Māris: Viss sākās laikā, kad nodibināju savu interneta veikalu un strādāju no agra rīta līdz vēlam vakaram. Ja biju mājās vienpadsmitos vakarā, tas bija agri. Parasti pārrados tikai vienos vai divos naktī. Veikalā darbojos viens pats. Par 500 latiem nopirku diezgan sagrabējušu pasātu un izvadāju klientiem preces. Bieži nācās braukt uz Kuldīgu, Ventspili un Daugavpili, ceļā pavadot vairākas stundas. Klienti, protams, dienā bija darbā, preci varēja pieņemt tikai astoņos deviņos vakarā. Vismaz trīs stundas vajadzēja, lai atkultos mājās, turklāt pa ceļam parasti piestāju veikalā vai benzīntankā nopirkt ko ēdamu, dzeramu.
Toreiz bija ļoti daudz pasūtījumu. Vienam klientam vajadzēja ledusskapi, otram –gāzes plīti, citiem – vēl kaut ko. Bija ļoti auksta ziemas diena. Krāmēju mašīnā preces, līdz sapratu, ka vairākas lietas vairs nevaru ielikt. Visu izkrāvu un centos sarūmēt kompaktāk. Man bija īsa jaka un krekliņš, kas, liecoties un stumdot preces, rāvās uz augšu. Vējš pamatīgi sapūta muguru.
Vakarpusē, kad vedu pēdējo pasūtījumu uz Liepāju, sāka sāpēt labā kāja. Bija grūti noturēt uz gāzes pedāļa, bet nebija citu variantu – jābrauc! Sāpes kļuva aizvien stiprākas, un atpakaļceļš bija murgs – braucu ar asarām acīs. Piecas vai sešas reizes piestāju malā, lai atpūtinātu kāju. Pārrados Rīgā ap diviem naktī, aizkliboju līdz mājām un iekritu gultā.
No rīta pamodos un nevarēju piecelties. To, cik šausmīgi sāpēja labā kāja, jo īpaši gūža, nav iespējams izstāstīt. Pieļauju, ka līdzīgas sāpes sievietes izjūt dzemdējot. Gulēju gultā un raudāju. Nevarēju pat aiziet līdz tualetei. Sieva izsauca ātro palīdzību. Atbrauca divas sievietes, kuras mani nevarēja panest. Pats saviem spēkiem paiet nevarēju, tāpēc man iešpricēja kaut kādas zāles, kas ne velna nelīdzēja, un teica, lai sestdien, svētdien palieku mājās – varbūt pāries! Visu nedēļas nogali nogulēju gultā, jo sāpju dēļ pat nevarēju pakustēties. Čurāju burkā, ko turēja sieva. Kakāt nevarēju. Kā gan? Prasīt, lai viņa man tur avīzi apakšā, vai? Kad sieva pirmdien aizgāja uz darbu, lielā vajadzība vairs nevarēja gaidīt un, par spīti sāpēm, asarām līstot un lādoties, kaut kā tiku līdz tualetei. Kad pārradās Linda, teicu, lai sauc ātros, un saka, ka vajadzīgi divi spēcīgi veči. Atbrauca čalis un sieviete. Ar vīrieša palīdzību, uz vienas kājas lecot, aptuveni stundas laikā tikām līdz mašīnai, ar ko mani aizveda uz slimnīcu.
Man konstatēja sēžas nerva apsaldējumu, gūžas locītavas iekaisumu un smagu osteohondrozi (skrimšļa bojājumus). Divas nedēļas gulēju neiroloģijas nodaļā. Kad mani aizveda mājās, bija kļuvis vieglāk, taču sāpes joprojām nebija rimušās. Fāterītis atveda kruķus, kas bija palikuši no vectēva – lai viņam vieglas smiltis!
Linda: Māris staigāja kā vecs opītis. Lielā, garā pufaikā, lai sēžamvietu atkal nesapūstu vējš. Man uz rokām bija mazs bērns – mūsu pirmā meita, un arī vīrs bija nevarīgs kā mazulis. Viss bija uz maniem pleciem.
Māris: Aptuveni pusgadu biznesā palīdzēja draugs. Pa telefonu pieņēmu pasūtījumus, bet viņš izvadāja preces. Peļņu dalījām uz pusēm. Man bija izrakstītas spēcīgas pretsāpju zāles, kuru nosaukums pagaisis no atmiņas. Pat negribu to atcerēties, jo medikamenti nepalīdzēja. Sāpēja visu laiku, pat naktī nevarēju gulēt, trūkos augšā. Sāku diezgan daudz lietot alkoholu, jo reibumā sāpes mazliet atlaida.
Linda: Māris visu laiku kunkstēja. Normāla garastāvokļa viņam vispār nebija. Šķita, ka sajukšu prātā, jo nekā nevarēju palīdzēt.
Māris: Pusgadu staigāju ar kruķi, pēc tam vēl gadu kliboju. Sieva to nezināja, bet līdztekus interneta biznesam tirgoju sintētisko kokaīnu. Man bija draugs, no kura to varēju dabūt par 12 latiem gramā. Pārdevu par 30 – tāda bija tirgus cena. Īstais kokaīns, ko iegūst no kokas krūma lapām, tolaik maksāja ap 70. Svešiem netirgoju, tikai saviem čomiem. Man bija daudz draugu un paziņu, kuri staigāja pa klubiem un šņauca. Pats narkotikas nelietoju, pat mēģinājis nebiju. Kādudien, kad man drausmīgi sāpēja, viens draugs teica: "Ko mokies? Ņem un iepūt!" Žargonā tas nozīmē – iešņauc. Sāpes bija tik neciešamas, ka paklausīju. Momentā atlaida. Pat klibot vairs nevajadzēja. Vakarā pēc ilgiem laikiem bez grūtībām aizmigu. Otrā dienā pamodos, sāpes bija atgriezušās. Atkal iešņaucu, un kļuva labāk. Visu dienu varēju normāli strādāt. Pēc tam atkal iešņaucu…
Tikai no narkotikām mēnesī nopelnīju 500–600 latu. Daudz? Kamēr pats nešņaucu, tikmēr – jā. Bet, kad darīju to vairākas reizes dienā, ar šo summu bija par maz, lai segtu izdevumus. Sākumā, kad vēl nebiju atkarīgs, šņaucu tikai tad, kad sāpēja. Pēc viena ceļa – tā ir strīpa, ko ar vizītkarti uztaisa no kokaīna, – sāpes atlaida trīs līdz četras stundas. Vēlāk pūtu daudz biežāk. Sāpēja vai nesāpēja, rīts vai vakars – vienkārši gribējās. Tāpat kā pīpētājiem gribas kārtējo cigareti. Drīz vien man vajadzēja vairāk nekā divus gramus dienā. Salīdzinājumam: četriem čaļiem vienai naktij klubā parasti pietiek ar gramu. Mēnesī narkotikām no manas kabatas aizgāja aptuveni 900 latu. Diendienā šņaucu apmēram gadu.
Linda: Tolaik sāku domāt, ka viņš pamazām atlabst. Ievēroju, ka kļūst dzīvīgāks, sāk smaidīt.
Māris: Lietošanas sākumposmā biju eiforijā, ka beidzot esmu atradis veidu, kā tikt vaļā no sāpēm. Jutos kā kings (no angļu val. – karalis), bija daudz enerģijas. Lielākās problēmas sākās, kad ķīmiķi, no kura pirku preci, paņēma ciet un pagrīdes ražotni aizklapēja. Sāku pirkt no cita piegādātāja, kurš sintētiskajam kokaīnam pusi uz pusi jauca klāt amfetamīnu, lai pazeminātu izmaksas. Amfiķim ir divas nejaukas blakusparādības – kad esi lietojis, nav iespējams aizmigt un nestāv krāns, citiem vārdiem, vēlme mīlēties ir, bet varēšanas nav. Pūtu tā, ka bieži negulēju divas vai trīs naktis pēc kārtas.
Linda: Kad naktī gāju pie meitas vai uz tualeti, vienalga, cik bija pulkstenis, viņš sēdēja pie datora. Izskatījās kā zombijs. Kad pārmetu, atcirta: "Es strādāju."
Māris: Smadzenes no tā visa, protams, vārījās, un man burtiski sāka iet ciet. Aizvien uzmācīgāka kļuva doma, ka sieva mani krāpj. Naktīs, ko pavadīju nomodā, datorā instalēju dažādas spiegošanas programmas, kas kopē katru viņas darbību. Kontrolēju, ar ko viņa sarakstījusies, kādās interneta adresēs gājusi iekšā. Uzzināju visas viņas paroles. Neko sliktu neatradu, taču biju pilnīgi pārņemts ar domu – līdzko izeju no mājām, sievas pirmā doma ir, kā ātrāk nodrāzties ar mīļāko.
Linda: Esmu daudz domājusi, kāpēc viņu pārņēma tieši šāda doma. Iespējams, Māris veselības problēmu un narkotiku atkarības dēļ jutās nevērtīgs. Domāja, ka neviena tādu nevar mīlēt.
Māris: Neskaitāmas reizes, kad bija athodņaks, apņēmos, ka vairs nešņaukšu, taču pamazām sāka trīcēt rokas, izsisties sviedri, devu gribējās aizvien vairāk. Daudzkārt stāvēju pie spoguļa vannas istabā un ar riebumu skatījos, kā svīstu. Man pretī raudzījās atbaidošs, izkāmējis narkomāns. No agrākā Māra vairs nekas nebija palicis pāri. Ienīdu sevi un to, ko darīju. Kaut kādā veidā jau biju samierinājies ar domu, ka no tā visa varētu mirt.
Bija pagājis aptuveni pusotrs gads, kad beidzot pārstāja sāpēt kāja, taču narkotikas lietot nebeidzu. Šņaucu divas vai trīs dienas no vietas, naktīs negulēju, pēc tam dažas dienas iepauzēju, atkopos. Kad sākās athodņaks, atlūzu un piecēlos tikai nākamās dienas vakarā. Atkal un atkal sev teicu – viss, šī bija pēdējā reize. Dienu pēc pamošanās bija grūti staigāt, sāpēja visas malas. Gribējās iešņaukt, lai kļūtu vieglāk, tomēr to nedarīju. Otrā un trešā diena bija normāla, it kā viss kārtībā, taču pēc tam viss sākās no gala – bija jābrauc un jāpaņem manta. Vienkārši gribējās. No šņaukšanas nav tik briesmīgas lomkas, kā filmās rāda, ka cilvēks sēž un kratās. Tādas ir tiem, kuri dod pa vēnām, lieto heroīnu. Vienā brīdī baigi gribas, un viss. Kāpēc neuzšņaukt, ja ir tāda iespēja?
Joprojām vai traku padarīja doma, ka sieva mani noteikti krāpj. Vajadzēja viņu pieķert. No rīta brīdināju Lindu, ka jāved klientiem preces uz Ventspili un mājās būšu vēlu. Ap divpadsmitiem pazvanīju un pateicu, ka esmu pārāk noguris, lai brauktu atpakaļ uz Rīgu, tādēļ pārgulēšu pie tēva. Viņš dzīvo netālu no Ventspils. Patiesībā tobrīd jau biju Rīgā, sēdēju noslēpies netālu no mājas, binoklī visu nakti vēroju logus, lai pārbaudītu, ko dara sieva. Pēc tam binokli visu laiku nēsāju līdzi.
Neko, kas liecinātu par neuzticību, nevarēju atrast, bet zināju – viņa, maita, ir baigi gudrā, visas pēdas rūpīgi slēpj. Un viņas mīļākais vispār ir kuces dēls, noteikti zina, ka visu nojaušu. Zina, ka esmu salicis datorā spiegošanas programmas. Viņš ir gudrāks par mani. Nekas, paskatīsimies, kurš kuru pārspēs viltībā! Kad Linda aizbrauca uz darbu, sekoju autobusam ar mašīnu. Kad viņa izkāpa, auto noliku malā un, ieturot distanci, devos pa pēdām. Pat nolīgu privātdetektīvu. Rezultāta nebija. Domāju – sūda detektīvs, nejēdz strādāt.
Linda: Bieži nācās just vīra greizsirdības uzliesmojumus, taču, cik viss ir traģiski, pa īstam apjautu tad, kad viņš nakts vidū man piepeši uzlēca virsū un sāka žņaugt, kaut gan tobrīd mierīgi gulēju. Nesapratu, kas notiek, par ko. Viņš kliedza: "Ak tu, padauza, tu mani krāp!" Skatījās uz mani melnām, naida pilnām acīm. Par laimi, atgriezās pie sajēgas un palaida vaļā.
Māris: Fotoaparātā biju atradis meitas filmētu video, kur fonā sadzirdēju vīrieša balsi. Vienmēr caurskatīju visu, ko mazā mājās fotografējusi vai filmējusi. Pēcāk, skaidrā vēlreiz skatoties video, sapratu, ka runājis televizors.
Linda: Katru dienu raudāju. Darbā bija grūti strādāt, jo visu laiku atrados šausmīgā saspringumā. Zināju, ka viņš ir kaut kur tuvumā vai arī visur saspraustas noklausīšanās ierīces. Nekur vairs negāju, ar draugiem netikos, lai tikai nemodinātu vīrā greizsirdību. Man visu laiku rokās bija telefons, rakstīju vīram īsziņas, atskaitoties par katru soli. "Tagad izeju no darba. Tikko iekāpu autobusā."
Māris: Mums bija šausmīgi strīdi…
Linda: Kādi strīdi? Vispār nespēju neko teikt pretī. Labāk klusēju, jo viņš bija neprognozējams un man bija bail.
Māris: Sievas klusēšana tikai pastiprināja aizdomas, ka viņa kaut ko slēpj, tāpēc es viņu situ. Situ sava bērna acu priekšā. Sieva gan man ir kaujinieciska meitene, māk sevi aizstāvēt, tāpēc zilumi un skrāpējumi biežāk bija man. Vienreiz pat ar nazi iedūra kājā, bija jābrauc uz slimnīcu šūt. Gribu uzsvērt, ka drausmīgi nicinu vīriešus, kuri var pacelt roku pret sievieti. Joprojām nespēju sev piedot, ka uz ko tādu, lai arī narkotiku iespaidā, biju spējīgs. Jā, arī meita diemžēl daudz ko redzēja.
Linda: Vienreiz viņš mani aiz matiem ievilka vannā un no dušas lēja virsū aukstu ūdeni… Skaidrs, normāla sieviete ar šādu vīrieti nepaliktu kopā. Droši vien biju līdzatkarīga. Par to, kam gāju cauri, nevienam nestāstīju, izlikos, ka viss kārtībā. Dzīvoju ar pārliecību, ka ģimene ir svēta lieta, kas par katru cenu jāglābj. Nevienam nav jāzina, ka mums ir problēmas. Viss atkal būs labi.
Tikmēr realitātē problēmas tikai samilza. Vīrs uzskatīja par mīļāko te vienu, te otru kaimiņu. Atlika man pieminēt sarunā kāda vīrieša vārdu, kad viņam viss bija skaidrs – mīļākais!
Māris: Bieži devos apgaitā pa tuvāko apkārtni meklēt viņas mīļāko. Biju pārliecināts, ka atradīšu. Atceros, gāju un ieraudzīju – stāv čalis. Viņš uz mani paskatījās. Kāpēc? Droši vien manas sievas mīļākais! Piegāju klāt un sāku izprašņāt. Puisis bija tikko atbraucis no Ukrainas. Ahā, skaidrs, kāpēc tik ilgi nevarēju viņu pieķert! Viņas mīļākais ir ārzemnieks un reti ir Latvijā. Biju gatavs kauties, taču čalis diezgan ātri saprata, ka ar mani kaut kas nav labi, un uz provokācijām neatbildēja.
Linda: Trakākais bija tas, ka Māris bieži pratināja meitu: "Vai mamma kādu pa ceļam satika? Bija atnācis onkulis, vai ne? Viņa ar kādu ilgi runāja pa telefonu?" Meitai bija tikai četri gadi, viņa ļoti uztraucās. Lai nomierinātu, skaidroju, ka tētim kaut kas nav kārtībā ar galviņu.
Māris: Aizgāja tik tālu, ka ieliku datorā programmu, kas, izmantojot vebkameru, 24 stundas ieraksta visu telpā notiekošo. Sludinājumu serverī atradu mininovērošanas kameras, kas izskatās kā pildspalvas, un mājās novietoju neuzkrītošās vietās. Vēl bija vairāki mobilie telefoni, kuros iestatīju filmēšanas vai skaņu ieraksta funkciju. Naktīs, kamēr Linda gulēja, uzmanīgi skatījos un klausījos ierakstus, cerēdams sievu beidzot pieķert.
Kas meklē, tas atrod… Skatoties videomateriālu, pamanīju, ka vienā brīdī attēls it kā pārtrūkst, noraustās. Ahā, viņa pienāca ar speciālu pulti, ko iedevis mīļākais, un uz laiku izrubīja kameru! Skatījos vēlreiz, jau skaidrā, un neko tādu nemanīju.
Sašņaucies klausījos skaņu ierakstus un skaidri dzirdēju – atveras durvis, Linda un viņas mīļākais ienāk, smejas, sačukstas… Kad klausījos to pašu ierakstu skaidrā – klusums, neviena nav bijis mājās. Kādu vakaru, kad binoklī vēroju, ko mājās dara sieva, pamanīju, ka netālu ir pilns ar policistiem. Visiem maskēšanās tērpi zemes un sausas zāles krāsā kā armijniekiem, viens pat pārģērbies par dzērvi. Sapratu – nu ir čau, man mašīnā ir divi grami kokaīna, ieradusies specvienība mani saņemt ciet. Viņi līda klāt no visām pusēm. Vēl pāris reizes iešņaucu un mežonīgā ātrumā skrēju prom.
Linda: Viņš mājās bieži lika runāt klusāk, teica, ka mūs noklausās. Bija sajūta, ka dzīvo citā realitātē. Nespēju viņam iebilst, jo baidījos no reakcijas.
Ļoti ilgi nevarēju pieņemt domu, ka viņš lieto narkotikas. Atradu vannas istabā pulverīšus, taču viņš apgalvoja, ka tie ir medikamenti kājai. Lai cik naivi un muļķīgi, bet es ticēju. Uzgāju informāciju, ka pretsāpju tabletēm, ko vīrs lietoja, blakusparādība var būt šizofrēnijai raksturīgi simptomi. Šķita, pie visa vainīgas ir tās. Pierunāju pārtraukt lietošanu, taču būtisku pārmaiņu nebija, lai gan ļoti iespējams, ka stiprās zāles kombinācijā ar narkotikām viņa saprātu aptumšoja vēl vairāk.
Māris: Reiz, kad biju sašņaucies, gājām pastaigāties. Pēkšņi man šķita, ka jūtu lāzera staru sildām galvu – uz mani ir pavērsta snaipera šautene, uz mani mērķē sievas mīļākā nolīgts slepkava. Izjutu nāves bailes. Metos ceļos sievai lūgt piedošanu par rīta strīdā sarunāto, teicu, ka esmu muļķis. Protams, mani virzīja vien doma netikt novāktam, nekādu nožēlu nejutu.
Brīžiem halucinācijas bija pilnīgi crazy (no angļu val. – trakas). Reiz pretējā nama logā skaidri redzēju plikus rūķus – mazas sievietītes un vīrietīšus, kuri nodarbojās ar grupveida seksu. Viens māja ar roku un aicināja pievienoties. Iešņaucu vēlreiz, un halucinācija pazuda. Protams, skaidrā man redzētais šķita smieklīgs, taču, kad biju salietojies, tā bija mana realitāte.
Kādudien pār mani nāca apskaidrība – nevaru noķert mīļāko, jo manā automašīnā noteikti ir ievietota izsekošanas ierīce, viņš zina, kad piebraucu. To meklējot, noplēsu priekšējo paneli un durvju apšuvumus, izrāvu un nodīrāju krēslus, īsāk sakot, pilnīgi izjaucu salonu.
Linda: Skatījos pa logu, kā vīrs vairākas stundas agresīvi demolē mūsu mašīnu. Viņš šķita pilnīgi ārprātīgs. Sapratu – viss, jāšķiras! Todien ciemos atbrauca viņa mamma, kura par dēla problēmām nezināja. Vairs nebija iespējams neko noslēpt, pati visu redzēja. Vīramāte atbalstīja domu šķirties, teica, ka palīdzēs, ja vajadzēs.
Māris: Kad biju atgājis, tik skaidri kā vēl nekad sapratu, ka varu zaudēt ģimeni. Zināju, ka bez sievas pilnīgi pazudīšu, jo nebūs vairs, kā dēļ saņemties. Lūdzu piedošanu un solīju, ka narkotikas vairs nelietošu. Viņa man deva otru iespēju.
Tā bija jauka diena, kad iegāju tualetē un pavēros uz savu spoguļattēlu, kā to simtkārt biju darījis, pirms iešņaucu kārtējo devu. Zem spoguļa ir stikla plauktiņš, uz kura parasti taisīju ceļu. Šoreiz to neizdarīju. Kad iznācu laukā, Linda man pieskrēja klāt un apskāva. "Tu jau ilgu laiku neesi ieslēdzies tualetē," viņa priecīgi teica. Tobrīd apjautu, ka tā tiešām ir. Šis mirklis stiprināja pārliecību, ka tiešām vēlos narkotiku lietošanai pielikt punktu.
Protams, bija grūti, bet brīžos, kad radās nepārvarama vēlme iešņaukt, iedomājos savu skaisto sievu kailu. Viņa vai narkotikas? Izvēle nebija grūta. Vēl trīs reizes tomēr norāvos. Taču tas ikreiz bija tikai vienu dienu, ne vairāk – lai Linda nemana. Slimīgās iedomas par sievas neuzticību pamazām atkāpās, pareizāk sakot, sāku apzināties, ka tās ir muļķīgas, un pats ikreiz tās noslāpēju. Esmu dzirdējis, ka bez ārstēšanās no narkotiku atkarības atbrīvoties nav iespējams. Nezinu, kā, bet man izdevās.
Māris lūdza pievienot piezīmi: "Mīļā, piedod, ka kaut ko tādu spēju nodarīt tev kā cilvēkam un mums kā ģimenei, un pateicos, ka biji tik stipra, ka spēji saglābt nesaglābjamo un sasmelt nesasmeļamo!"
