Foto: Mareks Gaļinovskis
Daci Veipu skrējēju aprindās sauc par Ultralapsu, jo viņa dod priekšroku nevis īsajām distancēm un pat ne maratoniem, bet – ultramaratoniem. Tā pieņemts saukt visas distances, kas garākas par klasisko maratonu (42,195 kilometri). Bet lapsa – matu krāsas dēļ. Šobrīd Daces kontā ir jau 20 ultramaratoni, pēdējais no tiem – Latvijas čempionāts 100 kilometru skrējienā 29. maijā, kurā viņa par spīti karstumam ieguva Latvijas čempiones titulu. Tas gan nebūt nav iespaidīgākais Daces pieveiktais attālums, bet viss savulaik sākās ar gaužām parastu vēlmi notievēt.

Pirms laika "Rutks" stāstīja par skrienošo dāmu komandu "VSK Noskrien Vāveres", kas uz citu skrējēju komandu fona izceļas ne vien ar to, ka ir vienīgā skrējēju komanda Latvijā, kas apvieno tikai daiļā dzimuma pārstāves, bet arī ar izteikti sievišķīgiem ietērpiem – visas distances tiek mērotas speciālās skriešanas kleitiņās vai bruncīšos. Dace ir viena no viņām. Starp visām "vāverēm" gan viņa vienīgā tiek dēvēta par citu zvēru – Ultralapsu.

Mūsu saruna izvēršas ļoti interesanta – Dace stāsta par saviem garākajiem un interesantākajiem skrējieniem, atkarību no skriešanas, lūzuma brīžiem garajos skrējienos un to pārvarēšanu, cīņu ar mīkstmiesi sevī, treniņiem un daudz ko citu. Dace ir ļoti atklāta, un sarunas laikā daudzkārt atskan viņas dzirkstošie smiekli – dzīvs pierādījums tam, ka skriešanas laikā tiešām pastiprināti izdalās labsajūtas hormoni endorfīni.

Lai gan Dace pati savus sasniegumus vērtē kā visai necilus un tiecas pēc aizvien labākiem rezultātiem, noskrietās distances un rezultāti runā paši par sevi. 2014. gadā kļuvusi par vienīgo sievieti, kura pieveikusi pilnu Laulasmā ultramaratona (Igaunija) distanci – 211 kilometrus. Šo titulu viņai izdevies saglabāt līdz pat šim brīdim. Tajā pašā gadā plūkusi uzvaras laurus arī Latvijas garākajā ultramaratonā Rīga – Valmiera, mērojot 107 kilometrus. Pērn pieveikusi 125 kilometrus garo kalnu ultramaratonu "Trans Gran Canaria", šķērsojot Grankanāriju, lielāko no Kanāriju salām, un skrējiena laikā pa kalniem pakāpjoties 8500 metrus augšup. Šogad – Latvijas čempione 100 kilometru skrējienā. Un tā ir tikai maza saujiņa no viņas pieveiktajiem skrējieniem. Draugi un paziņas Daci lielākoties raksturo divos vārdos – forša un pilnīgi traka. Bet ļausim runāt viņai pašai.

– Nesen kļuvi par Latvijas čempioni 100 kilometru skrējienā. Kā todien gāja?

Piedalījos jau trešo reizi. Bija trakoti karsti, tāpēc nevarēju uzrādīt savu labāko rezultātu, tomēr titulam ar to pietika. Bija tiešām grūti. Skrienot pēdējos 25 kilometrus, nevarēju īsti atrast motivāciju, kāpēc skriet līdz galam, jo divas nopietnākās konkurentes bija izstājušās. Tas karstums vienkārši "nogalināja". Runā, ka izstājās apmēram 50 procenti dalībnieku, – tā gan nav oficiāla informācija.

Pēc noskrietiem 80 kilometriem jau negribējās vairs neko citu, kā vienīgi izstāties. Brīžiem pārgāju soļos, tad atkal skrēju. Godīgi sakot, daudz netrūka, lai pārietu rāpošanā. (Smejas.) Tomēr kaut kā tiku līdz galam.

Šajā čempionātā 100 kilometri ir jāskrien pa nepilnu trīs kilometru apli. Patiesībā nekā garlaicīgāka pasaulē nav. Ja man prasa, kāpēc to daru… Es nezinu.

– Tieši to gribēju tev jautāt. Kaut kādam iemeslam taču jābūt, jo ar vienu reizi tev nepietika.

Pirmo reizi noskrēju ļoti slikti. Gribējās tā kā ātrāk. Nākamajā reizē, kas bija pagājušajā gadā, jau bija krietni labāk. Par laimi, man katru reizi izdodas uzlabot savu rezultātu, citādi laikam nolaistos rokas.

– Kādā laikā distanci pievarēji?

Šogad – 10 stundās, 36 minūtēs un 32 sekundēs. Patiesībā tas ir lēni. 100 kilometrus esmu skrējusi ātrāk, bet man patīk novelt vainu uz lielo karstumu.

Grūti, mokas, bet gribas skriet

– Pastāsti, kādus vēl garos skrējienus esi pieveikusi.

Pat nezinu, ar ko lai sāk. Pirms intervijas saskaitīju, ka esmu piedalījusies 20 sacensībās, kas ir garākas par klasisko maratonu. 11 no tām ir no 100 kilometriem uz augšu.

– Meitenes no "VSK Noskrien Vāveres" minēja, ka esi skrējusi 107 kilometrus no Rīgas līdz Valmierai, turklāt – trīs reizes.

Jā, tas bija pilnīgs trakums. Pēc katras reizes es sev zvērēju – nekad vairs! Ārprāts, šitās mokas! Bet atkal pienāk tas laiks, kad skrējiens tuvojas, un liekas: bet es taču varu ātrāk, un nebija jau nemaz tik grūti. Un tā es skrienu atkal un atkal nolādu sevi – kāpēc man to vajadzēja?

– Atbildes nav?

Laikam jau man tas patīk, ja es to daru. Tas ir jautri.

– Tikko taču teici – grūti, mokas…

Bet varbūt tieši tajā ir tā jautrība. Es īsti nevaru saprast un izskaidrot. Šķiet, bauda ir tajā, ka tu spēj sevi pārvarēt, tikt pāri visiem tiem "nevaru, negribu, viss, es stājos laukā, iepūtiet man, es nekur un nekad vairs neskriešu!" Tieši tā man bija pasaules čempionātā 24 stundu skrējienā. Tur ir divu kilometru aplis, un tu vienkārši riņķo un riņķo pa to 24 stundas no vietas.

Vienā brīdī es vienkārši nogūlos zemē un sūtīju visus dillēs. Viss, es negribu vairs! Gulēju kādas minūtes 15. Tad padomāju: es taču neatbraucu uz pasaules čempionātu, lai gulētu zemē. Cēlos augšā un skrēju tālāk.

Garajos skrējienos laikam vispatīkamākais ir brīdis, kad esmu beigusi skriet. Es to izdarīju! Paldies Dievam, man nekur vairs nav jāskrien! Tad ir tik forši un drīz nāk doma: izdarām to vēlreiz? (Smejas.) Citreiz gan "izdarām to vēlreiz" nāk tikai pēc kādām trim dienām.

24 stundu skrējienā gan pieveicu knapu 161 kilometru – jāatzīst, tas ir ļoti nožēlojams rezultāts, nav pat īsti pieminēšanas vērts.

– 161 kilometrs – tas taču ir ļoti daudz! Citi tā arī netiek līdz klasiskajam maratonam…

Zini, tur cilvēki skrien pāri 240 kilometriem. Arī meitenes. Viņas arī pēc 24 stundām skrien tā, it kā būtu tikko no rīta piecēlušās un sākušas skriet. Nezinu, kā to var. Bet es gribu pamēģināt. Varbūt man arī kādreiz izdosies. Kad būšu liela un gudra. (Smejas.)

Šogad, visticamāk, braukšu atkal. Redzēs, varbūt sanāks labāk. Gribētos vismaz 200 kilometrus noskriet. Tā kā ļoti gribētos. Tas ir mans lielais mērķis, kam es šogad visvairāk gatavojos. Viss pārējais ir tikai ceļš uz to.

Bet, turpinot par garajiem skrējieniem virs 100 kilometriem, viens no skaistākajiem bija "Trans Gran Canaria" – ultramaratons pa Grankanāriju, lielāko no Kanāriju salām. Jāskrien salai pāri – 125 kilometri pa kalniem. Virsotnes, ielejas, kalnu strauti, okeāna piekraste, zaļojoši dārzi un tuksnesīgi akmeņu lauki. Ārkārtīgi skaists un interesants skrējiens.

Tad, protams, ir Monblāna kalnu skrējieni, kur ik gadu piedalās vairāki desmiti latviešu. Kā tad bez Monblāna? Šie skrējieni notiek augustā, un tur ir vairākas, dažāda garuma distances. Es skrēju TDS – 119 kilometrus ar 7100 kāpummetriem un kontrollaiku 33 stundas. Distances apzīmē ar abreviatūrām – OCC, TDS, CCC, UTMB un PTL. Neatminos, ko katra nozīmē. Pati iekārojamākā ir UTMB – 166 kilometri pa Alpu kalnu takām apkārt Monblāna virsotnei ar 9500 kāpummetriem un 48 stundu kontrollaiku –, bet uz to tik viegli nevar tikt, jo vajag atbilstošu kvalifikāciju. Uz visiem šiem skrējieniem vajag kvalifikāciju. Ir zināmi skrējieni, kurus pieveicot kontrollaikā, var nopelnīt kvalifikācijai nepieciešamos punktus. Tāds, piemēram, ir arī jau minētais Grankanārijas skrējiens. Pie mums, Latvijā, punktus var nopelnīt ar diviem skrējieniem – "Cēsis Eco Trail" un Siguldas kalnu maratonu.

Kad esi sakrājis pietiekami daudz punktu, vēl ir jāiztur izloze, jo gribētāju pierādīt savu varēšanu skarbajās kalnu takās ir krietni vairāk nekā organizatori ir gatavi uzņemt un aprūpet. Es diemžēl to šogad neizturēju. Punktu man pietika, bet izlozē nepaveicās. Dalība UTMB paliek tikai sapnis. Nekas, būs jau vēl citi gadi.

Garie skrējieni ir ārkārtīgi dažādi. Ir tā dēvētie plakanie skrējieni jeb asfaltnieki, kur vienkārši jāskrien pa apli, ir kalnu skrējieni, ir taku skrējieni brīvā dabā… Esmu skrējusi arī Baspēdu ultramaratonu – 53 kilometrus no Mazirbes līdz Rojai ar basām kājām gar jūru. Tas ir tiešām lielisks skrējiens. Patiesībā mans mīļākais skrējiens visā sezonā!

– Kas tieši ir tas, kas tev šajā skrējienā patīk?

Jūra, saule, basas kājas. Priežu smarža, jūras putni un horizonts. Tas ir tik brīnišķīgi! Vari šad tad ieskriet ūdenī atsvaidzināt pēdas, ja tās nogurušas. Ar basām kājām skriet ir ļoti patīkami.

Neliels ieskats Daces gaitās:

Daces garākais skrējiens – Laulasmā ultramaratons

– Pastāsti par savu līdz šim garāko skrējienu.

Tas bija Laulasmā ultramaratons (Laulasmaa ultra) Igaunijā – 211 kilometri, kam atvēlētas 32 stundas. Tas tiešām bija interesants skrējiens. 2014. gadā, kad piedalījos, biju vēl pilnīga iesācēja. Tas bija mans otrais skriešanas gads. Šķiet, nemaz nedomāju, ka finišēšu. Tas likās nereāli, bet vajadzēja pamēģināt, jo bija dzirdētas labas atsauksmes no citiem skrējējiem. Kāpēc ne? Es piedalīšos! Tas gan bija pirmais gads, kad skrējiens bija tik garš, iepriekš bija 168,8 kilometri.

Laulasmā ultramaratons jāskrien pa 21 kilometru garu apli, kas izvietots ļoti skaistā, gleznainā vietā. Daudz sanāk skriet gar jūru. Tur ir brīnišķīgs jūras stāvkrasts. Ceļā ir arī Keilas upe – krāčaina un skaista. Vispār burvīga vieta.

Tu vienkārši sāc lēnām skriet, saprotot, kas tevi sagaida. Nē, īstenībā tu nevari saprast, kas tevi sagaida. Tie ir desmit pusmaratoni… Tu skrien pusmaratonu pēc pusmaratona. Kad tev jau ir sajucis skaits, tu saproti, ka vairāk ir priekšā, nekā aizmugurē.

Tu visu laiku skrien ar sajūtu, ka ir jātaupās. Visos garajos skrējienos ir tā, ka tev vajag labu rezultātu, bet tajā pašā laikā vajag sevi bremzēt, jo tu zini, ka priekšā ir ļoti daudz un ķermenis var tikai tik, cik tas var.

Tu atrodi sev kādu biedru. Vienam aplim atrodi vienu biedru, otram aplim – kādu citu. Kādu apli noskrien viena pati. Kad riet saule, tu skrien ar muti vaļā. Vēro gulbjus jūrā. Pavisam aizmirsti par to, ka tu skrien, bet vienkārši izbaudi mirkli un skaties apkārt. Gaidi, kad iestāsies tumsa. Tumsā viss izskatās citādi – tu skrien kā pilnīgi citā skrējienā.

Tad aust gaisma, un tu vēl joprojām skrien. Tu satiec cilvēkus, kas pa nakti ir gulējuši. Visi prasa: "Vai tu joprojām skrien?" Nu ja, ka skrienu. "Tu slikti izskaties. Vispār tu izskaties bišku piedzērusies." (Smejas.) Enerģijas resursi tiešām iet uz beigām.

Pēdējos divus apļus skrēju ar vienu igauņu skrējēju. Kad ar viņu iepazinos, atnāca otrā elpa, precīzāk laikam jau kāda septītā elpa, un kādu laiku varēju paskriet ātrāk. Kompānijā kādreiz tā ir. Tad pienāca brīdis, kad es biju tik ļoti iztērējusi savus resursus, ka vairs nespēju sarēķināt, vai man pietiks laika iekļauties kontrollaikā. Es prasīju visiem pēc kārtas: "Vai es paspēšu?" Cilvēki skatījās uz mani lielām acīm. Man kustējās tikai kājas, viss pārējais vairs īsti nefunkcionēja. Galvā bija tikai viena doma – skrējiens ir jāpabeidz!

Foto: Privātais arhīvs

Pēdējo apli mēs ar igauni vairs neskrējām. Mēs gājām. Tas likās nebeidzams. Pirms paša finiša igaunis man saka: "Vienīgais, kas man tagad piespiestu skriet, būtu, ja es ieraudzītu savu biedru no kluba." Viņu starpā bija tāda kā rīvēšanās – kurš kuru! Ak Dievs, un jā, viņš tur tiešām skrien! Arī mēs sākām skriet. Un tad es finišēju. Biju iekļāvusies 31 stundā, 23 minūtēs un 50 sekundēs.

Tad gan man visas sistēmas atslēdzās.

– Turpat, finišā, nokriti?

Nu nē, līdz mašīnai kaut kā tiku, apgūlos un viss. Kaut kā mani uzpurināja augšā uz apbalvošanu. Biju vienīgā sieviete, kas pieveica pilnu distanci. Un līdz pat šim laikam esmu vienīgā. Redz, Laulasmā ultramaratonu ieskaita arī tad, ja noskrien, teiksim, tikai 100 kilometrus, jo ultramaratons skaitās jebkura distance virs 42,195 kilometriem. Pats vari izvēlēties, cik skriet. 18.–19. jūnijā atkal būs Laulasmā ultramaratons – iespējams, šogad vēl kāda dāma tomēr noskries pilnu distanci. Šo skrējienu pagaidām neesmu saņēmusies atkārtot.

Skriet diennakti un vairāk – kā tas iespējams?

Foto: Privātais arhīvs

– Tās 32 stundas skrēji nonstopā – pat ne uz mirkli nenosnaudies?

Jā. Neesmu tik ātra, lai varētu paspēt pagulēt. Ir taču kontrollaiks, kurā jāiekļaujas! Ir tādi, kas nosnaužas, bet nemāku teikt, vai viņi pēc tam iekļaujas kontrollaikā.

– Kā ar ēšanu, labierīcību apmeklēšanu?

Ēst vajag obligāti. Bez tā nevar, citādi nekur tālu neaizskriesi! Es gan skriešanas laikā nevaru ēst parastu pārtiku. Ēdu speciālās enerģijas želejas, kaut ko tādu, ar ko mans kuņģis nestrīdas. Apžēliņ, cik daudz vemjošus cilvēkus es esmu redzējusi garajos skrējienos, īpaši pasaules čempionātā. 24 stundu skrējiens bija īsts vemšanas čempionāts.

– Kāpēc tā notiek? Organisms visus spēkus novirza skriešanai, ne gremošanai?

Iespējams, bet tur var būt daudz iemeslu! Kas tik nevar notikt 24 stundās. Karstums, pārpūle, par daudz apēsts, ne tas, ko vajag, apēsts…

– Ēšana notiek skrienot?

Var jau, protams, apstāties un ēst – tas ir katra paša ziņā. Bet tad laiks iet zudumā, tāpēc, manuprāt, labāk to darīt, turpinot skriet.

Godīgi sakot, no skrējieniem virs 100 kilometriem tikai viens ir bijis tāds, kurā es ne mirkli neesmu pārgājusi soļos. Tas bija pēdējais ultramaratons no Rīgas līdz Valmierai. Tajā es piespiedu sevi kaut lēnām, bet tomēr tipināt līdz galam. Citos skrējienos, atzīšos, esmu pārgājusi soļos – gan uz 300 metriem laiku pa laikam, gan uz kilometru. Skriet tik garus gabalus tiešām nav viegli.

Pēdējā skrējienā no Rīgas līdz Valmierai biju sev stingri pateikusi – šis ir skrējiens, un te nebūs nekādas iešanas! Bija forši. (Pauze.) Nē, patiesībā bija briesmīgi.

– Man šo grūti saprast. Katru reizi šķiet, ka ir briesmīgi, bet pēc tam gribas skriet atkal…

Jā, to mēdz dēvēt par kāpšanu uz grābekļa. Jo tu vienmēr domā, ka šoreiz varbūt būs citādāk. Bet ir jau arī katrreiz citādāk.

– Vieglāk?

Ne gluži. Ir citādi, bet ne vieglāk, jo katrreiz tu centies noskriet labāk. Tev distance ir zināma, tāpēc tu skrien ātrāk un tev atkal ir grūti. Varbūt pat grūtāk, nekā pirmajā reizē, kad nezināju, ko tas no manis prasīs. Pirmajā reizē es mierīgi pārgāju soļos – štrunts un pieci! Pirmais Rīga – Valmiera skrējiens man prasīja apmēram 13,5 stundas, jo kādu trešdaļu nostaigāju. Skrēju nezinot, vai tikšu līdz galam. Nākamajā reizē es to noskrēju par pusotru stundu ātrāk, jo gāju mazāk. Tikai pēdējos desmit kilometros atļāvos mazliet paiet. Šogad es noskrēju vēl ātrāk, jo negāju nemaz.

– Daudzi tā dara – te skrien, te paiet?

Protams, ne velti šo ultramaratonu sauc arī par skrējiensoļojumu. Bet, protams, ka ir arī tādi dzelzs cilvēki, kas, kā iemin grīdā, tā aizskrien līdz galam.

– Bet tu jau pēdējā reizē pati tā izdarīji!

Pieņemu, ka mana skriešana pēdējā kilometrā vai piecos izskatījās diezgan nīkulīga. Bet es skrēju. (Smejas.)

– Kā ir ar labierīcību apmeklēšanu garo skrējienu laikā?

Ja vajag, tad vajag. Ceļa malā ir būdiņas šim nolūkam. Nu, sliktākajā gadījumā ir arī krūmi. Meitenēm, protams, ir grūtāk, nekā puišiem. Ir gan tādas, kas negrib dārgās sekundes zaudēt, apmeklējot būdiņas. Turpat, ceļa malā, pietupstas. Es tā nedaru, protams. Tik ļoti tomēr necīnos par rezultātu, lai aizmirstu kaunu.

Foto: Privātais arhīvs

– Un kā ar dzeršanu?

Skrējiena laikā neapšaubāmi ir jādzer. Kontrolpunktos var dabūt ūdeni, bet es ņemu pudeli līdzi, lai vienmēr ir pa rokai un neizkalst rīkle. Visādi ir gadījies. Kontrolpunktā uzpildu, ja vajag. Var arī mugursomā dzeršanas sistēmu ielikt. Rogainingos jeb orientēšanās sacensībās tā īpaši noder. Tos gan es neskaitu pie garajiem skrējieniem, bet tie man arī ļoti patīk. Orientēšanās notiek komandās, kā kuru reizi 6, 12 vai 24 stundas. Šausmīgi jautra padarīšana! Varbūt neesmu baigi izcilā orientieriste, bet tie ir tādi piedzīvojumi, ka man ļoti patīk! Kā vienreiz pamēģināju, tā ievilka.

– Kas tur ir tas, kas patīk?

Tev ir mērķis, jasavāc punkti, lai to izdarītu, tu, vienā rokā sažņaudzis karti, otrā – kompasu, lien kaut kādā nekurienē, pa kaut kādiem brikšņiem, kuriem neko neredzi cauri, brien pa purvu. Zāle līdz padusēm, nātres, briežutis un citi riebekļi, visas rokas un kājas saskrāpētas un apdauzītas, šķērsojot briesmīgi haotiskus izcirtumus vai lienot pāri dažādiem šķēršļiem. Kas var būt jautrāks par to? (Smejas.) Tālāk ir jāvirzās arī tumsā. Tad tu centies neapmaldīties tā, ka nezini, kā tevi un tavu pārinieku sauc.

Tas ir mežs. Tie ir īsti piedzīvojumi. Kas tik mums nav gadījies – pat ielūzt līdz viduklim ledū. Ziemas laikā. Nu ko, neskries jau tāpēc pa taisno uz finišu!

– Cik rogainingi jau skrieti?

Ui, padaudz, bet tos es neskaitu, tāpēc nemācēšu pateikt. Pēdējais vēl svaigā atmiņā ir tikko notikušais Latvijas čempionāts rogainingā pagājušajā nedēļas nogalē. Mežā aizvadītas 24 jautras, tomēr samērā nogurdinošas stundas. Karstums dienā mijās ar stindzinošu aukstumu naktī, padarot jau tā nebūt ne vieglo uzdevumu vēl sarežģītāku. Bet nu izturējām līdz galam kopvērtējumā iegūstot 38. vietu, 5. – sieviešu konkurencē.

Foto: Privātais arhīvs

– Skriešanas iespēju tagad Latvijā vispār ir daudz…

Jā, ļoti daudz, tāpēc daudzi no tiem ir jāuztver kā treniņi. Visos nav iespējams skriet no sirds un uzrādīt labāko rezultātu. Visos arī nemaz nesanāk piedalīties.

Piemēram, katru gadu ir septiņi skriešanas seriāla "Skrien Latvija" pusmaratoni dažādās Latvijas pilsētās. Tajos tagad piedalos kopā ar "vāverēm". Viens šogad bija tūlīt pēc skrējiena no Rīgas līdz Valmierai. Es neesmu tāds monstrs, lai varētu uzreiz pēc garajiem gabaliem skriet. Aizbraucu, uzcirtos komandas formā un pagozējos tur, noskrienot tikai piecīti. Man vēl viss sāpēja.

Lūzuma punkti un cīņa ar Mīkstmiesi

Foto: Privātais arhīvs

– Kā tiec pāri lūzuma punktiem? Garajos gabalos taču vienmēr kāds uznāk?

Parasti ne viens vien, bet es to saucu par Mīkstmiesi. Tas ir mans iedomu tēls, kas nāk ar mani cīnīties. Viņš saka: "Nē, viss, stāsimies ārā! Ko mēs te neesam redzējuši?" Mīkstmiesis ir tēls, kuram es varu uzvelt visu savu bezspēku un vājumu, visu savu negribēšanu. Viņš ir tas nīkulis. Bet īstenībā viņš jau nemaz tik slikts nav – viņš tikai grib mani pažēlot…. Bet es viņam nepadodos!

Manī it kā mājo divas daļas – Ultralapsa un Mīkstmiesis. Viņi savā starpā cīnās katrā garajā skrējienā.

– Ultralapsa parasti uzvar?

Nu, gandrīz.

– Kā tas ir – gandrīz?

Ko sauc par uzvaru. Līdz galam jau viņi kaut kā tiek abi divi – gan Ultralapsa, gan Mīkstmiesis. Bet vienmēr gribas labāk. Nekad jau laikam nebūs tā, ka noskriešu un teikšu: "Nu nē, labāk par šo nemaz nav vērts mēģināt."

Kā tieku pāri lūzuma punktiem? Nav tādas vienas receptes. Gadās, ka tā arī netieku pāri. Kaut kā vienkārši noeksistēju līdz galam.

– Kaut knapi velc kājas, vienalga turpini skriet?

Jā. Gaidu otro elpu, kas ne vienmēr atnāk. Tad pārvietojos uz priekšu, cenšoties vizualizēt sajūtu pēc 5, 10 vai cik nu tur atlicis kilometriem. Tāds tukšgaitas režīms.

– Var teikt, ka tev interesē tikai garākas distances par maratonu? Ar klasiskajiem maratoniem īsti neniekojies?

Esmu skrējusi arī tos – kopumā laikam 12. Es neesmu no ātrajiem skrējējiem. Maratonu esmu pieveikusi 3 stundās 36 minūtēs, pusmaratonu – stundā un 42 minūtēs. Nekas spožs nav.

Tagad, esot komandā "VSK Noskrien Vāveres", gan man sākuši interesēt arī mazie skrējieni. Vispār nekad neesmu bijusi komandas cilvēks – tā man ir jauna pieredze. Man patīk sajūta, ka, skrienot komandā, ir tā, ka arī no mana snieguma var būt atkarīgs komandas kopējais rezultāts. Mēs kopā piedalāmies skriešanas seriālos, kur ir pusmaratoni un tādi pusgari taku skrējieni – 20 līdz 30 kilometri.

Foto: Privātais arhīvs

"Vāveres" ir foršas, viņas man dod papildu motivāciju neaizmirst arī īsos skrējienus. Es gan pagaidām tajos neko spožu neesmu uzrādījusi – lēnām kūļājos pa pakaļgalu. Man, īstenībā, ir diezgan grūti pārslēgties, paralēli gatavojoties garajiem un īsajiem skrējieniem.

– Pēc visām šīm garajām distancēm klasisko maratonu noskriet tev tāds sīkums vien ir?

Atkarībā no tā, kā to skrien. Tu vari skriet tā, ka tas ir sīkums – lēnā tempā, mierīgi. Bet vari skriet uz rezultātu. Kad noskrēju maratonu trīs stundās un 36 minūtēs, bija tā, ka pēc tam knapi varēju pavilkt kājas. "Lattelecom" maratonā, skrienot kā tempa turētājai uz 4 stundām, tas bija prieks un izklaide. Izšķirošais faktors ir ātrums. Jo ātrāk tu skrien, jo vairāk nogursti.

Ātrie skrējieni man šķiet sasodīti grūti – jāskrien tā, ka teju plaušas pa rīkli lec ārā! Lūk, garie, lēnie skrējieni ir kaut kas, ko jau var baudīt – vērot dabu, ieklausīties sevī, domas sakārtot. Pēc 150 noskrietiem kilometriem visādas samilzušas problēmas vairs neliekas nekas īpašs, jo daudz kas cits tajā brīdī sāp vairāk. (Smejas.) Būtībā skriešana man ir ne tikai veids, kā interesanti pavadīt laiku, bet arī veids, kā aizbēgt no ikdienas.

Viss sākās ar vēlmi notievēt

Foto: Privātais arhīvs

– Kā vispār pievērsies skriešanai?

Iemesls bija pavisam sievišķīgs – man vajadzēja nomest 10 kilogramus. Es sapratu – esmu jauna sieviete, nevaru tā izskatīties, jātiek no tiem "balkoniņiem" sānos vaļā. Man īsti nepietika dūšas kaut kādai diētai. Izdomāju, ka varētu skriet.

Tieši tolaik biju izlasījusi lielisko Kristofera Makdugala grāmatu "Dzimuši, lai skrietu". Tā bija mani iedvesmojusi, radījusi pārliecību, ka skriešana ir forša. Īstenībā man jau no bērnības riebās skriet. Likās, ka nav nekā briesmīgāka par šo nodarbi. Pēc pirmajiem 100 metriem dur sānā, tas ir grūti, tu svīsti. Un vispār – kam to vajag? Skolā vienmēr biju pēdējā – knapi varēju kaut kā norāpot to pusotru kilometru, kas bija jāskrien sporta stundu ieskaitē.

Bet es mēģināju – sāku uz trenažiera un skrēju katru dienu. Pa kādai stundai plus mīnus. Pa trim mēnešiem nometu visu, ko man vajadzēja nomest. Un sapratu, ka man it kā ir iepaticies skriet. Kā es tagad pārtraukšu?

Biju dzirdējusi par "Nordea" maratonu, kas tagad ir "Lattelecom" maratons. Likās, ka pusmaratona distance – 21 kilometrs – tas ir drausmīgi daudz, bet varētu varbūt pamēģināt to noskriet. Mazums – tieku līdz galam? Pamēģināju, noskrēju. Drausmīgi lēni – divās stundās 15 minūtēs. Biju nomocījusies, bet jutos tāda uzvarētāja!

Pēc tam uzzināju, ka ir vēl tāds "Skrien Latvija" skriešanas seriāls, kur arī var pusmaratonu skriet. Domāju – varbūt es varu ātrāk? Jā, izrādījās – es varu ātrāk! Tad es uzgāju mājaslapu "Noskrien.lv", kur virtuālajā vidē satiekas citi no skriešanas atkarīgie, un tā tas viss mani pamazām ievilka. Redz, cik bīstami ir izdomāt notievēt ar skriešanas palīdzību! Tas var novest līdz pat 211 kilometriem. (Smejas.)

– Teici, ka sākumā skrēji uz trenažiera – speciāli iegādājies? Kāpēc uzreiz negāji skriet ārā?

Gāju uz sporta klubu. Tā bija briesmīgi auksta ziema. 2013. gads. Man šķita neiespējami skriet ārā tādā aukstumā, kaut arī redzēju cilvēkus, kas to dara. Atzīšos, ka domāju – viņiem laikam nepietiek naudiņas sporta klubam. (Smejas.)

Togad tikai aprīlī kļuva bišku siltāks, turklāt uz ceļiem vienalga vietām vēl bija apledojums. 1. aprīlī es pirmo reizi izskrēju ārā. Bet, kad biju to izdarījusi, vairs neatgriezos uz trenažiera. Tas ir kaut kas pilnīgi cits – tur ir svaigs gaiss, iespaidi, brīvības sajūta, vējš matos, visa tā lapsu padarīšana.

Tagad man liekas, ka skriet aukstumā varbūt nav viegli, bet tas nav arī nekas traks. Atzīšos, ziemā ir radies kārdinājums – varbūt tomēr atkal sporta klubā? Bet tad padomāju – ak, nē, bet tur taču nav gaisa! Ārā, kaut arī auksts, tomēr ir foršāk!

– Skrien no janvāra līdz decembrim?

Jā, treniņiem ir jāturpinās visu gadu.

Pirmais lielais skrējiens – 12 stundas ziemas spelgonī

– Kad sekoja tavs pirmais maratons?

Pirmais maratons nemaz tik drīz nebija. Vispirms bija pirmā ultra. (Smejas.) Tā vienkārši sanāca. Sāku skriet 2. janvārī. Kā jau minēju, mana Jaunā gada apņemšanās bija nomest 10 kilogramus. Un tad, sanāk – pēc gada, es piedalījos vienā trako igauņu pasākumā – 12 stundu skrējienā, sagaidot Jauno gadu. Doma ir tāda, ka vecā gada pēdējās 12 stundas visi skrien un tad divpadsmitos – urā, visi ir beiguši! Aizbraucu pamēģināt, kā tas ir. Caur puņķiem un asarām noskrēju 90 kilometrus. Tas man bija kaut kas briesmīgs – 12 stundas pa viena kilometra apli ziemas laikā. Baigi jautri!

– Daudzi skrēja?

Jā, turklāt, šķiet, vairāk bija latviešu, nekā igauņu. Vesels autobuss ar tautiešiem bija atbraucis. Kopā ar igauņiem bijām kādi 80 cilvēki, plus mīnus, negribu samelot. Tur gan ir tā, ka vari noskriet kaut divus apļus un pēc tam vienkārši tusēties apkārt. Bet tas ir meža vidus, tur bija auksts, un nav jau īsti nekā cita, ko darīt, kā tikai skriet.

Lūk, tā bija mana pirmā ultra! Tikai pēc tam – nākamajā mēnesī – es braucu uz Kanāriju salām, lai skrietu savu pirmo maratonu. To es arī noskrēju ļoti lēni – laiks bija pāri 4 stundām.

– Kā gāja maratonā?

Karsti kā burtiskā, tā pārnestā nozīmē. Janvāris, Kanāriju salas, +20 grādi. Kaut kā nofinišēju, bet man bija kauns par rezultātu. Pašai likās, ka es varētu arī ātrāk.

– Kādi iespaidi par Kanāriju salām? Tur biji pirmo reizi?

Nē, biju bijusi jau iepriekš. Man tur ļoti patīk, tāpēc arī savu pirmo maratonu nolēmu skriet tieši Kanāriju salās. Vēlāk arī ultru – jau minēto "TransGranCanaria" – skrēju tur. Un būs jau vēl uz turieni jāaizbrauc – ātrāk noskriet!

– Tev mērķi laikam nekad nebeidzas?

(Smejas.) Interesanti ir tas, ka parasti neviena mana aizraušanās neilgst vairāk par trīs gadiem. Bet šis jau ir ceturtais gads, kopš es skrienu. Esmu jau pārtērējusi ierasto laika limitu, bet pagaidām vēl mērķu ir tik daudz. Tā kā neesmu varējusi visus izpildīt, man joprojām ir interesanti.

– Vienmēr var noskriet gan vairāk, gan ātrāk, vai ne?

Jā, un ir vēl arī plānā ir daži skrējieni, uz kuriem vajag kvalifikāciju un jāiztur izloze, kas man pagaidām nav izdevies.

– Ir vēl garāki skrējieni par tevis noskrieto Laulasmā ultramaratonu?

Ir viens, kurā es šausmīgi kāroju piedalīties. Tas ir Spartatlons – skrējiens no Grieķijas galvaspilsētas Atēnām līdz Spartai. Par tā izcelsmi ir vesels stāsts. Leģenda vēstī, ka 490. gadā pirms mūsu ēras šo attālumu – 246 kilometrus – veica grieķis Feidipīds, skrienot saukt palīgā papildspēkus karā ar persiešiem.

Jau mūsu ērā bija tādi gudri cilvēki, kas izdomāja pārbaudīt – vai vispār ir iespējams noskriet šo gabalu. Un tā arī aizsākās šīs skrējiens. Arī mūsējie tur regulāri piedalās ar nemaz ne tik sliktiem rezultātiem. Bez šaubām es arī gribu, bet šogad nesanāks. Netiku. Kvalifikācija man it kā bija, bet rezultāts nebija tik labs, lai es automātiski tiktu pieņemta. Loterijā ar man neveicās. Paliku aiz strīpas. Nekas, būs jau vēl citi gadi. Visu vienā gadā taču nevar izdarīt.

Ikdienas treniņi – cik daudz, cik bieži

– Cik daudz skrien ikdienā?

Cenšos turēties pie aptuveni 100 kilometriem nedēļā. Protams, ir reizes, kad darba ir ļoti daudz un nesanāk tāds apjoms. Tāpat ir reizes, kad ir vairāk brīva laika un arī noskriet sanāk vairāk.

– Skrien katru dienu?

Labprāt skrietu, bet ne vienmēr tam ir laiks. Reizēm man vienkārši neatļauj fiziskais stāvoklis un pārgurums pēc lielām sacensībām. Nekad neskrienu nākamajā dienā pēc ultrām. Sākumā skrēju, bet tad sapratu, ka tas nav labi maniem ceļgaliem. Citi to dara, lai, kā viņi paši saka, izdzenātu pienskābes, bet man tas nestrādā. Tukšs numurs.

Nedēļas nogalē, tāpat kā vairums, skrienu vairāk, nekā darba dienās. Tad man ir garie, lēnie skrējieni – 20, 25, 30, kādreiz arī 40 kilometri. Kad ļoti gribas, arī 50 esmu gājusi skriet. Piemēram, ir skaista rudens diena un nav ko darīt – nu, protams, ka var paskriet! Mugursoma plecos un pa durvīm ārā.

– Aptuveni cik daudz skrien darbadienās?

10 kilometrus vai, ja maz laika, 5 kilometrus. Ja vairāk laika – 15. Ja gribas, 17 , 18 vai vairāk. Man nav tāda akmenī cirsta treniņu grafika, bet es ievēroju noteiktus principus. Darba dienās man ir īsāki treniņi, nedēļas vidū kāds intervālu skrējiens ar paātrinājumiem, bet nedēļas nogalē – lielie gabali.

Pēdējā laikā, kopš kļuvis siltāks, cenšos izmantot laiku lietderīgi, skrienot uz darbu. Nedzīvoju Rīgā – līdz darbam sanāk aptuveni 15 kilometru, bet katru dienu ir sastrēgumi, ar mašīnu tajos sanāk ilgi sēdēt. Negribas tik daudz laika tajos pavadīt, tāpēc labāk izmantoju šo laiku, lai skrietu vai brauktu ar divriteni.

Reizēm daru tā, ka aizbraucu uz darbu ar riteni, bet mājās skrienu. Nākamajā dienā atkal otrādi – uz darbu skrienu, bet mājās braucu ar riteni.

– Tad atkrīt jautājums – kur atrodi laiku skriešanai?

Arī. Bet tāpat jau var atrast tam laiku – vai nu agri no rīta vai uzreiz pēc darba, vai pavisam vēlu vakarā. Gadās gan arī, kad darbā ir saspringts periods un laiku skriešanai tiešām neatrodu. Ir gadījies arī piecas dienas pēc kārtas neatrast šai nodarbei laiku.

– Tad skriešanas pietrūkst?

Vai, briesmīgi gribas skriet! Pēc ilgāka neskriešanas perioda gan tas pāriet un pat liekas, ka varētu arī neskriet. Tomēr tas nav uz ilgu laiku, jo skriet taču ir forši!

– Ko tev dod tāda ikdienas skriešana?

Tā ir gatavošanās lielajām sacensībām. Skrienot intervāla skrējienus (Red.: pārmaiņus vienu posmu ātrā tempā, otru – mierīgā tempā), trenēju ātrumu. Skrienot garākus gabalus, trenēju izturību. Neesmu gan baigā skriešanas eksperte, un man arī nav trenera, bet es cenšos ievērot noteiktus principus, ko esmu internetā salasījusies vai no citiem skrējējiem saklausījusies.

Bet kādreiz vienkārši gribas iet un izskriet nogurumu pēc grūtas darba dienas.

– Pag, pag, izskriet nogurumu?

Jā, lai to saprastu, vajag pamēģināt – tas tiešām palīdz! Redz, man ir sēdošs darbs, kur daudz jādomā. Visu dienu pavadu pie datora. Tad nu vakarā man reizēm vienkārši gribas visas dienas domas izskriet un aizmirst. Pēc skrējiena darbs ir aizmirsies, un viss ir labi.

Var arī iet izskriet skumjas, kad ir galīgi bēdīgi ap sirdi. Aizeju uz mežu paskriet, un viss atkal ir labi.

– Slavenie endorfīni palīdz?

Nezinu. Ritmiska kustība, daba, meža smaržas – daudz kas palīdz. Domas sakārtojas.

– Savu dzīvi bez skriešanas droši vien nemaz nevari iedomāties?

Kā nu ne – es taču skrienu tikai ceturto gadu! Kaut kā taču es pirms tam dzīvoju.

– Un, ja salīdzinām toreiz un tagad?

Vienkārši bija citādi. Man vienmēr dzīvē jābūt kaut kam tādam, kas mani aizrauj. Ja tā nebūtu skriešana, tas būtu kaut kas cits. Ko tik es neesmu darījusi – dejojusi, fanātiski gājusi uz visādām vingrošanām, cilājusi svarus, kamēr muguru sabeidzu... Un gan jau – ko tik vēl nedarīšu!

Atgūšanās pēc lielajiem skrējieniem un traumas

– Kā ir pēc ultramaratona pieveikšanas – sāp visas maliņas?

Sāp gan, jā. Un ir arī drusku nespēks, nevar tik ātri uzdzīt ātrumu vairs augšā. Agrāk man tas bija īsāks periods, bet šobrīd tas ir bišku izstiepies. Varbūt tāpēc, ka skriešana ir kļuvusi ātrāka. Bet jā, pasāp un pāriet – kā jau viss šajā dzīvē.

– Cik ilgu laiku vajag, lai atgūtos?

Pēc pēdējā Rīgas – Valmieras skrējiena, šķiet, neskrēju divas dienas. Bet pēc tam, kad saņēmos, tas nebija patīkami. Bet pamazām, palēnām… Cilvēks vien esmu.

"Vāveres" teica, ka pēc maratona nekam nevajadzētu pārlieku sāpēt, ja esi pietiekami sagatavojies. Bet pēc 100 un vairāk kilometriem laikam nemaz nav iespējams, ka nekas nesāp?

Man ar tā liekas. Pēc klasiskā maratona – jā, varbūt bišku jūti kādus muskuļus, bet ne jau tā, lai nevarētu pastaigāt. Bet pēc ultrām ir, kā ir. Nevari ne pa trepēm nokāpt, ne uz poda apsēsties. Bet tās ir pārejošas neērtības. Tas viss ir tā vērts.

– Daudzi saka, ka skriešana ir galīgi garām, jo bojā ceļu locītavas un visādi citādi sabeidz veselību. Ko tu uz šādu apgalvojumu atbildētu?

Dzīvojam jau tikai vienreiz. Bet ceļgali mums tiešām ir tikai divi – it kā jau sava taisnība šajā apgalvojumā ir, jo šad tad skrējēji tos tiešām satraumē. Bet tikpat labi tos var satraumēt arī neskrienot un cilvēkiem ceļu locītavas bojājas arī vecuma ietekmē. Un vispār mēs visi beigās nomirsim – kam tad mums tie veselie ceļgali? (Smejas.)

– Tev savā skrējējas karjerā ir bijušas kādas traumas?

Man ir bijis tā sauktais ITBS – visu skrējēju bieds.

– Kas tas ir?

Neesmu ārste, bet varu pateikt, ka skrienot baigi sāp. Vienkāršoti izsakoties, ITBS ir vienas saites iekaisums, tā atrodas augšstilba sānos un iet no gurna līdz celim. Skrējēju vidū tā ir diezgan izplatīta kaite. (Red.: Iliotibial Band Syndrome – iliotibiālās saites iekaisums.)

Izvēlējos to ignorēt un skriet tālāk. Bet ko darīt? Skriet gribas, bet ir kaut kāda sasodīta trauma, kas traucē skriešanai un maitā plānus. Man ļoti nepatīk, ja kaut kas izjauc manus plānus. It kā savā būtībā esmu haotiska, bet, ja man ir nosprausti lieli mērķi, man negribas tos atlikt. Arī tad, ja sāp kāja, ne. Tā nu es skrēju, reizēm – caur asarām.

– Un kā tas beidzās?

Es vienkārši "izskrēju" šo traumu – turpināju skriet un sešu mēnešu laikā sāpes pārgāja. Tajā pašā laikā gan es gāju pie fizioterapeita, uz sacensībām tiku izdaiļota ar glītiem, krāsainiem teipiem – likās, ka palīdz. Staipījos, teipojos un turpināju skriet.

Foto: Privātais arhīvs

Vēl man ir bijušas sastieptas abas potītes. Ko tik, pa kalniem skrienot, nevar satraumēt. Bet arī tādiem gadījumiem ir izdomātas visādas "šinas", ko var uzlikt un skriet tālāk.

Esmu no tiem cilvēkiem, kas uzskata – vai nu tu kaut ko dari vai nedari vispār. Tā drusciņ kaut kam pievērsties – tas man nav interesanti. Ja kaut kas interesē un liekas forši, tad tas ir jādara, lai tur vai kas.

Dzīvesbiedrs ar skriešanu uz 'Jūs'

– Ko par tavu aizraušanos saka dzīvesbiedrs? Viņš arī ir traks skrējējs?

Viņš vispār nav skrējējs. Īsti nezinu, ko viņš domā. Reizēm liekas, ka viņam tas diez ko nepatīk, bet tajā pašā laikā, šķiet, viņš tomēr lepojas ar maniem trakākajiem izgājieniem. Uz pasaules čempionātiem viņš brauc man līdzi un atbalsta.

Viņam ir savas lietas, ar ko viņš aizraujas. Cenšos viņu tajās neierobežot, tāpēc attiecīgi gaidu arī sapratni attiecībā uz manu aizraušanos. Mēs nejaucamies viens otra vaļaspriekos. Uzskatu, ka otram vajag dot brīvību, citādi viens otram apniksim. Mēs galu galā esam precējušies jau 18 gadus.

– Atvaino par nepieklājīgu jautājumu, bet – cik tev ir gadu? Tu neizskaties tik veca, lai būtu tik ilgi precējusies.

(Smejas.) Man ir arī 16 gadus vecs dēls – tāds liels džeks, virs 1,90 m. Un man ir 36 gadi.

– Tas jau arī nav daudz, bet, godīgi sakot, biju domājusi, ka tev ir maksimums 30.

Paldies. Tas noteikti lielā mērā ir skriešanas nopelns. Bet man arī iekšējā sajūta ir tāda, ka es nekad nebūšu pieaugusi. Bieži pieķeru sevi pie domas: kad būšu liela, darīšu to un to. Nē, nu it kā jau esmu liela, bet… (Smejas.)

Sievišķīgs ietērps un minimālie apavi

Foto: Privātais arhīvs

– Apavi, tērps – ir svarīgi, kādi tie ir?

Man ir svarīgi, lai tērps būtu sievišķīgs – patīk skriet svārciņos un kleitiņās.

– "Vāveru" iespaids?

Nē, tā skrēju arī pirms pievienošanās "vāverēm". Pati biju sev uzšuvusi vairākas skrienamkleitas, jo man likās, ka sacensības – tie ir tādi kā svētki, kad vajag saposties. Skriešu treniņbiksēs? Nu nē! Treniņbikses lai paliek treniņiem.

Tagad gan cenšos arī treniņos skriet svārciņos. "Vāverēm" ir tik foršas skriešanas formas – tas ir viens no iemesliem, kāpēc man tik ļoti patīk šī komanda un piekritu viņām pievienoties.

Mums ir vesela kolekcija ar tērpiem, pat izejamās kleitas. Pēc sacensībām vai uz apbalvošanu mēdzam tajās saposties.

Runājot par apaviem, izvēlos tā sauktos minimālos.

– Kas ir minimālie apavi?

Skriešanas apavi ar samērā plānu zoli. Ar tām biezajām, amortizējošajām zolēm es nevaru paskriet, jo tad man sāp mugura.

– Parasti jau visi speciālisti uzsver – vajag amortizējošos skriešanas apavus, kas mīkstina triecienus locītavām un mugurkaulam…

Es nevaru ar tiem skriet. Laikam pati varu sevi lieliski amortizēt ar savām lapsas kājām. (Smejas.)

– Ko tu ieteiktu cilvēkiem, kuri tikko pievērsušies skriešanai? Kādas kļūdas nepieļaut?

Nezinu, vai es būtu īstais cilvēks, kas kaut ko varētu ieteikt, jo baigi pareizā skrējēja neesmu un gluži pēc grāmatas visu nedaru.

Ko ieteiktu? Skriet tikai tad, ja gribas un patīk. Tik daudz, cik gribas un patīk. Nevajag sevi spiest kaut ko darīt, tikai tik, cik sagādā prieku. Bet par visu pārējo – man šķiet, cilvēkam ir pašam jānonāk pie tā, ko viņam vajag, kas viņam nāk un kas nenāk par labu. Nekad nebūs viena recepte visiem. Kas vienam ir kļūda, tas otram varbūt ir ieguvums. Kā manā gadījumā ar apaviem – kas citiem strādā, tas man sabeidz muguru.

– Kas tev īsti ir ar to muguru?

Vilks viņu zina. Sāka sāpēt, kad es tās amortizējošās želejkurpes nēsāju. Piefiksēju, ka man tā amortizācija kaut ko tā kā atsit. Muguru jau iepriekš biju traumējusi, cilājot svarus – man bija iespiests nervs. Pusotru gadu praktiski nevarēju pārvietoties, kaut kā knapi kustējos. Kopš tā laika vairs īsti nedzenu jokus ar muguru. Ja es sajūtu kādu signālu, tad ņemu to uzreiz vērā.

– Darbā skriešana palīdz vai varbūt traucē?

Es konstruēju sieviešu apģērbus, proti, skices pārveidoju par rasējumiem. Šai nodarbei ar skriešanu īsti saistības nav. Labums gan ir tāds, ka pēc ilgām stundām pie datora skrienot sev visu sakratu atpakaļ pa pareizajām vietām.

– Skrienot neizdomā apģērbu konstrukcijas?

Jā, vispār ir gadījies, ka esmu visu dienu ņēmusies ar kādu sarežģītu formu, bet nekas nav sanācis. Un tad skrienot man pēkšņi atnāk atklāsme – ā, jādara taču ir tā! Jo problēmas risināšana kaut kur zemapziņā turpina darboties.

Arī darbs savā ziņā ir palīdzējis skriešanai. Esmu sev uzkonstruējusi skrienamās kleitiņas.

Bet, runājot par skriešanas sniegtajiem labumiem, jāpiemin, ka kopā ar šo aizraušanos nākusi iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem. Man cilvēki vienmēr šķituši interesanti, jo visi esam tik atšķirīgi un forši. Cilvēki mums blakus ir pats interesantākais, kas vien var būt. Caur skriešanu esmu iepazinusies ar daudziem lieliskiem cilvēkiem, ar kuriem varbūt nekad citādi nebūtu nonākusi kontaktā. Kaut vai visas tās "vāveres". Viņas ir tik foršas – visas kā viena! Un ir vēl tik daudz citu neatkārtojamu un savdabīgu skriešanas biedru, kas mani tik ļoti iedvesmo un apbur. Sacensības nav tikai plika skriešana. Tā ir arī ballīte, kur visi satiekas.

Foto: Privātais arhīvs

Dace daudzus no saviem interesantajiem skrējieniem ir izvērsti aprakstījusi virtuālā skrējēju kluba "Noskrien" mājaslapā.

Lasi Daces spilgtākos iespaidus un pārdomas:

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!