Maskošanās pamata tradīcijas

Ķekatas nav nekāda rotaļa! Kādēļ mūsu senči tērpās maskās un devās čigānos?
Foto: LETA

Masku gājieni, masku dejas un teātris ir daudzu tautu kopta tradīcija visā pasaulē. Arī latviešu senajā kultūrā ir daudz līdzību ar pasaules ieražām, bet ir arī daudz atšķirīgā, piemēram, dienvidu tautām maskās pārģērbjas tikai vīrieši, bet latviešiem pārģērbjas gan vīrieši, gan sievietes, kas liecina par sievišķā un vīrišķā līdzvērtīgo pastāvēšanu mūsu kultūrā jau no senatnes.

Mūsu sarunā Aīda uzsver masku simbolisko nozīmi. Arhaiskajā sabiedrībā tā nebija tikai rotaļa vai izrāde, priecīga dīdīšanās un jokošanās. Uzvilkt masku bija bīstami, tas nozīmēja sevi pakļaut viņsaules spēkiem, garu pasaulei, jo, nosedzot seju, maskotājs pārtapa jeb transformējās par to tēlu, kura masku viņš nēsāja.

Ziemassvētku masku gājieni notika vairākas naktis pēc kārtas, tiem sākoties pirmajā Ziemassvētku vakarā, bet svētki kopumā tika svinēti 12 dienas. Šajā laikā nedrīkstēja strādāt, visa uzmanība tika veltīta svētkiem un to mistērijām, jaunās pasaules radīšanai, nākamā gada auglības nodrošināšanai.

Maskotos gājējus atkarībā no novada sauc ļoti dažādos un atšķirīgos vārdos. Latgalē tie ir čigoni, ķigoni, kaladnīki, ražyni, dādi, galenkas, pakulas, spūki, kaitas, koitas, kaitys, talderi, ubagi, loču vodotoji; Vidzemē - tatari, totari, čigāni, bubuļnieki, jokupēteri; Zemgalē - danča bērni, čigāni, ķēmi, žīdi, dēdas, ķinķēziņi, stiķi, lācēni; bet Kurzemē - ķekatas, budēļi, būzuļi, miežvilki, čigāni, spokstiņi un buki.