Pēc tam sākas gaismas pārsvars. Ienāk jaunais – iepriekš neizpaustajā pasaulē radītais. Dienas kļūst garākas par nakti. Gaisma un Saule ir dzīvības simbols šajā izpaustajā pasaulē. Mostas gan daba, gan cilvēki. Nosaukums "Lielā diena" uzsver šā laika nozīmīgumu.

Mūsu tautas "svētajos rakstos" – dainās par to ir teikts:

Ziemassvētki, Liela diena,
Tie Dievam lieli svētki:
Ziemassvētkos Dievs piedzima,
Lieldienā šūpli kāra. /33295/

Kā tas attiecas uz mums mūsdienās? Ziemassvētkos pēc iepriekšējā gada gājuma mēs atkal atrodam un nostiprinām saiti ar Dieviņu. Dieviņš ir mūsos.

Meteņos mēs metam metus jeb kaļam plānus nākamajam laika ciklam, esot sasaistē ar Dieviņu, ar augstāko sevī.

Lielajā dienā mēs šos metus "iešūpojam", piepildām ar Laimes mātes svētību, ar Saules mātes mīļumu – tā sagatavojoties savu plānu ienešanai izpaustajā pasaulē – sākot metos ievīt audus, sākot aust jaunu savas dzīves audumu... Šie plāni vēl ir kā mazs bērniņš šūpulī, kuram vajadzīga aprūpēšana un mīlestība. Un Ūsiņos sāksim šo plānu realizēšanu ar aktīvu rīcību. Dabā šis rits atspoguļojas. Lielā dienā viss, kas sāk plaukt un augt, vēl ir tik vārīgs, tik saudzējams, tik lolojams.

Senāk Lieldienu laiks ir svinēts trīs dienas vai četras dienas garajā gadā. Ja šo laiku skaitām saskaņā ar to, kas notiek debesīs, ar Saules ritu, tad šogad šīs dienas ir 20., 21., 22. martā.

Dainās Lieldienas tiek simboliski sauktas par lielu sievu vai par trim vai četrām māsām. Šis laiks mūsu senčiem ir bijis maģisku darbību laiks. Par to stāsta dažādas saglabātās tradīcijas. Tur ir gan šķīstīšanās, gan svētības došana un saņemšana, gan Saules un pasaules godināšana, gan jaunā cikla iešūpošana...

Pazīstamākās darbības droši vien ir ar Lieldienu zaķa atnestajām olām, ar šūpošanos, ar kārklu pūpolu žagariņu pērienu, ar atbilstošu ēdienu, varbūt ir dzirdēts par darbībām ar putniem, par mazgāšanos tekošā ūdenī, par rotāšanu dziedot un ejot rotaļās.

  • Lieldienas rītā vajagot kājas mazgāt tādā ūdenī, kas tek uz rītiem, tad kājas nesūtot. Tāpat uz rītiem tekošā ūdenī vajagot nomazgāt muti, jo tad esot gaišs prāts. /LTT17289/
  • Lieldienas rītā, saulei lecot, jāmazgā mute, jo tad tiekot skaists. /LTT17319/
  • Lieldienu rītā ir agri jāceļas, lai redzētu, kā saulīte rotājas, un jāmazgājas ūdenī, kas tek pret sauli. Tas ir maģisks šķīstīšanās rituāls, kas palīdz iegūt možumu, gaišu prātu, veselību un skaistumu.
  • Lai būtu skaists un čakls, tad Lieldienas rītā ar saules lēktu ir jāiet strautā mazgāties, kas tek no vakariem uz rītiem. (LTT: G. Pols, Bauska.)

Saules lēkts

Lielas dienas rītā pats Dievs un Laima pa zemi staigā. Ieteicams sagaidīt Saules lēktu kādā īpašā vietā dabā, sveicot un godinot Sauli. Tas var būt kāds rituāls, vai mazgāšanās – šķīstīšanās atbilstošā ūdenī, vai vienkārši apcere par jauno sākumu, par saviem jaunajiem iesākumiem...

Ļaudis ceļas līdz ar sauli. Nomazgā sejas tekošā ūdenī, jo Lieldienas rītā ūdenim ir īpašs dziedinošs spēks. Tad iet pērt jeb šaustīt citus ar pūpolu zariem – pirmkārt jau tos, kuri vēl guļ. Šo pērienu dod gan bērniem, gan pieaugušiem. Tas veicina veselību, modrību, žirgtumu. Parasti pērienu pavada ar kādu skaitām pantiņu, piemēram: "Apaļš kā pūpols, apaļš kā pūpols, slimība (slinkums) ārā, veselība iekšā!"

Senatnē kopīga Lieldienas rīta izdarība ir bijusi putnu dzīšana vai – tieši pretēji – putnu aicināšana. Putnu dzīšana ir simbolizējusi ļaunuma, slimību un raižu aizdzīšanu no mājas, no saimniecības. Savukārt putnu aicināšana ir bijusi kā simboliska veiksmes, labvēlības un svētības pieaicināšana. Katrs var izvēlēties, ko viņam nozīmē putni!...

Olas

Ola ir gan pasaules, gan Saules simbols. Lieldienu neatņemama sastāvdaļa ir darbošanās ar krāsotajām vai citādi izgreznotajām olām. Maziem bērniem tiek rīkota Lieldienu zaķa sadēto olu meklēšana – vislabāk jau brīvā dabā, taču var arī mājās.

Ar olām Lieldienās saistītas daudz tradīciju un rotaļu. Meitas dod olas puišiem par šūpošanu, ar olām mainās.

Droši vien vispazīstamākās ir olu sišanās. Uzvar tas, kuram ola paliek vesela. Olu ripināšana – ripina pa taisnu vai slīpu virsmu. Viens sāk, nākamais cenšas savu olu uzripināt tai pirmajai olai. Ja izdodas, tad tā ola nonāk viņa īpašumā. Uzvar tas, kuram spēles beigās visvairāk olu. Vai arī ripina, kurš savu olu var aizripināt vistālāk. Olu dancināšana – katrs nostāda savu olu vertikāli uz līdzenas virsmas ar spicāko galu uz leju un tad to iegriež. Tas, kura ola visilgāk griežas, ir uzvarētājs. Uzvarētājam būs veiksmīgs, labvēlīgs un laimīgs gads līdz nākamajām Lieldienām, piepildīsies tas, ko ir nodomājis olu sacensību laikā. Ar olām parasti darbojas tieši Lieldienā.

Lielā diena – ko tas nozīmē mums un ko tas nozīmēja mūsu senčiem?
Foto: Shutterstock

Olas tika izmantotas arī dziedināšanā, lai atbrīvotos no ļaunuma.

Vēl daži ticējumi:

  • olas nedrīkst ēst bez sāls, savādāk vasarā daudz melos,
  • olas vārot, nedrīkst pūst uguni, lai olas nepārsprāgtu, arī runāt un smieties nav vēlams,
  • kad ola labi lobās, aug labi lini un būs viegli tos kult.

Šūpošanās

Šūpoļu kāršana un šūpošanās ir bijusi viena no galvenajām tradīcijām Lieldienās. To darīja visas trīs Lieldienu laika dienas, līdz pat nedēļai pēc Lieldienas. Šūpoles tika sauktas dažādi: šūpotnes, šūpules, šyupeles, līgotnes, līgačas, aires, eires, jaires.

Šūpošanās bija obligāta svētku rituāla sastāvdaļa. Maģiskā nozīmē šūpošanās palīdz saulei iešūpoties, lai nodomi un plāni piepildās izpaustajā pasaulē. Tas arī palīdzēja cilvēkiem kļūt rosīgiem un darbīgiem. Parasti šūpoles kāra augstā vietā – kalna galā. To veica vīri.

Pēc Lieldienām šūpoles parasti izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu kur šūpoties. Ticējumos ir teikts, ka:

  • Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad visu gadu nenāks miegs (LTT: M. Hermakile, Ranka),
  • Lieldienās šūpojoties, šūpulim jāļauj lēnām nostāties, lai tā lēni un līgojoties nozied linu druva (LTT: 17256 Nītaure).

Rotāšana

Mitoloģiskā nozīme rotāšanai varētu būt pirmo audu ieaušana iepriekš mestajos metos Meteņu laikā, aušanas sākšana, ierotāšana... līdzīgi kā iešūpošana. Kā rotāšana var izpausties? Kā īpaša dziedāšana, rotājot dziesmu gan ar balsīm, gan iekļaujot vārdu "rotā, rotā...". Kā rotaļas, kur parasti dalībnieki stāv aplī jeb dārziņā un kāds vai kādi ir vidū, un, dziedot atbilstošās rotaļas dziesmu, vidū esošie nomainās ar citiem.

Rotāšana ir arī tērpa un rotu sagatavošana Lielas dienas sagaidīšanai un svinēšanai. Arī savas mājas izrotāšana.

Mielasts

Lieldienu īpašie ēdieni ir apaļi, saules simboliku attēlojoši, tādi ir vārītas olas, zirņi un ziedotais plācenis vai ziedainais rausis. Lieldienās ēdot zirņus, var iegūt bagātību, turību: "Kas zam Leldēnis lelā sestdīnā ēss vairuok zierņu, tod itei pīzīmēj, ka tys byus boguots cylvāks." (LTT: V. Podis, Rēzekne.)

Lieldienas ir bijušas viens no visgarākajiem svinību laikiem. Ilgi gaidītas, arī tās tomēr drīz vien beidzās. Beidzās šūpošanās, olu un plāceņu ēšana, rotaļāšanās, izskanēja rotāšanās dziesmas, prieki un jautrība. Pēdējā Lieldienu dienā šo laiku noslēdz ar dziesmām, solot Lielu dienu sagaidīt atkal citu gadu.

Mūsdienās, apvienojot seno un šo laiku izpratni, Lieldienu laikā varam sev atbilstoši svētīt šo laiku gan ar īpašu Lielas dienas rītu rītausmā, gan ar kādu šķīstīšanās un svētības rituālu (mazgāšanās tekošā ūdenī, pēršana), gan ar olu maģiju, šūpošanos, dziedāšanu, rotaļām un rotāšanos, svētku plāceņiem. Varbūt – šajā laikā esot tuvāk dabai, varbūt – apcerot un pārdomājot to, kas bijis, un pasapņojot par to, ko vēlamies, lai būtu.

Varbūt vienkārši – priecājoties, ka paliek gaišāks un ka, pateicoties saulītei, dienas kļūst garākas, kļūst gaišāk un priecīgāk.

Priecīgu Lielās dienas laiku!