Tas ir zinātniski pierādīts, ka darbs ar zemi: rušināšana, sēšana, stādīšana, ravēšana ir dabisks antidepresants. Zemē ir tās pašas vielas, kuras cilvēkā vairo laimes sajūtu. Mostas zeme un līdz ar to arī cilvēks – no ziemas sastinguma, tik vajadzīgā miera perioda, atkal aktīvam darbam. Tāpēc, stādot sīpollokus un kaut vai rūpējoties par puķu kasti uz balkona, var sevī sasmelties zemes spēku un atļaut savai sejai uzplaukt smaidā.

Bet var izmantot aicinājumus pievienoties pavasara talkām vai ja esi tiešās pirkšanas pulciņa biedrs, tad vari painteresēties – varbūt zemniekiem, kuri piedāvā gardos un veselīgos produktus, ir vajadzīga kāda palīdzība lauku darbos, piesakies un brauc ciemos. Tie, kuriem ir brīvdienu mājas laukos vai mīļi radi, pie kuriem var dzīvoties neskaitāmas reizes vasarā, atplaukst priekā, līdz ko pavasaris, kas sen jau iestājies saskaņā ar kalendāru, manifestējas arī dabā.

Došanās pļavā pēc zāļu tējām varētu būt vēl viens šīs sezonas piedzīvojums. Ja esi draugos ar augiem, tad jau lielu daļu pazīsti. Jautājumu, kurus augus vajadzētu ievākt šai ziemai, tev atbildēs tavas acis. Tie augi, kurus pamani un kuri skatās uz tevi, būs tie īstie, kuri derēs: raspodiņš, vīgriezes, raudene, asinszāles, ugunspuķes, nātres, pelašķi vai vībotne. Būtiski ir, ka:

  • vāc augus, kurus tiešām pazīsti. Lai atpazītu augus, noderēs daudzās brīnišķīgas augu grāmatas, piemēram Helēnas Rubīnas un Vijas Eniņas sarakstītā "Ārstniecības augi", un vienmēr zināšanas var papildināt ar interneta dzīlēs pieejamo. Vēl lieliskāks veids, īpaši, ja esi augu iepazīšanas sākumposmā, ir doties zāļu ekspedīcijās ar kādu zinošu zāļu sievu;
  • augus ievāc tad, kad tie ir pilnos ziedos, zaļi un priecīgi. Tāda tēja dos vislabāko efektu. Katram augam savs pilnbrieda laiks, tāpēc, ja gājienam pēc augiem vari atvēlēt vien vienu dienu vasarā, tad iet pļavā ar sarakstu nudien nav vērts – ir jāiet ar paļaušanos, ka tie augi, kuri tajā brīdī būs pašā krāšņumā, būs īstie palīgi, lai tevi noturētu veselumā ziemas garumā;
  • nekad nenovāc visu pa tīro. Ir tāds nerakstīts likums, ka, dabā vācot augus, ņem katru trešo puķi, lapu vai stiebru. Tev pietiks, un dabai paliks, ar ko tālāk dalīties!

Meža joga ir japāņu izgudrots termins, un tam var tikai piekrist, jo, kolīdz nokāpsi no takas mīkstajās meža sūnās, tā sajutīsi, ka līdzsvars jānotur citādi; varbūt pēkšņi sajutīsi, ka vispār māki noturēt līdzsvaru un tas jau vien dos spēkus tikt galā ar dažādām dzīves situācijām.

Sajūti sevi dabā: diena bez glaudāmas ierīces
Foto: Agnese Aljēna

Pavisam īpaši mežā jutīsies, ja izlasīsi Pētera Vollebēna grāmatu "Koku slepenā dzīve". Grāmatā ietvertās zināšanas atver spēju sajust, kā mežs smaida, mežs dzīvo savu dzīvi un ir gatavas dot un dalīties nebeidzami. Un, ja vēl austiņās līdzi ir Ilmāra Šlāpina pasaka "Cilvēka dvēsele dzīvo mežā", tad, kā solīts, pat tikai vienas stundas pastaiga mežā būtiski samazinās stresu.

Tāpēc nepaslinko un uzdāvini sev laiku mežā! Pie reizes vari savākt meža aveņu lapas, meža zemeņu lapas, melleņu mētras, brūkleņu mētras, bērzu lapas, priežu vai egļu pumpurus vai skujas, kadiķogas.

Viss atkarīgs atkal no brīža, kad būsi mežā: kurš augs uzrunā īpaši, to ievāc, kuru koku rodas vēlēšanās apskaut, – apskauj.

Tikai pirms tam palūdz piekrišanu un izsaki savu vajadzību un pēc tam pasaki mīļu, paldies.

Aicinājums (vai kādam varbūt – vasaras lielākais izaicinājums) – vienkārši ļaut sev būt dabā! Kā būtu atrast sevi meža vidū, vienu uz meža ezera laipas, bez nevienas glaudāmās ierīces tuvumā? Tikai tu, purva sīkstās priedītes, egļu tumšais pārliecības pilnais fons un pa kādam maigām zaru rokām vēju ķerošam bērzam? Tik vienkārši ir tādā brīdī pamanīt vissīkāko skudru, zaļāko vardi, biklāko ķirzaku, sadzirdēt, kā pār ezeru laižas spāres un dabas simfoniju putnu dziesmās un meža šalkoņā, un sajust sevi kā daļu no brīnuma.

Piedzīvot dabu, pieskarties zemei, sajust un savākt augus var arī pie mums: seko informācijai!