Siāmas karalis Pradganipoha 1884. gadā Lielbritānijas konsulam Ovenam Goldam uzdāvināja pirmo Siāmas kaķu pāri – runci Pho un kaķeni Miu, kurus 1890. gadā Londonas izstādē eksponēja konsula māsa.

Arī vācu ceļotājs Peters Simons Pallase, attēlodams savu ceļojumu pa Kaspijas jūras rajonu 1793. gadā, stāsta par tur redzēto kaķi, kurš pēc apraksta ļoti atgādina siāmieti.

Angļi cītīgi sāka nodarboties ar šo kaķu selekciju, un 1892. gadā tika apstiprināts šķirnes standarts.

Laika gaitā Siāmas kaķa tips ir ievērojami mainījies. Pirmie Siāmas kaķi pēc izskata drīzāk līdzinājās Tajas kaķim. Šiem kaķiem bieži arī bija saīsināta vai pat lauzta aste, par ko daudzi īpašnieki sevišķi priecājās, apgalvodami, ka šāda pazīme piemītot tikai karaliskajiem siāmiešiem.

Siāmas kaķu visinteresentākā iezīme ir viņu vilnas krāsojums savienojumā ar zilas krāsas acīm. Šāds krāsojums ar gaišu ķermeni un skaidri saredzamu tumšāku vilnu uz galvas, kājām un astes tiek saukts par akromelānismu, un tas parādās pēcnācējos tikai tad, ja abiem vecākiem ir šis recesīvais gēns. Tāpēc dziļi sarūgtināti būs tie kaķu īpašnieki, kuri, gribēdami iegūt uzlabotus kaķēnus ar skaisti zilām acīm un savdabīgo akromelānisko krāsojumu, pāros citu krāsu dzīvniekus ar siāmiešiem. Šādos metienos iegūtie kaķēni būs visās citās krāsās, bet tikai ne kolorpointi.

Kaķu audzētājiem ir zināms, ka Siāmas kaķiem biežāk nekā citu šķirņu kaķiem astēs sastopami lūzumi, arī acis mēdz šķielēt. Šai sakarā pat ir vairākas leģendas: viena stāsta, ka Siāmas princeses, dodamās peldēties, savus gredzenus vērušas kaķim uz astes, bet, lai tie nepazustu, asti sasējušas mezglā. Otra leģenda vēsta, ka siāmieši tempļos ļoti cītīgi apsargājuši dārgumus un skatījušies uz tiem tik cieši, ka acis sākušas šķielēt. Protams, tās ir leģendas, bet patiesība ir daudz prozaiskāka – gan kroplās astes, gan šķielējošās acis rodas gēnu mutācijas rezultātā, neveiksmīgi izvēloties pārus.

Mūsdienu Siāmas kaķis ir elegants dzīvnieks ar garu, slaidu, izstieptu ķermeni: garām, tievām kājām; garu, slaidu kaklu; garu, tievu, vienmērīga resnuma asti visā garumā. Šajā šķirnē gandrīz viss ir garš: arī galva ir slaida, trijstūrveida, ar šauru pieri, pilnīgi nemanāmu pāreju no pieres uz garo, taisno degunu, zods spēcīgs. Acis mandeļveida, slīpi novietotas, rudzupuķu zilas. Ausis lielas, plati novietotas un it kā pavērstas uz sāniem. Vilna gluda, īsa, mīksta, labi pieguļ ķermenim, bez pavilnas. Krāsu varietātes pamatā ir sešas – ar tumši brūnām iezīmēm, šokolādes krāsas, zilām, violetām, krēmkrāsas un sarkanām iezīmēm, šo krāsu sajaukums bruņurupuča krāsas iezīmēs vai arī šīs pašas krāsas ar svītrojumu. Ķermenim uz atzīmēm jābūt labi redzamā kontrastā. Siāmas kaķu vilna aukstumā tumsnē, tāpēc kaķi ļoti jāsargā no aukstuma.

Siāmas kaķi ir ļoti gudri, mīl savu saimnieku vairāk nekā viņa mājokli, ir ļoti mīlīgi un kustīgi, bet tiem ir skaļa balss, kā arī īpašniekam jāgādā, lai kaķim būtu ar ko nodarboties. Ja ilgstoši neesat mājās, labāk turēt divus siāmiešus. Kaķenes meklēšanās laikā ir ļoti skaļas, tas jāņem vērā pirms kaķa iegādes. Arī par apetītes trūkumu šie kaķi nesūdzas, tādēļ jāuzmanās, lai tos nepārbarotu.

Pirmie Siāmas kaķi Latvijā tika ievesti pagājušā gadsimta 80. gadu beigās no Čehijas.

Raksta tapšanā izmantota Vijas Klučnieces grāmata “Kaķi”.