Šajā dienā varam vērot laiku. Aktīvā cilvēku darbība piesārņojuma un bruņojuma jomā, protams, ir sagrozījusi dabas normālās likumsakarības, taču, kā apgalvo veci ļaudis, šis tas tomēr piepildoties.
Maigu ziemu sola silts Miķeļdienas lietus un vējš no dienvidu puses. Cik nedēļas pirms Miķeļiem koki nodzeltē, tik nedēļu pirms Ūsiņa dienas zāle dīgs, vēsta ticējums, un izskatās, ka zāli pirms Jurģiem mēs neredzēsim vis... Nemaz nerunājot par to, ka ievas varētu saziedēt aprīļa beigās vai maija pašā sākumā. Jāvēro, cik cieši kokos turas lapas: ja tās jau nobirušas, arī sniegs būs nokusis jau pirms Pavasara Māras (25. marta). Vēl var paskaitīt lapainās dienas pēc Miķeļiem – tik ilgi pēc Ūsiņa vēl zāle nedīgs.
Un, visbeidzot, ja Miķelī ozolos vēl zīles, tad gaidāmi dziļi sniegoti Ziemassvētki.
Daudzas šīs dienas tradīcijas saistītas ar Jumi – piemēram, ja saimnieks to atrod, nākamgad gaidāma laba raža, bet tam, kurš Jumi apēd, varot gadīties dvīņi. Savukārt, ja pēc dvīņiem sirds nealkst, jumītis jānoglabā kādā slepenā vietā, lai naudiņa dubultojas. To gan visiem vajag!
Šī ir vīru un zirgu diena, un ar staļļa aizsardzību ir tā lielākā darīšana, ziedošana, aizsardzības zīmju vilkšana. Droši vien šajos laikos tas nozīmētu – parūpēties par savu "dzelzs rumaku" un garāžu...
Šajā laikā visām labībām jābūt zem jumta, bet tas nenozīmē, ka drīkst kult – peles taču arī nav kurlas, tūdaļ sapratīs, kur krājumi! Nu, tā vismaz senči bija nosprieduši.
Bet, ja ņemam vērā Saules kalendāru, kas tomēr senāks un "galvenāks", tad jau kopš rudens saulgriežiem ir sācies veļu laiks, tāpēc atcerēsimies mielastu klāt arī aizgājušajām dvēselēm un pateikties tām par visu labo, kas ar viņu atbalstu mūsu dzīvēs nācis. Un vispār būt pateicībā – tāds ir ražas laika uzdevums.
