Autore ir klīniskās neirofizioloģijas profesore Tilburgas Universitātē Nīderlandē. Viņu uzskata par vienu no vadošajām pētniecēm Eiropā jautājumos par saikni starp smadzenēm un uzvedību. Profesore Sitskornas pētījumiem ir ne vien akadēmisks, bet arī praktisks pielietojums, jo tie vienmēr tiecas risināt sabiedrībā aktuālus jautājumus tādās nozarēs kā nodarbinātība, ģimenes attiecības, atkarību novēršana un bērnu audzināšana.

Grāmatā "Prāta kaislības" autore skaidro, ka cilvēku lielākie netikumi – mantkārība, skaudība, lepnums, slinkums, dusmas, iekāre un negausība – rodas tieši smadzenēs. Katru dienu mēs esam spiesti apvaldīt savas kaislības un cīnīties ar lieliem un maziem kārdinājumiem. Margrēta Sitskorna pamatoti skaidro, kādā veidā mūsu un līdzcilvēku prātā rodas tādi netikumi kā dusmas par sīkumiem, slinkums darbā vai attiecībās, tieksme lielīties par materiālām lietām, neremdināma kāre pēc noteiktiem ēdieniem, atkarības un daudzi citi. Grāmata sniedz nebijušu iespēju ieskatīties smadzeņu "aizkulisēs" un saprast, kā prātā veidojas pieņēmumi pašiem par sevi un to, ko vēlamies iegūt vai sasniegt.

Šī grāmata var lieliski palīdzēt gan psihologa, mediķa, pedagoga darbā, gan ikviena cilvēka pašizziņas ceļā.

Piedāvājam iepazīties ar grāmatas fragmentu no nodaļas "Kas ir gudrība?".

Kas ir gudrība?

Jūs varbūt teiktu, ka tas ir brīnišķīgs mehānisms. Tā patiešām ir. Sāpes un bauda mūs motivē rīkoties tā, lai mēs sevi pasargātu. Diemžēl šī sistēma nedarbojas ideāli.

Ķermeniskās un sociālās vajadzības, kuras apmierinām izdzīvošanas vārdā, var būt neatbilstīgas. Sniegšu jums dažus piemērus. Izdzīvošanas nolūkos ir svarīgi, ka jūs radāt pēcnācējus, un iekāre to efektīvi panāk.

Iekāre bieži vien nerēķinās ar sociālajiem faktoriem, kas arī ir nozīmīgi izdzīvošanai. Tādēļ var atgadīties, ka sajūtat iekāri pret sava labākā drauga sievu un vēlaties viņu iegūt. Taču tajā pašā laikā jūs, protams, apzināties, ka nedz jūsu draugs, nedz kopīgais paziņu loks par to nepriecāsies. Iegūšanas mēģinājumiem gūstot panākumus, pastāv liela iespējamība tikt izslēgtam no grupas.

Vēl kāds piemērs. Jūs kopīgi ar kolēģiem uz pāris dienām esat izbraucis dabā ar teltīm, taču kļūdas pēc ir nepareizi izvērtēts līdzi ņemamā ēdiena daudzums. Jūsu uzdevums ir pagatavot visiem maltīti, tāpēc jums pieejami visi krājumi. Jums ir nepārvarams izsalkums, taču zināt, ka, apēdot vairāk nekā savu porciju, iznākums būs nepatīkams gan jums, gan grupai. Šādās situācijās nonākam dilemmas priekšā, jo vajadzības ir savstarpēji pretējas. Kuru no tām apmierināt?

Sarežģījumus rada arī tas, ka sociālās un ķermeniskās vajadzības, kairinot baudas un sāpju tīklojumu, reizēm turpina "kliegt" arī pēc to apmierināšanas, pat ja izdzīvošanas nolūkos tas nemaz nav nepieciešams.

Motivācija ēst turpinās, pat ja esam gana paēduši (negausība).

Mēs turpinām vākt mantas, pat ja mums mājās to jau ir vairāk nekā nepieciešams (mantkārība). Ar šādu nepiesātinātību mēs pārkāpjam robežu, kurš mūsu uzvedība vairs nekalpo izdzīvošanai, bet gan rada pagrimumu. Izskatās, ka šīs senākās sāpju un baudas sistēmas nav viennozīmīgi saskanīgas ar mūsdienu pārpilnību, un šī ievainojamība rada uzvedību, kuru varam apzīmēt kā grēcīgu.

Tas saistīts ar to, ka reizēm vajadzība pēc tūlītēja apmierinājuma ir spēcīgāka par nogaidošu pieeju. Tāpēc izrādām tādu uzvedību, kas īstermiņā sniedz baudu, taču ilgtermiņā rada sāpes. Iztēlojieties, piemēram, brīdi, kurš jūs ēdat kādu treknu kumosu, zinādams, ka veselīgāk būtu to neaiztikt. Vai arī izvēlaties vientulību remdēt iepērkoties, nevis meklējot sociālos kontaktus. Iepirkšanās uz brīdi mazinās sāpīgo vientulības sajūtu, taču ilgtermiņā, protams, neatrisinās problēmu. Reizēm šķiet neiespējami ļauties īstermiņa sāpēm, lai panāktu ilgtermiņa baudu. Mēs izvēlamies tūlītēju baudu. Ja zinām, ka šis tūlītējais baudas apmierinājums ilgtermiņā nodarīs pāri, tik un tā ir grūti šīs zināšanas iekļaut uzvedībā.

Problemātiski ir arī tas, ka vidē, kurā spējam apmierināt salīdzinoši daudzas dzīves vajadzības, mēs drīzāk sajūtam kārdinājumu nodoties individuālo, nevis sociālo vajadzību apmierināšanai. Mēs sēžam mājā, kas ir pilna ar mantām, un spējam ātri aizsvilties dusmās par visu, ko redzam, tajā pašā laikā aizmirstot par mūsu sociālajām vajadzībām. Mēs aizmirstam, ka mums ir sociālas smadzenes un ka uzvedība, kas vērsta uz sociālu mijiedarbi, piemēram, izpalīdzība, altruisms un līdzdalība, arī ir svarīgi izdzīvošanai. Sekas ir sociālais slinkums un vientulība.

Sāncensība, nepiesātinātība, īstermiņa hedonisms un individuālisms ir dažas no sistēmas nepilnībām, kas spēcīgi ietekmē mūsu uzvedību. Ja nevēlamies iznīkt gan individuālā, gan grupas līmenī, mums jāmeklē risinājums.

Risinājums slēpjas vēl kādā mūsu smadzeņu spēkā. Šis spēks, kas darbojas līdzās sāpēm un baudai, atsevišķās nodaļā jau aplūkots. Tas ir spēks, kas var regulēt baudas un sāpju sistēmas ietekmi un pārvarēt to trūkumus. Šo spēku mēs saucam par gudrību. Ar zināšanām varam panākt, ka sāpes un bauda nenosaka mūsu uzvedību tik tiešā veidā. Zinātnieki Tomass Mīks un Dīlips Džeste Kalifornijas Universitātē Sandjego izskatījuši daudzus pētījumus, kuros aplūkota gudrība. Rakstā, kurā viņi to analizējuši, secināts, ka dažādās prasmes, kas iepriekšējās nodaļās aplūkotas kā pretstati mūsu grēkiem, piemēram, spēja iejusties cita vietā, pieņemt labus lēmumus, integrēt emocijas un zināšanas, spēt sevi izvērtēt un izrādīt sociālu uzvedību, ir saistītas ar gudrību. Kā iepriekš redzējām, visas šīs prasmes savā ziņā ir saistītas ar smadzeņu apgabalu jeb sāpju un baudas sistēmas, kā arī smadzeņu prefrontālās garozas kopīgu darbību. Ja šie smadzeņu apgabali sadarbojas, veidojas savienojumi, kurus Mīks un Džeste sauc par gudrības neirobioloģisko tīklojumu.

Gudrību neirobioloģijā var skaidrot kā optimālo līdzsvaru starp evolucionāri senākajiem smadzeņu apgabaliem (sāpju un baudas sistēmu) un jaunākajiem apgabaliem (prefrontālo garozu).

Ņemot vērā šīs zināšanas, nonākam pie neparastiem secinājumiem, proti, mēs, homo sapiens (gudrais cilvēks), vēl neesam sasnieguši šo gudrības līdzsvaru. Mēs visi gandrīz katru dienu cīnāmies, lai atrastu šo līdzsvaru starp mūsu smadzeņu dažādajām kaislībām. Pie kaislībām pieskaitām mantkarību, iekāri, skaudību, lepnību, negausību, dusmas un slinkumu, kā arī arī līdzjūtību, izpalīdzību, taisnīgumu, devību un līdzdalību. Pat ja izdodas atrast samēru starp visām šīm kaislībām, bieži vien tas ir trausls un laika gaitā atkal sasveras.

Taču evolūcija nestāv uz vietas, pasaule turpina mainīties, mūsu smadzenes turpina attīstīties, ietekmējoties no apkārtējās vides un mūsu rīcības. Līdzsvara atrašana starp smadzeņu dažādajiem grēkiem, kurus veido evolucionāri senāki un jaunāki spēki, ir mūsdienu cilvēka (homo sapiens) lielais izaicinājums. Šī līdzsvara panākšana padarītu homo sapiens par homo sapiens verus (īsteni gudro cilvēku).

Kamēr vien līdzsvars nav atrasts, netikumi paliek vilinoši.