Šķir, Dieviņi, manu ceļu,
Sargā manu augumiņ,
Lai varēju ienaidnieku
Ar godiņu uzvarēt.

Dainās minētās karavīra goda drānas liecina, ka tajos laikos uz karu gāja kā uz godiem, nevis kā tagad – kā uz lopkautuvi. Jā, mūsdienu lauka formas tērps ir radies... Čikāgas lopkautuvēs! Skumji, bet fakts.

17.-18. gadsimta košās formas atviegloja karavadoņiem vadību karalaukā un pie reizes arī dezertieru ķeršanu. Tādas tās bija līdz pat angļu-būru karam, kad parādījās slavenā haki krāsa, bet piegriezums nemainījās. Pēdējie no šīm karavīru-kungu drānām atteicās Britānija un III Reihs. Sarkanās armijas lauka formas tērps saucās "gimnastjorka", citiem vārdiem, tā bija variācija par... treniņtērpa tēmu.

Bet atgriezīsimies pie mūsu senču ģērbšanās manierēm un tradīcijām.

Cīņas mākslas iedala pēc reljefa tipa. Tādu ir četri – kalni, stepe, jūra un mežs. Grozies kā gribi, uz mums attiecināmi pamatā divi tipi – jūra un mežs, turklāt mežs – izteiktā pārsvarā. Kas raksturīgs dzelzs laikmeta kara taktikai mežā? Ir nocietinātas apmetnes, bet nav viduslaikiem raksturīgo fortifikāciju. Galvenais cietoksnis mežā ir pats mežs. Cīņai mežā raksturīgi slēpņi, lamatas utt. Klasiskā cīņa ierindā mežā bija mazefektīva, tāpēc lielāks uzsvars tika likts uz katra atsevišķa karotāja individuālo sagatavotību. Karš mežā pēc savas būtības līdzinās medībām, kurās jēdziens "pretinieks" tiek aizstāts ar jēdzienu "medījums", Tā rezultātā parādās princips: "Vilks necīnās – vilks pusdieno!"

Turpinot analoģiju ar vilku taktiku, parādās vēl pāris principu: "Ja ienāci pa vārtiem – izej pār žogu, ja ienāci pār žogu – izej pa vārtiem!" Nu, un, protams: "Vilks medījumu no zobiem neizlaiž!"

Karavīra ekipējumā ietilpa apaļš vairogs 70–90 cm diametrā. Plāni koka dēlīši, apvilkti ar ādu un polsterēti ar mīkstinošu materiālu, piemēram, sausu zāli vai sūnām. Pa virsu apkalums. Uz vairoga varēja būt attēls – īpašuma zīme, zīme, kas apliecināja piederību tai vai citai dzimtai. Zobeni – nu zobens bija salīdzinoši rets ierocis, karavāle, milna, cirvis bija daudz izplatītāki. Taču ieroču karalis pie mums (kā visā Eiropas kultūrā) bija šķēps. Dažādās variācijās – bruņsitis – praktiski bez asmeņa, šaurasmeņa šķēps un platasmeņa sīts, medību šķēps ar atskabargu – gandrīz vai harpūna, šķēps, kuram trešdaļa kāta apkalta ar metālu, utt. Pie mums izplatītākie bija "longsax" un "skramasax" tipa vienasmeņa sakšu zobeni vai franku zobeni.

Nereti senlatviešu (mazliet neprecīzs termins, bet pieturēsimies pie tā) karavīra apģērbu papildināja "bruņu svārki" vai, kā tagad saka, bruņu krekls. Liela daļa bruņu kreklu pie mums nonāca no Kārļa Lielā impērijas cauri Gotlandei vai pa taisno. Tik liela daļa, ka Kārlis Lielais pat bija spiests izdot speciālu likumu, kas aizliedza izvest bruņu kreklus un franku zobenus uz Gotlandi un Kurzemi! Tas nozīmē – jā, mēs importējām "militāro ekipējumu" un pietiekami lielos apmēros, bija ar ko maksāt, un uz vietas bija valstiskie veidojumi, kas to atbalstīja.

Nākošā neatņemamā kara svārku sastāvdaļa bija rotaslietas. To funkcija bija ne tik daudz greznot kā "piesegt" enerģētiskos centrus – čakras no pretinieku maģiskajām izdarībām. Izgreznota cepure, kakla riņķis, rokassprādzes, gredzeni, amuleti pie jostas, amuleti pie kājām. Starp šiem amuletiem visizplatītākie bija dažāda veida piekariņi–zvārgulīši. "Nevienam tā nerīb, kā kaķim dancojot!" Līdzīgi zvārgulīši rotāja priesteru un karakungu māju pakšus un pat pilskalna ēkas. Ir saglabājušies nostāsti, ka, tuvojoties pilskalnam, varēts dzirdēt, kā tie skan. Šādas skaņas bija nozīmīga maģiskās vai enerģētiskās aizsardzības sastāvdaļa. Tāpat kā sieviešu "skaņās mēlenes", kuras tā dēvēja ne tikai dēļ mēļās krāsas, bet (un galvenokārt) dēļ zvārguļu "mēlēm", kas ar savu dziesmu aizbiedēja ļaunos garus no nēsātājas ceļa. Tātad skaņai bija pietiekami nozīmīga loma mūsu senču izpratnē par enerģētisko aizsardzību.

Vēl viena nozīmīga detaļa – čūska-pūķis, dzīvības vai kundalīnī spēka simbols: zvērgalvu aproces, zvērgalvu saktas, galvas kuģu priekšvadņos.

Lūk, aptuveni tā bija nokomplektēts senais baltu karavīrs, un varbūt kaut ko no senču viedas būtu vērts ieviest arī mūsdienās?

Bruņojumā ietilpa arī naži – ļoti līdzīgi šim sakšu nazim. Ornamentos gan varētu būt atšķirības.