Šīs garšas sajūtas uztver mūsu mēles receptori. Rūgtu vislabāk sajūt mēles sakne, skābu - malas, sāļu - mēles virsma priekšpusē, bet saldu garšu mēs  sajūtam ar pašu mēles galiņu. Cilvēki ir iemācījušies gatavošanas procesā, meistarīgi kombinējot, panākt dažādu garšu salikumus, kas ēdienus un dzērienus padara īpašus un vienreizīgus, reizēm pat neatkārtojamus.

Tai pat laikā ir divas garšas, kas ir īpaši pieprasītas - sāļš un salds. Šoreiz vairāk par saldo.

Ja mēs pajautāsim bērnam, kas ir salds, biežākās atbildes būs - šokolāde, saldējums, limonāde utt. Kāpēc šīs lietas ir saldas? Kakao, kas ir šokolādes pamatā, taču ir rūgts, ūdens, kas limonādē ir ap 90%, bezgaršīgs. Izrādās vienojošais jeb saldumu piešķirošais komponents ir cukurs, kam piemīt īpaša, ļoti patīkama salda garša.

Kopš cilvēki ir iemācījušies cukuru no dabā sastopamiem augiem - cukurbietēm un cukurniedrēm izdalīt tīrā veidā, tā patēriņš gadu no gada palielinās. Pēdējos 50-70 gados arī pārtikas rūpniecība ir sapratusi, ka saldās lietas ir īpaši pieprasītas un piedāvātais sortiments ir stipri paplašinājies. Cukurs ir ne tikai limonādēs, kūkās, saldējumā, kas būtu saprotami, jo tie ir saldumi, bet arī tādos produktos kā kečups, salātu mērces, marinādes, kas, protams, ir interesanti un ļauj mums izvēlēties, piemēram, asāku vai saldāku tomātu mērci.

Tiktāl viss ir labi. Bet lieta tāda, ka cukurs (ķīmiskais nosaukums - saharoze ) ir viens no tiem uztura komponentiem, kas satur enerģiju t.i. kalorijas. Cukurs pieder viegli asimilējamo ogļhidrātu grupai, kas nozīmē, ka pēc nonākšanas gremošanas traktā, tas strauji uzsūcas asinīs un, ja netiek patērēts muskuļu darbam, tiek uzkrāts glikogēna veidā kā enerģijas rezerve. Problēma tā, ka ogļhidrātu uzkrāšanas iespējas cilvēka organismā ir ierobežotas, tikai ap 300 - 400 gramu (aknās un muskuļos), pārējais tiek pārsintezēts taukos un sāk uzkrāties zemādas tauku slānī. Savukārt, tauku uzkrāšanai ierobežojumu nav.

Tādēļ situācijā, kad mūsu dzīvesveids kļūst mazkustīgs, bet saldu gribās, jāsāk meklēt alternatīvas. Un izrādās, ka tādas ir atrodamas. Cukuru var aizstāt ar tā saucamajiem saldinātājiem. Tās ir vielas, kas ir ļoti saldas, bet  kalorijas nesatur vai satur ļoti niecīgā daudzumā. Ja cukura saldumu nosacīti pieņem par "1", tad saldinātājiem šis saldums ir "200" kā aspartāmam, "250" kā stēvijai, vai pat "600" kā sukralozei. Tas nozīmē, ka ēdienam vai dzērienam, pievienots niecīgā daudzumā, saldinātājs dos pietiekošu saldumu, lai to novērtētu mūsu mēles receptori.

Saldinātājiem jau ir vairāk nekā 100 gadus ilga vēsture (saharīns tika atklāts 1879. gadā), un, pirms atļaušanas izmantot pārtikā, to ietekme tiek rūpīgi izpētīta, lai izslēgtu potenciāli nelabvēlīgu iedarbību uz kādu orgānu vai organismu kopumā. Tātad to izmantošana gan ēdienu, gan dzērienu saldināšanai noteiktās devās ir atzīta par drošu un nekaitīgu. Cita lieta, ka to garša, lai gan salda, tomēr nedaudz atšķiras no cukura salduma, un īsts cukurmīlis to noteikti pamanīs.

Bet ja nu gadījumā pārāk kūtrs dzīvesveids un kalorijām pārbagāts uzturs, vai kādas īpašas vielmaiņas īpatnības, jūs ir noveduši pie izteiktas aptaukošanās vai otrā tipa cukura diabēta, kad cukuru saturošie saldumi ir stingri ierobežojami, tad saldinātāji varētu būt zināma alternatīva, lai ēdieni un dzērieni nešķistu bezgaršīgi, bet tomēr dotu apmierinājumu saldās garšas ziņā.

Kas labāks - cukurs vai saldinātājs?

Abi labi, un, atkarībā no dzīvesveida un veselības stāvokļa, mums ir iespēja izvēlēties kādā veidā padarīt savu dzīvi saldāku, jo, galu galā, ēšana ir viena no nedaudzajām, cilvēkam pieejamām baudām!