Bluķa vilkšana

Ķekatas nav nekāda rotaļa! Kādēļ mūsu senči tērpās maskās un devās čigānos?
Foto: Dainis Matisons

Par bluķi mums ar Aīdu izvēršas garāka saruna. Jāsaprot, ka pārsvarā viss, ko darīja senais latvietis, bija saistīts ar auglību. Arī bluķa vilkšana ir auglības veicināšanas akts. Bluķis ir vīrišķais, falliskais, pasaules koka simbols, bet zeme ir sievišķais, mātes simbols. Velkot bluķi, zeme tiek apaugļota. Tomēr nekas senajam latvietim nebija viennozīmīgs. Ar bluķi tika savāktas arī visas neizdošanās, nepatikšanas un viss sliktais, kas iepriekšējā gadā sētā un tās apkārtnē bija noticis.

Lai jaunais gads nāktu vēlīgs un auglīgs, vecais, izmantojot bluķi, tiek sadedzināts. Nevar rasties jauns, ja vecais nav iznīcināts. Viss pasaulē, arī gads, piedzimst, nomirst un atdzimst, līdzīgi kā tīrums - raža sazeļ, nobriest, to novāc, tīrumu apar un apsēj, un atkal izaug jauna raža. Bluķi aizdedzināja pirmajā Ziemassvētku naktī, un iekurto uguni uzturēja dzīvu visas svētku dienas, pēc liesmām pareģojot, kādi būs nākamā gada mēneši.