Avotos minēts, ka Annas (Saimnieču) dienā ziedo vasku upē un zināmās vietās nes ziedokļus – maizi, sieru, alu, pienu, ziedus, visvairāk linu.

Senākie ticējumi Annās mudina ēst un kaimiņus cienāt ar jauno rudzu maizi, bet vēlākos ticējumos šī minēta kā pirmā kartupeļu ēdamā diena, un arī jēri esot kauti uz Annām. Vēl Annas izcēlās ar to, ka bija iecienīta kāzu diena (bet kāzas diezin vai dzēra jebkurā dienā nedēļas vidū, un tas liek domāt, ka šī diena bija piesaistīta nedēļas kalendāram).

Pēc Annas dienas siens kaudzē vairs nepūst – pat tad, ja, kaudzi metot, ūdens gar dakšas kātu tecētu (par šādu parādību, šķiet, šovasar varam nesatraukties). Bet lielāku tautas daļu droši vien interesē tas, kas attiecas uz sēņošanu. Tātad – ja Annas dienā lietus līst, tad rudenī būs daudz sēņu, bet rieksti būs tārpaini, un otrādi. Palūkosimies, kāds laiks 26. jūlijā, un salīdzināsim ar realitāti – meteorologi kaut ko runāja par negaisu!

Vēl par laika zīmēm. Pēc ticējumiem varam spriest, ka senlaikos klimats bijis ievērojami skarbāks. Jo – no kā gan citādi būtu varējuši rasties šāds ticējums: ja deviņas dienas pēc Annas dienas uzsnieg sniegs, tad deviņas dienas priekš Jurģiem tas nokusīs, savukārt nākamajos Pēteros būs lietus...