Bez gadžetiem, bet ar grābekļiem
Latvijā šāda veida nometne notikusi pirmo reizi. Saprast, kas tie lauki tādi īsti ir, un kāpēc tas būtu veselīgāk nekā tupēšana pie datora pilsētā, Rakšos bija ieradušies trīs desmiti bērnu no dažādām Latvijas pilsētām. Šeit, Gaujas senlejā, kur knapi ķer mobilā telefona zona un nav interneta, bērni mācījās pavadīt laiku tā, kā to dara laukos. Programma nometnē bija ļoti daudzveidīga - tā kā "Rakši" ir mājas zoodārzs, bērnu darbošanās lielākoties saistīta ar dzīvnieku kopšanu un dažādu dabas zinību reālu pielietošanu. Rakšos vietas pietiek visiem - te savā nodabā brīvi pastaigājas lamas, alpakas un gvanako. Šurpu turpu bizenē četras melnas blēdīgas aitas, kas pie pirmās izdevības cenšas ielavīties kādā no atvērtajiem viesu namiem vai nočiept lamām domātos kārumus. Kaza Dārta izlaidusies ēniņā zem brīvdabas skatuves. Aplokā pastaigājas pieci kamieļi. Iesākumā mazie pilsētnieki izskatījās tā kā nedaudz apjukuši, taču drīz vien droši devās iepazīties ar dzīvniekiem.
Izlozē katrs no nometnes dalībniekiem tika pie sava īpašā dzīvnieka, kas viņam turpmāk jāapkopj un jāaprūpē. Turpmākās dienas tika pavadītas darot kaut ko, kas lielākajai daļai ir absolūts jaunums. Jaunākā izlaiduma Crocs kurpēs, saulesbrillēs un spīguļotām bantēm matos mazās pilsētnieces ķērās pie grābekļiem, ar ko uzkopa dzīvnieciņu aplokus un guļvietas. Puiši ar lielāku entuziasmu mācījās pļavā iekraut piekabē sienu, veda to uz kūtīm un tur izlika dzīvnieciņiem ēšanai. Programmā bija paredzēts daudz kas, kas lauku bērniem ir ikdiena, bet pilsētniekiem - gandrīz vai eksotika. "Bērni krauj malku, rok tārpus makšķerēšanai, paši taisām pludiņus un makšķeres. Tas viss viņiem ir jaunums. Taču visvairāk viņiem patīk būt pie dzīvniekiem," stāsta nometnes audzinātāja Ieva Ozola. Pastaigas pa mežu ar lamām nometnē izvērtās par vienu no tīkamākajām nodarbēm - tas nozīmē, ka katrs pavadā ved savu dzīvnieku. Kad tiek atklāta liela melleņu plantācija, audzinātājas ļauj piesiet dzīvniekus kokiem un visi metas ēst ogas. Mežā skan sajūsmas spiedzieni, odu klapēšanas troksnis un smiekli.
Laikam tieši mazajiem pilsētniekiem par godu vienai no lamām nometnes pirmajā dienā piedzima mazulis. Nometnē tika izsludināts konkurss par mazuļa vārdu un pēc ilgākām pārdomām "Rakšu" saimnieks Kristaps Blaus no bērnu piedāvātajiem variantiem izvēlējās vienu - mazo lamiņu turpmāk sauks Rodella.
Sēnēm fui vai sēnēm - labais?!
Kādā no dienām paredzētā sēņošana izvērtās par veselu emociju vētru. Atklājās, ka seši no nometnes dalībniekiem nekad nav bijuši sēņot un arī neēd sēnes. Pirms došanās mežā bērniem uz lielā ekrāna tiek izrādīta prezentācija par mūsu mežos atrodamajām ēdamajām un neēdamajām sēnēm. Jau drīz vien mežā atskan pirmie kunkstieni - cik grūti, gribam atpakaļ, esam piekusuši. "Tomēr pamazām viņi noķēra to sēņošanas burvības sajūtu. Protams, ja kāds ikkurāt negribēja vairs sēņot, varēja pievērsties meža zemeņu un melleņu ēšanai, taču brīnums notika vēlāk, kad pašu gatavotā gaileņu mērce jau kūpēja katlā uz ugunskura, " stāsta audzinātāja Ieva. Deviņgadīgais Gustavs atzīstas: "Ciest nevaru sēnes, bet tā mērce, ko mēs paši uztaisījām, bija tiešām garšīga!" Nometnē bieži notika kaut kas tāds, ko iepriekš nebijām darījuši, stāsta bērni. "Kamēr uz ugunskura gatavojās ēdiens, sākās stiprs lietus - mums atļāva skriet pa pļavu, un mēs to arī darījām, kamēr bijām viscaur slapjas! Citās nometnēs mums nekad neļāva skriet lietū!" stāsta divas rīdzinieces. Pēc meža piedzīvojumiem, ēst gatavošanas un skrējieniem lietū bērni varēja iet sasildīties īstā lauku pirtī.
Laizīt sāli un stutēt kupri
Īpaši iecienīta nodarbe nometnē kļuva lamu ķemmēšana. Mazā Patrīcija dzīvo Vācijā un Latvijā ieradusies apciemot radiniekus. "Otrajā nometnes dienā gribēju braukt prom, bet tad viss tā iepatikās, sevišķi lamas," stāsta astoņgadīgā meitene. Patrīcijai jau pieķemmējusi veselu maisiņu ar lamu vilnu, ko došot omei - lai uzadot īpašās "lamu zeķes". Kopā ar sešgadīgo rīdzinieku Renātu abi bija iecienījuši apciemot jauno lamu puiku aploku. Tur abi mazie rakari lēkāja pa kūtiņas siena kaudzēm, līdz ievēroja pie sienām tikko piekārtos lielos sāls gabalus. Nekavējoties tika izlemts sāli pagaršot. Lietā tika likta mēle un secināts - "sarkanais klucis garšo labāk nekā baltais"!
Vētrainas emocijas izraisīja viena no nometnes naglām - izjāde ar kamieli Sultānu. No sākuma visi bija bravūrīgi un tika secināts, ka izjādei paredzētais loks tāds nieciņš vien esot. Galvenais - stingri turēties pie kupra. Drosme saplaka brīdī, kad bija jākāpj brangā divkupraiņa mugurā. "No sākuma tā kā bija drusku bail, bet man baigi patika! Un nemaz nebija tik stipri jāturas!" stāsta divpadsmitgadīgais rīdzinieks Edvards. Viņš arī neaizmirst piemetināt, ka izbraucieni ar segwey jeb gravitomobili gandrīz izkonkurējuši kamieli, jo par iespēju kāpt uz gravitomobiļa nemitīgi valdīja sīva konkurence. Pēc kamieļu izjādes katrs nometnes dalībnieks tika pie sertifikāta ar savu vārdu, kas pastiprina, ka šāda drosmīga izjāde ir notikusi.
Nometnē mazajiem pilsētniekiem nebūt nebija pilnībā jāaizmirst par civilizācijas priekiem - nometnē notika gan deju nodarbības un modes skate, gan pidžamu ballīte un popiela ar neticami jestru repertuāru.
"Šī nometne ir mūsu sirds projekts. Ideja radās pilnīgi nejauši, kad kāds no draugiem atkal reiz izmeta frāzi - "paņemiet manu bērnu uz vasaras darbiem ''Rakšos'', jo te viss notiek tik dabiski! Gribas, lai bērnam ir ne tikai dators un telefons, bet lauku vide ar dzīvniekiem un lai izbauda, ko nozīmē strādāt"," stāsta "Rakšu" jauno projektu kūrētāja Elija Krauze. Šovasar ideja beidzot ieguva reālus apveidus. Nometnē uzsvars likts uz visu veselīgo - darbu, lauku vidi, īstu lauku ēdināšanu. "Ja es te dzīvotu kaut kur tuvumā, tad nāktu te strādāt, koptu lamas, " paziņo Gustavs no Iecavas. Nākamgad viņš, tāpat kā daudzi citi, nolēmis šurp atgriezties.