Cilvēka apziņai paliekot šajā mistikas līmenī, dzīves notikumi un apstākļi tiek skaidroti un mēģināti ietekmēt ar dažādiem ticējumiem, paražām, maģiskiem un reliģiskiem rituāliem. Paceļoties pāri šim skata punktam, pieklusinot kaislības un prāta diktātu, redzējums kļūst skaidrāks. Mēs ieraugām, ka notikumiem, kas bijuši mūsu senču dzīvēs, piemīt kāda apbrīnojama līdzība ar to, kas ar mums notiek pašlaik. Mēs varam vērot, ka jūtas, ko mēs izjūtam kādā savas dzīves nogrieznī, vairāk atbilst ne esošajiem apstākļiem, bet tam, ko līdzīgā situācijā ir jutušas mūsu vecmāmiņas, vectētiņi un pat pavisam nepazīstami priekšteči. Mums ik pa laikam rodas sajūta, ka kaut kad jau ir piedzīvots tas, kas notiek dotajā brīdī, ka kaut kad jau ir satikts pavisam svešais pretimnācējs, ka vietas un lietas kaut ko atgādina un izsauc spēcīgas emocijas. Mūsu dvēseles pagātne un pieredze ar mums rāk runāt caur pašreizējo dzīves mirkli.

Tevi veido divi kanāli

Cilvēku kā būtni veidojošie kanāli ir divi – tās ir kā upes, kas kādā vietā satiek viena otru, un šai krustpunkta atvarā dzimst jauna radība – cilvēks.

Viena upe, kas nosacīti tek pa līdzenumu, pa šīs pasaules horizontāli, ir dzimta – visi mūsu senči, gan tiešie asinsradinieki, gan attālāki priekšteči, gan tie, kas dzīvojuši ilgi un laimīgi, gan tie, kas daudz cietuši vai likuši ciest citiem. Viss, kas noticis mūsu dzimtas pagātnē, ir mūs veidojošais mantojums, visas pieredzes, visas jūtas, enerģijas un notikumi.

Otra upe, kas plūst it kā no kalna, pa vertikāli, ir mūsu dvēseles vēsture, tai pārdzimstot no dzīves uz dzīvi dažādos ķermeņos. Dvēsele kļūst senāka, tā pamazām dzīvi pa dzīvei ceļas tuvāk savam Radītājam, katrā dzīvē savienojoties ar kādu dzimtu un radot jaunu cilvēku.

Šie divi pamata kanāli ir cieši saistīti, tie viens otru papildina un spoguļo. Tie dod iespēju dvēselei katrā konkrētā iemiesojumā piedzīvot tieši to pieredzi, kas tai šai attīstības stadijā visvairāk nepieciešama, iekļaujoties tieši tādā dzimtas musturī, kāds vislabāk nodrošina attiecīgo notikumu un enerģiju plūsmu. Un otrādi – dzimta kā vienots dzīvs organisms ar savu kolektīvo apziņu pievelk tieši tādu dvēseli, kas vislabāk var izpildīt tos uzdevumus, kādi šai laikposmā vajadzīgi dzimtas kā vienotas sistēmas pilnībai un attīstībai. Šie abi kanāli ir vienlīdz nozīmīgi dvēseles un cilvēces ceļā, tomēr to pārskatāmība ir atšķirīga. Ja par dzimtas vēsturi mēs varam nosakidrot kādus vēsturiskus faktus, mums ir personīgās, vecāku un vecvecāku atmiņas, mums ir iespējami taustāmi mantojumi un ģēnētiķu pamatoti pētījumi, tad par dvēseles pagātni mums nav konkrēti zināmu faktu, ir tikai sajūtas un nojausmas. Dvēseles kanāls ir tas, kas nodrošina mūsu garīgo attīstību, jo dod tiekšanos pēc pirmsākuma, pēc Radītāja, pēc sākotnējās māju un vienotības sajūtas. Dzimtas kanāls mūs notur šai pasaulē, dod iespēju realizēties caur matēriju, gūt pieredzi un izjust emocijas un visu pārējo, kas raksturīgs cilvēka dzīvei.

Dzimta ir primāra tikmēr, kamēr mēs dzīvojam šai pasaulē, jo bez tās mēs nevaram būt ķermeņos, nevaram izjust visus šīs pasaules priekus un bēdas. Tā ir arī visskaidrākā, vispārskatāmākā un vislabāk izpētītā sistēma no visām, kurās mēs iekļaujamies. Tā lielā mērā nosaka mūsu sadzīvi, labklājību, attiecības, talantus, veselību un iekšējo līdzsvaru. Droši vien ir pamanīts, ka mēs mantojam ne tikai austāmas, bet arī enerģētiskas un informatīvs lietas. Ja cilvēka senči ir bijuši atvērti pret savu dzīvi, pieņemoši pret tiem notikumiem, ko tā devusi, ja spējuši piedzīvot un pārdzīvot jūtas, kas viņos modušās, un brīvi laidu šo domu plūsmu caur sevi, tad viņu pēcnācējiem ir viegla un harmoniska dzīve, atbilstoša viņu personīgajām un dvēseles vēlmēm. Bet, ja senčos bijis daudz noliegtu atziņu, nepieņemtu notikumu, neizdzīvotu attiecību un izstumtu jūtu, pēcnācēji nes samērā smagu un sarežģītu bagāžu. Jāpiezīmē gan, ka tā jebkurā gadījumā ir precīzi atbilstoša konkrētās dvēseles vajadzībām attiecīgajā brīdī. Šāda bagāža pat nav jāuztver kā nasta, kaut arī dzīve ar to var šķist netaisnīga un smaga. Īstenībā tās visas ir iespējas – tikt pie vairāk spēka, vairāk resursu, vairāk jūtu un ātrākas personīgās un garīgās attīstības.

Dzimtas līdzsvarošanas un kārtošanas metodes ir dažādas, bet kopumā tās mēdz dēvēt par ģimenes vai dzimtas sistēmiskajiem sakārtojumiem.

Ko īsti kārto?

Viena no rietumu pasaulē zināmākajām un atzītākajām ir tā sauktā Helingera metode (pilnā vārdā – “Berta Helingera dzimtas sistēmfenomenoloģiskie sakārtojumi”), ko 80. gados noformulēja vācu kristīgais misionārs un psihoterapeits Berts Helingers. Saknes šai metodei meklējamas senās šamaniskajās praksēs, ar ko Berts saskārās, sludinot Āfrikas Zulu ciltīm. Līdzīgas prakses ir daudzu tautu senajās dziednieciskajās tradīcijās, it īpaši tur, kur praktizēts šamanisms. Helingera metode ir dzīva, tā laika gaitā ir mainījusies, attīstījusies, pārveidojusies un plaši sazarojusies, reizēm apvienojoties ar citām praksēm. Bieži vien tā vairs nav saucama sava autora vārdā, un arī pie mums, Latvijā, lielākā daļa praktizētāju strādā ar dažādiem tās atvasinājumiem, precīzāk saucamiem par dzimtas sistēmiskajiem sakārtojumiem.

Par sistēmiskajiem sakārtojumiem visas šīs metodes un prakses sauc tādēļ, ka tās kārto kaut ko vairāk par to tēlu, ko redzam spogulī – vairāk par viena cilvēka dzīves pieredzi, vairāk par viņa ķermeņa un jūtu izpausmēm. Sistēmisko sakārtojumu veidi ir dažādi. Bez dzimtas vēl ir vērts minēt regresīvos sistēmiskos sakārtojumus, kas ietiecas dvēseles iepriekšējo dzīvju pagātnē. Šis veids ir mazāk praktizēts, jo, lai tādu sakārtojumu veidotu un vadītu, vajadzīga laba dvēseles jeb reinkarnāciju kanāla jušana un pazīšana. Un atkal jāatceras, ka dzimas un dvēseles kanāli viens otru spoguļo, tādēļ nav tik būtiski, tieši kurā notiek sistēmiskais līdzsvarošanas darbs.

Pie sistēmiskajiem sakārtojumiem pieder arī šīs dzīves procesu kārtošanas metodes, jo arī ar personību veidojas sistēma. Te minams sistēmiskais darbs ar traumām (psiholoģiskajām), kas iet dziļāk par psihologa darbu un robežojas ar šamaniskiem rituāliem. Sistēmiski tiek kārtotas arī dažādas no jauna veidotas struktūras – dažādas organizācijas, kurās mēs iesaistāmies (to dara biznesa struktūru sakārtojumos), īpašumu tirdzniecības un pārvaldības jautājumi, naudas un citu enerģiju plūsmas, radošā potenciāla meklēšanas tēmas, draugu un kaimiņu attiecības, patreizējās ģimenes un bērnu attiecības, veselības simptomi, iekšējo stāvokļu un tēlu attiecības un daudz kas cits. Lielākai daļai šo jautājumu, kas it kā skar tikai konkrēto cilvēku, saknes meklējamas divos pirmajos, cilvēka pamatu veidojošajos kanālos, bet ne vienmēr atrisinājums meklējams tieši tajos. Reizēm efektīvāks ir tiešs darbs ar emocijām, iekšējām daļām un tēliem (ko veic holodinamikas metode) vai kādu jaunveidotu struktūru elementiem strukturāli sistēmiskajos sakārtojumos.

Visām šīm interesantajām lietām un praksēm teorētisko bāzi dod tāda jauna garīgā mācība kā sistēmfenomenoloģija. Vārds sastāv no sistēma + fenomens. Sistēmfenomenoloģija apskata dažādu fenomenu (energoinformatīvu vienību) veidošanos, izturēšanos, motivāciju, vajadzības, pārmaiņas, harmoniskas un disharmoniskas savstarpējās atiecības.

Sistēmfenomenoloģijas prakses var noderēt šādos gadījumos:

  • ja atkārtojas fizisko saslimšanu simptomi, slimība ik pa laikam atgriežas;
  • kad nedarbojas tradicionālās medicīnas vai dziedniecības metodes;
  • ja regulāri slimo pirmsskolas vecuma bērni – sakārtojums jāveic vecākiem;
  • ja dzimtā ir mantotas psiholoģiskas vai fiziskas problēmas;
  • dzīves sižeti atkārtojās, neskatoties un psiholoģisko pilnveidošanos;
  • apkārt notiek neloģiskas, nepatīkamas sakritību virknes;
  • attiecībās ar cilvēkiem rodas nemotivētas nesaskaņas;
  • atkārtojas dzimtas attiecību modeļi, arī personīgi nenovērotie;
  • ilgstoši nerisinās sociāli materiālas problēmas;
  • ir sajūta, ka tiek dzīvota “ne sava” dzīve;
  • ir grūtības atrast savu vietu dzīvē;
  • nav intereses par dzīvi.

Septembrī Latvijas Sistēmfenomenoloģijas biedrība jau otro reizi rīko sistēmfenomenoloģijas konferenci “Zinošā telpa”, kur būs iespēja iepazīt 14 dažādu Latvijas sistēmisko prakšu meistaru sniegumu, klausīties viņu uzstāšanās un piedalīties meistarklasēs. Būs ģimenes un organizāciju sakārtojumu speciālisti, varēsi iepazīt holodinamiku un sistēmiskās supervīzijas, elpošanas tehniku un apzinātības nozīmi sakārtojumos, atraisīt radošuma un iekšējo bērna daļas.

Konferenci “Zinošā telpa” 29.–30.septembrī Rīgā var apmeklēt, piesakoties biedrības mājaslapā, kur var gūt plašāku informāciju par Sistēmfenomenoloģijas biedrību, sistēmiskajām praksēm un pašu konferenci.