Šķiet, esi vien no tām būtnēm, kuras dzīve nav iedomājama bez sportiskām aktivitātēm. Kā tas viss sākās?
Pirmajā klasē sāku spēlēt basketbolu, kad mamma izcīnīja man iespēju sākt trenēties. Sākumā nāca atteikums, jo biju vēl pārāk maza, taču beigu beigās izdevās visu sakārtot. Braukāju uz Juglas sporta skolu, un nebija nekāda vaina. Protams, ir lietas, kuras tik ļoti nepatīk, teiksim, mētāt pildbumbas vai skriet dīvainas stafetes. Taču kopumā man patika basketbols. Tagad redzu nūjošanā daudzus tādus kā es. Protams, ir tādi, kuri nupat kā piecēlušies no dīvāna un sper pirmos soļus sportā, taču ir arī daudzi ļauži, kuri savulaik nodarbojušies ar kādu sporta veidu, bet tagad dažādu iemeslu dēļ to vairs nevar darīt. Viņos ir burtiski vajadzība kustēties, turklāt svaigā gaisā, bez burzmas, nevis pārpildītā, sakarsušā trenažieru zālē. Tā mēs satiekamies nūjošanā.

Kas motivēja pievērsties tieši nūjošanai?
Biju dzirdējusi kaut ko par nūjošanu, bet pirmā reālā saskare bija darba vietas sporta spēlēs, kad lūdzu, lai atsauc kādu parādīt, kas tas īsti ir. Brīdis nebija varbūt īstais, jo visiem prātā bija jau pie šašliku ēšana un pelnītā atpūta, tomēr manī bija interese par nūjošanu. Likās laba lieta. Pāris dienas vēlāk biju jau gatava Igaunijā iegādāties sev nūjas. Man gan to ieteica nedarīt, jo tāpat tās neizmantošot. Tad nu gan iestājās spītība un atteicu, ka nūjošu gan. Tas varēja būt pirms kādiem sešiem, septiņiem gadiem. Tolaik gan nūjošana bija klusa Latvijā, īpaši aktīvi ar to nenodarbojās. Taču, teiksim, aizbraucot uz Somiju, to nevar neredzēt. Atceros, kā turienes veikalā noskatījos uz slēpošanas nūjām ar dizainiskām puķītēm. Tobrīd man pat jausmas nebija, ka nūjām ir pavisam cits mērķis, nevis slēpošana. Gāja gadi, un kādudien iegādājos toreiz redzētās nūjas.


Kur meklēji padomu, ar ko sākt?
Vēlāk Starptautiskā Nūjošanas federācija piedāvāja apmācības kursus instruktoriem. Aizgāju uz tiem ar savtīgu motivāciju - zināju, ka Latvijā man nebūs, kas iemāca, tāpēc izmantoju iespēju apgūt nūjošanu no profesionāļiem. Pēc pirmā treniņa knapi varēju līdz mājām tikt, muskuļi burtiski atteica klausīt, bet labsajūta milzīga.. Neilgi pēc kursu beigšanas meita bija tā, kura nemitīgi vaicāja, kad beidzot sākšu mācīt citus. Tolaik dzīvojām Ainažos, un tolaik pārliecinājos par interesantu tendenci laukos - cilvēki ar nūjošanu ir ar mieru nodarboties ārpus sava ciemata un mājām. Pašlaik beidzot tas mainās, bet toreiz pirmās apmācības aizvadīju Salacgrīvā, kur uz nodarbību atnāca aptuveni 25 cilvēki.

Kas tik ļoti tevi aizrauj šajā nodarbē?
Kāds kolēģis reiz teica, ka nūjošana no malas izskatās tizli, bet īstenībā ir diezgan forši. Ir lieliski uzķert to sajūtu, ka ar apbrīnojamu spēku tiec virzīts uz priekšu. Siltā laikā ejot pa jūrmalu, smilšu kārtiņa ir sausa, un tās rada ļoti līdzīgu skaņu, kā slēpojot pa sniegu. Tikai nūjojot to dari peldkostīmā un vēl svīsti. Īstenībā man ļoti patīk visi ziemas sporta veidi - pati braucu ar kalnu un distanču slēpēm, tagad arī snovbordu. Vasarai vajadzēja savu nodarbi, un sākumā nevarēju izvēlēties, ko gribu vairāk - kaitot vai nūjot. Sāku pētīt un sapratu, ka kaitotāji tādi traki cilvēki. Viņi lielākoties sēž un pēta laika ziņas, tad ķer mantas un skrien prom, teiksim, uz Pāvilostu. Nācās secināt, ka man citas prioritātes un apstākļi. Tad nāca nūjošana. Ar to var nodarboties jebkuros laikapstākļos, arī lietū. Galvenais, lai atbilstošs apģērbs.

Nūjošanā sacensības nenotiekot, bet tev viens starts pēc otra - no īsākām distancēm līdz maratonam un pat 100 kilometriem
Pēc tam, kad nogāju simtnieku, man sevi pārspēt kļuvis diezgan grūti. Kas mainīsies no tā, ka varēšu to pašu distanci pieveikt desmit minūtes ātrāk? Ja esi vienreiz uzkāpis augstā kalnā, tad ir grūti rast motivāciju mēģināt to izdarīt vēl vairākas reizes, uzlabojot sasniegto rezultātu. Nūjošana ir un paliek cīņa ar sevi, nevis laiku. Protams, arī maratonu noiet ir cienījami. Tie nav asfaltētie celiņi, pa kuriem izveidota trase, bet mežs, kāpas, takas, kalni un lejas. Tad pienāk brīdis, kad gribētu skriet, jo tas ir vieglāk, nekā iet. Tomēr piekrītu tiem, ka nūjošanu nevajadzētu nogalināt kā sporta veidu esošajā formātā, cenšoties pāriet no šādas nodarbes uz ātrumsacensību formātu. Tajā pašā laikā iespējams padarīt interesantākus nūjošanas pasākumus ar dažādām aktivitātēm un uzdevumiem, izstrādājot nosacījumus, kā vērtēt dalībniekus, un tas nebūtu tikai ātrums. Nūjošanā ne vienmēr labākais ir ātrākais. Nūjošana ir izturības, nevis ātruma disciplīna. Ja domās tikai par to, kā ātrāk tikt uz priekšu, tad zaudēsi tehniku un tās vērtīgās lietas, kuras var dot nūjošana.

Ko visvairāk novērtējuši Nike Riga Run nūjošanas treniņu dalībnieki?
Galvenais ir kompānija un atmosfēra. Tas ir prieks satikties katru nedēļu, pārrunāt lietas, diskutēt un kopā vienkārši lieliski pavadīt laiku sportiskās aktivitātēs. Cilvēki nāk visdažādākie, un tas arī ir, manuprāt, svarīgākais - pārliecināt par to, ka nūjošana piemērota ļoti dažādiem ļaudīm. Protams, to var izmantot kā, teiksim, rehabilitācijas iespēju pēc savainojumiem, taču ne velti nūjošana ir kā obligāts uzdevums arī Somijas armijā un to savās treniņu programmās izmanto arī augstas klases sportisti.

Kas būs tavs nākamais kalns kā izaicinājums?
Tas varētu būt pieveikt divas maratona distances vienas nedēļas laikā. Tad galvenais būs veikt distanci, nevis iet uz ātrumu. Tagad sagatavošanās laikā vajadzētu katru dienu noiet 10-15 kilometrus, bet pagaidām nevaru sevi uz to piespiest. Ir dienas, kad nūjas vispār negribu ņemt rokās un to arī nedaru. Zinu, ka pienāks diena, kad atkal būs tā vēlēšanās. Manī to rada cilvēki, ar kuriem veidojam nūjotāju komandu, un atmosfēra, ko spējam kopā radīt. Tā ir bauda sportot tādos apstākļos.