Bruģētās ielas, ko ratiņkrēslā paša spēkiem šķērsot ir gandrīz neiespējami, finansējuma "nogriešana" asistenta pakalpojumiem brīvā laika pavadīšanai, kā arī medicīnas un higiēnas preču nekompensēšana tiem, kas cieš no urīna nesaturēšanas – tie pašlaik ir karstākie jautājumi, par ko cīnās nevalstiskās organizācijas, kas atbalsta un apvieno personas ar invaliditāti. Portālam Rutks.lv situāciju skaidro Latvijas Muguras smadzeņu bojājumu biedrības valdes loceklis Mārtiņš Karnītis, kurš arī pārvietojas ratiņkrēslā.
Bruģis? Vairs taču nav 16. gadsimts!
Sievietes, kuras iecienījušas augstpapēžu apavus, nereti sūrojas, ka, ejot pa bruģi, var izlauzt kājas. Neiedomājami grūtāk pārvietoties pa šo seno segumu ir cilvēkiem ratiņkrēslā. "Tas ir vājprāts! Tu visu laiku sprūsti un netiec uz priekšu, nereti gadās izkrist no ratiem," atklāti stāsta Karnītis.
"Man nesen bija jāierodas uz interviju Latvijas Radio, Doma laukumā. Iepriekš nācās sarunāt cilvēku, kas man palīdzēja pievarēt aptuveni 70 metrus no invalīdu autostāvietas, kas ir pretī Finanšu ministrijai, līdz radio ēkai. Lai gan attālums it kā nav liels, es nevaru tur pats izbraukt. Bruģis ir ļoti slikti salikts, nelīdzens, lauž ratiņkrēslu. Šķērsojot Smilšu ielu, sagaida desmit centimetrus augsta ietves apmale, kurai kaut kā jātiek virsū. Ja ir vasara, tad ceļā uz ietves vēl ir āra kafejnīca, kur jāizlavierē starp galdiņiem un cilvēkiem."
Tas ir vājprāts! Tu visu laiku sprūsti un netiec uz priekšu, nereti gadās izkrist no ratiem.
Mēģinām skaidrot, ka nav jābūt visam tādam, kā 16. gadsimtā ir bijis, lai kāds bruģis būtu kultūrvēsturiskais mantojums. Mums taču nav vairs pagalmā sausās tualetes, lai gan tas arī būtībā ir kultūrvēsturiskais mantojums.
Sākumā vērsušies Rīgas Domē, no kurienes tikuši nosūtīti uz Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju. No tās – uz UNESCO. "Tur mums sacīja: mēs nekad neesam bijuši pret infrastruktūras uzlabošanu. Vērsieties… Rīgas domē! Tagad gan viss sāk izskatīties cerīgāk, jo Rīgas domes kundzes atzīst, ka viņām arī būtu patīkamāk, ja, ejot pa Vecrīgu, nelūztu papēži un nemežģītos potītes."
Smagajiem pacientiem grūtāk tikt svaigā gaisā
Jau vairākus gadus viena no aktuālākajām problēmām cilvēkiem ar invaliditāti ir asistenta pakalpojumu pieejamība. Asistents ir cilvēks, kas var nogādāt personu ar invaliditāti līdz vietai, kur viņš paša spēkiem nevar nokļūt, piemēram, darba vietai, mācību iestādei, veikalam, kā arī kultūras vai izklaides pasākumam, un pēc tam atpakaļ dzīvesvietā. Gulošam, mazkustīgam cilvēkam asistents var nodrošināt nokļūšanu pie ārsta vai, piemēram, parkā, lai pavadītu laiku svaigā gaisā. Šis pakalpojums cilvēkiem ar invaliditāti ļoti palīdz integrēties sabiedrībā. Valsts apmaksā līdz 40 stundām asistenta pakalpojumu nedēļā.
Šā gada 1. janvārī stājās spēkā grozījumi kārtībā, kādā piešķir un finansē asistenta pakalpojumus. Turpmāk samazināta šī pakalpojuma pieejamība brīvā laika pavadīšanai – no desmit uz divām stundām nedēļā. Ieekonomētās astoņas stundas ir pārvirzītas, lai palīdzētu cilvēkiem ar invaliditāti nokļūt darbavietā, izglītības iestādē vai sociālās rehabilitācijas vietās.
Tā tiek klaji diskriminēti tie no mums, kuriem ir vissmagāk, proti, guļošie pacienti un personas ar garīgās veselības traucējumiem, visi tie cilvēki, kuri invaliditātes dēļ nevar ne mācīties, ne strādāt, ne iesaistīties nevalstisko organizāciju darbībā. Viņiem tiek laupīta iespēja biežāk izkļūt svaigā gaisā.
Viņš piebilst, ka līdz šim vairāk nekā 40% asistenta pakalpojumu apmaksai pieejamo līdzekļu izmantoti tieši brīvā laika pavadīšanai. "Labklājības ministrijai tas likās, ja ne gluži slikti, tad ne īsti pareizi gan, tādēļ tika ieviestas šādas izmaiņas," skaidro Karnītis.
Karnītis pašreizējo asistentu pakalpojumu piešķiršanas un finansēšanas kārtību sauc par nepilnīgu, uzsverot, ka jaunie grozījumi to noteikti neuzlabo. Pēc viņa domām, būtu jāizveido pavisam jauna un atšķirīga sistēma.
Asistentu pakalpojumu finansēšanā daudz nepilnību
Pašlaik valsts maksā minimālo likmi par katru stundu, ko asistents velta cilvēkam ar invaliditāti. "Lai gan to dēvē par asistenta pakalpojumu, tas patiesībā ir pavadoņa pakalpojums. Asistents cilvēku ar invaliditāti tiesīgs tikai aizvest no punkta A līdz punktam B. Viņš ir tikai ratiņu stūmējs, jo citu neko darīt viņam nav ļauts. Kamēr esi pasākumā, viņam par gaidīšanu maksāts netiek," problēmu skaidro Karnītis.
Tajā pašā laikā asistentam būtu jābūt pieejamam 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā. Jo nav jau tik viegli paredzēt, kad cilvēkam ar invaliditāti radīsies neatliekama vajadzība kaut kur nokļūt. "Ar šādiem noteikumiem svešu cilvēku par asistentu dabūt ir ļoti grūti. Vienīgā iespēja – ģimenes locekli, radinieku vai kādu tuvu draugu. Pēc Labklājības ministrijas datiem, pagājušajā gadā gandrīz 80 procentu asistentu bija cilvēku ar invaliditāti tuvinieki," stāsta Karnītis.
Jā, tas nozīmē, ka asistentam samaksātā nauda lielākoties paliek cilvēka ar invaliditāti ģimenē, taču jāsaprot, ka runa nav par lielu summu un visbiežāk tuvinieks, kas uzņēmies veikt asistenta pienākumus, paliek zaudētājos, jo, rūpējoties par cilvēku ar invaliditāti, citu algotu darbu strādāt nevar.
"Arī attieksme, ar ko asistenti saskaras sociālajos dienestos, nereti ir zem katras kritikas. Katru mēnesi jāiesniedz atskaite, katru nostrādāto stundu kaut kā jāpierāda. No katras vietas vai pasākuma, kur cilvēks ar invaliditāti vests, jāvāc paraksti, čeki, zīmogi... Cilvēkam ar invaliditāti būtībā sociālajam dienestam jāatskaitās par savu privāto dzīvi – kur esi bijis un ko esi darījis. Reizēm tas tiek novests līdz absurdam un cilvēktiesību pārkāpumiem, piemēram, bijuši gadījumi, kad lūdz pēc ārsta apmeklējuma iesniegt izziņu ar diagnozi. Ja diagnoze ārsta izziņas kopijā ir aizkrāsota, jo cilvēks negrib to izpaust, tad tas, redz, neder. Bet kādēļ sociālajam dienestam vajag zināt diagnozi?" sašutumu pauž Karnītis. Pirms laika medijos tika ziņots par gadījumu, kad sociālajā dienestā asistentam prasīja atrast liecinieku katrai pastaigai, kurā viņš pavada cilvēku ratiņkrēslā.
"Mūsu un vairākām citām nevalstiskajām organizācijām apspriežoties, nonācām pie secinājuma, ka tas, uz ko mēs gribētu iet, ir konstants pabalsts asistenta pakalpojumu segšanai katru mēnesi. Minimālais pabalsts tiem, kam asistenta pakalpojumi pienākas, būtu par 20 stundām nedēļā. Un tālāk to varētu paaugstināt par trīs pozīcijām – ja cilvēks ar invaliditāti strādā, ja mācās un ja iesaistās kādas biedrības darbībā, apmeklē dienas centru vai nodarbojas ar sportiskām aktivitātēm. Par šīm trim pozīcijām pabalstu varētu palielināt līdz noteiktajām 40 stundām nedēļā. Par to mēs pašlaik cīnāmies."
Nekompensē palīglīdzekļus urīna nesaturēšanas gadījumā
"Pirms aptuveni 15 gadiem it kā ierēdņu kļūdas dēļ no kompensējamo medicīnas preču saraksta pazuda preces, kas nepieciešamas tiem cilvēkiem ar invaliditāti, kuri cieš no inkontinences jeb urīna nesaturēšanas. Tie ir katetri, urīnu uzsūcoši paladziņi un citas preces," stāsta Karnītis.
"Visu šo laiku Veselības ministrijai par to ticis atgādināts un prasīts iepriekšējo kārtību atjaunot, bet pēdējo reizi saņēmām atbildi – jūs tagad to visu pērkat vairumtirdzniecības bāzēs; ja mēs daļēji kompensēsim aptiekās nopērkamās preces, jums vienalga lētāk sanāks tās iegādāties bāzē.
Aptiekā autiņbikšu paka maksā gandrīz par 60 procentiem dārgāk nekā bāzē. Tā kā valsts kompensē 50 procentus no autiņbikšu iepakojuma cenas, ar visu kompensāciju aptiekā sanāk 10 procentus pārmaksāt.
Karnītis uzskata, risinājums būtu ieviest citu mehānismu šo preču kompensēšanai, piemēram, kompensējot daļu no reālajiem izdevumiem, pērkot preces bāzē.
