ģimeni. Apjautu, ka kaut kādā ziņā tās līdzinās rakstniekiem. Mana sirds sāka atmaigt. Tad mani apciemoja sapnis, kurā žagatu māte man apvija spārnus mīlestībā. Sākumā es nobijos, ka viņa man atriebsies par visiem viņas bērniem, ko savulaik biju apšāvusi. Bet viņa to nedarīja. Un tad es sajutu Dabas piedošanu. Tā negrib neko citu, kā vien mīlēt un piedot mums, un būt ar mums saiknē.

Es sāku jautāt žagatām, ko tās grib. Ievēroju īpašu "rakstu" viņu ķērkāšanā. Skaļas viņas bija vien tad, kad man kaut kas bija jāuzzina. Ja pajautāju viņām, kas tas ir, parasti saņēmu atbidi dienas laikā – tādā vai citādā veidā, un žagatas pieklusa.

Īpaši tumša manas dzīves posma laikā, kad es sevi nosodīju bargāk nekā parasti, žagatu vēstījumus man saklausīja mana draudzene, lai svētīta viņas sirds (es pati dažkārt biju pārāk iegrimusi paššaustīšanā, lai tās sadzirdētu).

"Beidz sevi ķengāt," viņas teica. "Tu neesi slikta, un nevienam no tā nekļūst labāk."

Es saņēmos un veltīju sev mazliet mīlestības. Ar prieku jāatzīst, ka kopš tā laika žagatas ir knapi manāmas. Izņemot, protams, pusstundu katru rītu, kad viņām jāčiepj suņu barība no bļodām un jāaizstiepj uz savām ligzdām kļavā dibenpagalmā. Tagad es raugos uz tām ar spožām acīm un sūtu tām mīlestību un svētību. Jo es zinu, ka tās tur ir manis labad.

Un arī uz govju mugurām es tās vairs neesmu manījusi.
Avots: "Wakeup-world.com"