Atkarību izraisa dažādi biopsihosociāli iemesli – iedzimtība, bērnībā piedzīvotas situācijas, audzināšanas trūkumi, arī sabiedrības ietekme un stereotipi. Bet līdz alkohola, narkotiku vai azartspēļu atkarībai kā slimības izpausmei cilvēks nonāk, eksperimentējot, regulāri ignorējot atkarības robežas, tās sekas, ietekmi uz fizisko veselību un sociālo stāvokli, kamēr situācija kļūst nekontrolējama. Tāds cilvēks vairs nav spējīgs būt atbildīgs par sevi, savu darbu, savu brīvo laiku. Savukārt ikdienas stress, ko tuviniekiem rada nepārtraukta līdzāspastāvēšana ar atkarības pārņemtu cilvēku, veicina līdzatkarības rašanos.
Līdzatkarīgie sevi neapzināti nemīl, viņiem nav pašsaglabāšanās instinkta.
Visbiežāk no tās cieš ģimene – dzīvesbiedrs un bērni. Viņi kļūst emocionāli līdzatkarīgi, pastāvīgi cenšas kontrolēt alkoholiķa, narkomāna vai spēlmaņa uzvedību un tai pakārtot savu dzīvi, velta savu laiku viņa glābšanai, turklāt dara to nesavtīgi un pašaizliedzīgi.
"Līdzatkarība atšķiras no parastām rūpēm un uztraukuma par tuvinieku, jo tā jau ir kļuvusi par neprātīgu, fanātisku piesaisti un iracionālu, impulsīvu uzvedību. Ja ģimene cenšas atkarīgajam godprātīgi palīdzēt pat tad, ja uzlabojuma nav vai viņš jau sen nekādā veidā uz to nereaģē, šī labdarība ir jāpārtrauc. No šādām darbībām komforts ir tikai atkarīgajam, jo visa dzīve tiek nokārtota viņa vietā – drēbes tīras, māja silta, ēdiens pagatavots," skaidro veselības centra "Vivendi" narkoloģe Ilze Maksima.
Šāds līdzatkarības uzvedības modelis nokauj vēlmi laboties un neveicina izmaiņas atkarīgā cilvēka dzīvē. Gluži otrādi – viņš jūt un saprot, ka ikvienā vai vismaz vairumā situāciju kaut kādā veidā izdosies izlūgties piedošanu, atbalstu, palīdzību un visu problēmu nokārtošanu viņa vietā. Tādēļ līdzcilvēki atkarīgajam nedrīkst radīt pārāk lielu komfortu!
Savukārt līdzatkarīgie dzīvo ar nemirstīgu cerību, ka var mainīt otru cilvēku, taču realitāti diemžēl nenovērtē. "Līdzatkarīgie sevi neapzināti nemīl, viņiem nav pašsaglabāšanās instinkta, toties ir zems pašvērtējums un dziļa vainas sajūta. Viņi problēmu redz tikai no vienas puses, bet aizmirst paši par sevi. Šajās situācijās vairāk jādomā pašiem par sevi – ko es gribu, nevis, ko grib viņš. Glābjot citu cilvēku, līdzatkarīgais gremdē pats sevi," skaidro veselības centra "Vivendi" psihoterapeite Inta Zīle. Viņa mudina atkāpties no šķietami cēlā mērķa, tiklīdz vēlme palīdzēt otram cilvēkam kļūst nomācoša un kļūst par slogu.
Tas viņiem liedz saprast, ka otru izglābt nespēj, un arī sevi gremdē – ne spēj izšķirties, ne kopā dzīvot.
Arī tad, ja palīdzība ir vainagojusies ar panākumiem, narkoloģe Ilze Maksima iesaka ieņemt novērotāja lomu, nepārkāpjot humānās palīdzības un apmātības robežu. Viņa mierina, ka cilvēkam, kurš atkarīgajam nesniedz atbalstu, neko nevar pārmest – cita dzīvi neviens nevar izdzīvot, tā katram ir sava. Spēja atteikt, nepieļaut manipulēšanu, noteikt savas robežas un radikāli norobežoties ir atbalstāma pozīcija no speciālistu viedokļa. Turklāt psihoterapeite Inta Zīle uzsver, pārtraucot līdzatkarību, dažkārt spiests mainīties arī pats atkarīgais – kolēģi viņu vairs nepiesedz, bet ģimenē nav līdzšinējo iespēju saņemt visu gatavu.
Tāpat kā atkarīgie, arī līdzatkarīgie bieži noliedz savu problēmu. Tādējādi ikvienas atkarības – alkoholisma, narkomānijas vai azartspēļu – patoloģija grauj ne tikai slimnieka personību. Pakāpeniski šī liksta atspoguļojas tuvinieku uzvedībā un izpaužas gan ģimenes lokā, gan sabiedrībā. Šāda situācija var turpināties diezgan ilgi – to ietekmē atkarīgā cilvēka veselības stāvoklis un viņa ģimenes locekļu pacietība un veselība.
Līdzatkarība atšķiras no parastām rūpēm un uztraukuma par tuvinieku, jo tā jau ir kļuvusi par neprātīgu, fanātisku piesaisti un iracionālu, impulsīvu uzvedību.
"Līdzatkarīgie kļūst nomākti, iegrimst depresijā un pašpārmetumos, ka nespēj mainīt situāciju un savu kādreiz tik tuvo cilvēku. Tas viņiem liedz saprast, ka otru izglābt nespēj, un arī sevi gremdē – ne spēj izšķirties, ne kopā dzīvot," problēmu raksturo psihoterapeite Inta Zīle. Tāpēc, pārvarot pašapmānu un maldus, viņiem vajadzīga ārsta palīdzība, jo uz sevi neliek gaidīt psihosomatiski traucējumi, dažkārt pat psihiskas slimības.
Visgrūtāk ir cilvēkiem, kuru dzīvē jau ir bijusi saskarsme ar līdzīgām situācijām – nelabvēlīga ģimene, viena vai abu vecāku alkoholisms, skolā vai uz ielas gūtas fiziskas vai psiholoģiskas traumas. Izeja ir, bet tā ir sarežģīta un ilgstoša, un ārstēšanā jāiesaista visa ģimene.
Psihoterapeita palīdzība ģimenēm, kurās ir cilvēks ar atkarību problēmām, ieteicama pirms izveidojusies līdzatkarība. Vēršoties pēc palīdzības agrīnās stadijās, var ne tikai novērst katastrofu ģimenē, bet ārsta vadībā izstrādāt pareizu uzvedības taktiku. Visu ģimenes locekļu kopēji centieni var radīt tādu atmosfēru, lai atkarību pārņemtajam cilvēkam patiesi gribētos atbrīvoties no pazudinošā ieraduma. "Un tad izrādās, ka atkarīgais nenoiet vis pa burbuli, bet gan iemācās peldēt, jo arī viņam ieslēdzas pašsaglabāšanās instinkts! Un tas arī ir mērķis, kas jāpanāk!" iedrošina Inta Zīle.
Raksts tapis sadarbībā ar veselības centru "Vivendi"
