Olas ir dzīvības simbols, tradicionāli tās ēda veselas un bez sāls, lai nebūtu jāraud sāļas asaras. Olas vienmēr bijusi svarīga Lieldienu sastāvdaļa, tās ne tikai ēda, bet ar tām sitās, tās ripināja, dāvāja par šūpošanu utt.

Dzeltenīgie plāceņi atveidoja sauli. Tā dēvētos ziedotos plāceņus jeb ziedainos raušus gatavoja no smalka vai rupja maluma kviešu miltu raudzētas mīklas, izveidoja plānu apaļu ripiņu, virsū lika vārītu, sasmalcinātu, saldu burkānu masu, pieliekot skābu krējumu vai kausētu sviestu, sakultas olas un nedaudz miltu. Mūsdienās var pievienot rīvētu citrona miziņu un arī sulu. Līdzīgi gatavo piena rausi, virsū liekot saldinātu biezpiena masu. Visus raušus, pīrāgus liek uz šķīvja, cenšoties veidot apaļu loku vai riņķi, līdzīgu saulei.

Lieldienās tradicionāli gatavoja arī taukotni, kas vārīta ūdenī no grūbām vai putraimiem, klāt liekot saceptu speķi vai taukus un kartupeļus. Pasniedz arī apaļas zirņu pītes vai pikas, gatavotas no vārītiem samaltiem zirņiem, kartupeļiem ar kaņepju piedevu vai bez tās, klāt liekot saceptu speķi ar sīpoliem. Pasniedz ar rūgušpienu vai paniņām. Galdā liek biezpienu ar krējumu un ķimenēm.

Ja pirms Lieldienām atnesas govs vai tiek kauts teļš, galdā tiek likts sacepts pirmpiens un teļa gaļas spudiņi ar mārrutkiem. Dzērieniem noder bērzu sulas, augu tēja, alus.

Galda klāšana un telpu noformējums

Lielā diena ir prieka vēstītāja, jo saule uzvarējusi tumsu, tāpēc arī visam rotājumam jābūt priecīgās krāsās. Labi iederas dzeltens vai zaļš galdauts. Galdu rotā ar pūpoliem, izplaucētiem bērziem un lazdu vai alkšņu skarām. Sevišķi košas ir zaļās alkšņu lapiņas. Izplaucēt var arī ķiršu vai plūmju zariņus.

Dziļākā šķīvī, bļodā vai glītā koka kastītē iesēj labību (miežus, auzas), kas nedēļas laikā, pietiekami laistot, izaug par skaistu zelmeni, kas rotā galdu, tanī var ielikt krāsotas olas vai pirmās pavasara puķītes. Pie griestiem pakar salmu vai niedru puzuri, kas rotāts ar putnu spalvām un krāsotām olu čaumalām. Puzurim, tāpat kā saulei, visu laiku jāgriežas, lai netrūktu mājas svētības.

Olu krāsošana. Ar ko un kāpēc?

Katra ģimene droši vien ir atradusi savu olu krāsošanas veidu, tāpēc atgādināsim tikai dažus.

Lieldienu olas. Foto: AFI

Visparastākais un visbiežāk sastopamais olu krāsošanas veids ir vārīt tās sīpolu mizās, tad olas iegūst tumši dzeltenu, pat brūnu krāsu. Apliekot olas ar sīpolu mizām, lapām, ziediem un aptinot tās ar tīrām lupatiņām, vārot iegūst raibas olas ar interesantiem, negaidītiem rakstiem.

Ja olu krāsošanai izmanto pirms tam sagatavotu sīpolu mizu uzlējumu, tad vārītas olas iegūst viendabīgu krāsu.

Lai iegūtu olas ar sīkiem raibumiņiem, samitrinātu olu apviļā putraimos un aptin ar sīpolu mizām. To visu aptin ar marli vai plāniem auduma gabaliņiem, nosien ar diegiem un vāra sīpolu mizu virumā.

Interesantu rakstu iegūst, ja pirms vārīšanas krāsojamā šķidrumā olu krustām šķērsām pārsien ar diegu. Zem diega ola nenokrāsojas.

Olu krāsošanai var lieto dažādu augu lapas, mizas, ziedus. Interesantu rakstu iegūst, ja zemeņu lapiņas krustām šķērsām pārsien ar diegu un krāso sīpolu mizās. Krāsošanai var izmantot arī bietes. Alkšņu mizas dod brūni iesarkanu krāsu.

Krāsotās olas var apstrādāt, uz olas virsmas ar adatu izveidojot zīmējumus.

Ja vēlas, lai olas spīd, tās vajag apziest ar sviestu. Vēlams nepārcensties ar sviesta daudzumu - tas var nelabvēlīgi ietekmēt tavas izredzes olu kaujās.