Tu žēlojies vai sapņo, bet nedari. Cik var klāstīt par to, kāpēc tev neveicas?! Tu tiešām domā, ka kādu tas interesē? Gribi nomainīt darbu – maini! Atrodi, kur tev maksās vairāk un kabinetā nebūs pagraba smakas.

Mēra sajūta – tas nav par tevi. Saki, kā varēja 15 kilometru braucienam pierakstīt vēl 50 kilometrus? Labi, ja tu to būtu izdarījis tikai vienreiz. Varētu teikt, ka kļūdījies. Bet sistemātiski muļķot cilvēkus, kas tev maksā algu, neizdosies. Un ja vēl mānītu tikai viņus... Tu taču pastāvīgi māni pats sevi! Pasaka "vēl tikai vienu cigareti ar draugiem, un tad – mājās un gulēt" pārvēršas par gājienu pēc jaunas paciņas un alus.

Tu esi aizmirsis, ko nozīmē – mācīties. Atminies, kā tev patika rakņāties mopēda uzbūvē. Tu ne reizi vien dabūji par to pa kaklu no vecākā brāļa, bet tik un tā līdi. Un tagad? Tev slinkums pat izlasīt rūtera instrukciju! Tu lūdz kaimiņam pieslēgt tev WiFi un samaksā viņam par to. Taču noziedo divas stundas, paskaties "jūtūbē" pamācību un pieslēdz pats!

Slinkums piedzima pirms tevis. Tu strādā. Godīgi, no deviņiem līdz sešiem. Tāpēc tu domā, ka tev ir visas tiesības, atnākot mājās, neko nedarīt. Lai mājās strādā sieva. Viņa taču nestrādā darbavietā kā tu. Tāpēc arī jūs dzīvojat tikai uz tavas algas, no kuras trešdaļa aiziet par īri. Ja strādātu abi, dalot arī mājas rūpes, gada laikā sakrātu labām kāzām. Un vēl pāri paliktu. Bet tava sieva ir tikpat slinka kā tu. Lūk, tāpēc arī dzīvojat nesareģistrēti un īrētā dzīvoklī jau piekto gadu. Tajā pašā laikā tava nākamā sievasmāte izīrē vecmāmiņas dzīvokli, ko viņa atstājusi pūrā vienīgajai mazmeitiņai. Kur aiziet tā nauda? Čaklākam radiniekam, kurš pirms izīrēšanas uztaisīja kosmētisko remontu. Bet tu – vai nu noguris, vai rokas ne no tās vietas aug...

Ap tevi ir vieni vienīgi neveiksminieki. Palūkojies apkārt! Kas tur ir? Sieva, kas sadzīvojusi liekus kilogramus. Kolēģi, kas sapņo neiekrist par sīku zādzību. Kaimiņš, kurš aizņemas pudelei. Jebkurš tavs mēģinājums kaut ko savā dzīvē mainīt tūdaļ pat taps izsmiets. Jo – ja nu tev izdodas kļūt labākam, nopelnīt vairāk? Tu taču tad kļūsi par dzīvu piemēru tam, ka viņi ir neveiksminieki. Kamēr tu esi tāds pats, tu neapdraudi viņu pašvērtējumu. Bet pašvērtējums viņiem ir, ak, cik sakāpināts... tāpat, kā tev.

Tu netaupi to, kas tev ir. Nu, paskaidro, lūdzams, kā var sabeigt ledusskapi trijos gados? Tas ir retorisks jautājums, vari neatbildēt. Es atceros, kā mēs to vilkām uz izgāztuvi. Tas bija aizrijies ar putekļiem. To taču ne reizes neatbīdīja no sienas, lai tur saslaucītu. Tu tur neesi vainīgs, tu taču nezināji! Bet sieva tādu smagumu nepabīdīs. Nu, saki, kāpēc jau sākumā nevarēja nopirkt jaunu vāciņu? Tu taču jau pirmajā mēnesī nometi zemē jauno telefonu. Ekrāna nomaiņai naudas nav. Tagad tu staigā ar jaunāko modeli, kam saplaisājis ekrāns.

Tu tērē mēsliem. Paskaiti, kādus draņķus tu pērc. Cigaretes, čipsus, lēto alu. Par alu mēs abi tērējam vienādi. Bet tev es esmu "mažors"! Tāpēc, ka es dzeru nevis pudeļu alu, bet izlejamo. Tas ir piecreiz dārgāks par tavu draņķi. Kāpēc tev pašam nesākt dzert mazāk, bet kvalitatīvāku?

Tu neplāno. Katru vasaru tev ir problēma ar atpūtu. Ārzemju brauciens, par ko sapņoju visu gadu, nesanāk. Iemesls vienmēr tas pats – nauda. Rezultātā tu atvaļinājumu pavadi vasarnīcā. Atliec no katras algas 5%, un būs tev brauciens! Tu no sievas slēp mazāku summu. Ak, no sievas nauda jāslēpj? Nu, no tavējās tiešām. Viņa, tāpat kā tu, neplāno budžetu. Ir nauda – tērējam. Nav naudas – raudam. Tas ir par jums abiem.

Tu ekonomē "ne uz to". Vai tu patiesi domā, ka, pērkot ar atlaidi produktus, kam notecējis derīguma termiņš, tu nekad nesaindēsies? Aizmirsi – aizmirsi. Tu neesi vainīgs. Vainīga ir sieva vai sievasmāte. Tās bija viņas, kuras nenokontrolēja, ka desa jau appelējusi. Un apavi, kādus tu pērc jau kuro sezonu: jau pēc nedēļas tie ne pēc kā neizskatās, bet pēc trim mēnešiem tu tos izsvied. Nezin kāpēc citiem apavi kalpo ilgāk. Droši vien viņi tos kopj. Vai varbūt viņi pērk kvalitatīvas lietas. Lai gan – nē, ne tur tas āķis. Viņiem zvaigznes ir labvēlīgas, bet tev ne. Pareizi?

Tu neko negribi mainīt. Atzīsties godīgi, tevi viss apmierina. Tev patīk būt trūcīgam. Tāpēc, ka tagad tu dzīvo, kā esi ieradis. Tu esi savā komforta zonā. Bet jebkuras izmaiņas prasa piepūli, jebkuras izmaiņas – tā ir neziņa. Tāpēc tev vienkāršāk būt nabagam nekā kaut ko mainīt.