Jāpiebilst, ka reizēm ar veselīgu uzturu cilvēki saprot visdažādākās diētas un "atslodzes dienas", kas ne vienmēr ir vēlamas konkrētajam cilvēkam. Vislabākajam draugam un partnerim veselīga dzīvesveida piekopšanā vajadzētu būt ārstam – ģimenes ārstam vai citam speciālistam. Zinot personas fiziskās īpatnības, slimību vēsturi un citus būtiskus faktorus, rekomendācijas būs piemērotas, pamatotas un, pats galvenais, – izpildāmas!
Jāatzīst, ka mani izbrīna zemais medicīnas reitings ilgas dzīves nozīmīgāko faktoru sarakstā, kādu sarindojuši pētījuma respondenti. Te der atcerēties, ka ievērojamais dzīves ilguma pieaugums, ko nesuši divi pēdējie gadsimti, ir pārsvarā tieši medicīnas lielo atklājumu nopelns. Ja gribam nodzīvot līdz 100 gadiem, noteikti jāatceras par profilaktiskajām pārbaudēm un skrīningu – gadā tie visbiežāk prasa vienu 20 minūšu vizīti pie speciālista, bet to pozitīvā ietekme uz vidējā dzīves ilguma pieaugumu ir pierādīta.
Gribētos, lai iedzīvotāju skaits, kas atturas no kaitīgiem ieradumiem, būtu daudz lielāks: ar to, ka 31% "DNB Latvijas barometra" aptaujāto par nozīmīgu uzskata atturēšanos no kaitīgiem ieradumiem, bet 38% aptaujāto tā arī rīkojas, ir par maz. Man kā mediķim šķistu tikai taisnīgi, ja kaitīgo ieradumu piekopējiem tieši vai netieši (piemēram, ar nodokļu starpniecību) nāktos arī vairāk maksāt par medicīnisko aprūpi, – tad atliktu vairāk līdzekļu, lai palīdzētu cilvēkiem, kuru slimība ir nelaimīgu apstākļu sakritības, nevis paša ļaundarības pret savu veselību rezultāts. Sapratne, ka dzīvot veselīgi ir ne tikai labi, bet arī izdevīgi, palīdz sevi motivēt.
Lielais respondentu skaits, kuri uzskata, ka ievērot veselīgu dzīvesveidu jāsāk mācīt skolā, uzskatāmi atspoguļo sabiedrības viedokli, kurā vajadzētu ieklausīties arī mācību programmu sastādītājiem. Pilnīgi piekrītu uzskatam, ka jāievieš veselības mācība skolās – jo agrākā vecumā, jo labāk. Tikai tad veselīgs dzīvesveids jauniešiem kļūs pašsaprotams, un ar atbilstošiem uzskatiem viņi dosies tālāk dzīvē. Turklāt jāmāca ne tikai par veselīgu uzturu un sporta nozīmi, bet arī par fizioloģiskajiem procesiem organismā un iespējām pasargāt sevi no slimībām. Diemžēl ģimenē šīs zināšanas ne vienmēr ir iegūstamas, un redzētais piemērs ne vienmēr ir tas labākais. Lai par savu pieredzi stāsta arī sabiedrībā pazīstami cilvēki - pozitīvs personiskais piemērs ir ļoti iedarbīgs.
Taču, neskatoties uz visu iepriekš minēto, gribu teikt, ka pats galvenais ir optimistiska attieksme pret dzīvi, turklāt nevis 43% gadījumu, bet visos 100%!