Liktenis Valentīnas dzīvi veidojis raibu un košu. Viņa dzimusi Rēzeknē, bet agrā bērnībā Valentīnas mamma ar trīs māsām pārvācās uz Pārdaugavas Kalnciema ielas piecstāvu namu. 19 gadu vecumā viņu par sievu izredzēja odesietis Nikolajs, kurš aizveda viņu uz savu dzimto pilsētu. Skaista ģimene un nodrošināta dzīve, bet Valentīnas acīs Odesa nebija Latvija, tās debesis bija pārāk tukšas un aukstas. Valentīnai trūka Latvijas ziemas. Tomēr Ukrainā Valentīna izdzīvoja savu mīlas stāstu. Sāka strādāt. Sākumā kā avīžu iesējēja, tad kā reportiere televīzijā, vēlāk laboratorijā. Kad nomira Valentīnas vīrs, viņa izlēma, ka laiks atgriezties dzimtenē, un, paņemot tikai trīs atļautos koferus, viņa atstāja visu un savos 60 gados ar autobusu atgriezās mājās.
Tagad Valentīnai ir 68 gadi. Viņas 20 kvadrātmetru dzīvoklītī Garkalnes pagastā ietilpst viss, sākot no gultas, galdiņa, maza ledusskapīša, plītiņas un beidzot ar balto izlietni. Dzīvoklītis tika izremontēts ar Odesas laiku iekrājumiem, kas nu jau sen kā izsīkuši. Diemžēl Valentīnas dzīvoklītis ir bez ērtībām, nav ne vannas, ne dušas, tualete ir ārā. Ūdeni Valentīna nes no netālā Garkalnes dienas centra, taču viņas vecumā tas ir par grūtu. Lai Valentīnas baltā izlietne būtu lietojama un krānā būtu ūdens, nepieciešams salabot ūdensvadu un iegādāties sūkni. Darbu pabeigšanai nepieciešami 200 lati. Valentīna pēdējos gadus nav varējusi apmeklēt ārstus, lai pienācīgi parūpētos par savu veselību. Viņai ļoti nepieciešamas jaunas zobu protēzes, kas izmaksā 300 latu. Valentīnai šādas naudas nav, un to iekrāt no viņas minimālās pensijas nav iespējams.
Valentīnas ienākumi ir 57 lati mēnesī, un par tiem nevar nopirkt gandrīz neko. Jāizvēlas, kuru dienu ēst un kuru ne. Uz jautājumu, kā Valentīna tiek galā un spēj vēl joprojām smaidīt, viņa atbild: "Kad es palieku savā istabiņā viena, ja paliek grūti, man vienmēr paliek darbs. Darbs man palīdz saglabāt dzīvesprieku. Un doma par to, ka es esmu dzimtenē." Mazajos ikdienas darbos apņēmīgā sieviete sarūpē malku, salāpa drēbes, tāpat Valentīnai ļoti patīk lasīt grāmatas. Viņa vēlreiz gribētu izlasīt "Cepli", "Mērnieku laikus" un "Purva ļaudis".
Par spīti sūrajiem dzīves apstākļiem, no Valentīnas staro dzīvesprieks, viņa mīl Latviju tā, kā to spēj tikai tie, kuri te atgriezušies pēc ilgas prombūtnes. Īpaši labi to var just dabā. Valentīna stāsta: "To, kā man smaržo ziema un dzimtene, nevar izteikt - to dzimtenes sajūtu. Es viena pati nāku pa ceļu, un garām iet cilvēki, galvu noliekuši, bet es paceļu galvu, jo es zinu, ka šī ir mana vieta. Esmu laimīga, jo tagad man ir pase, kurā rakstīts - lat viete. Uzlieku brilles un piecas reizes lasu - latviete. Es esmu tik priecīga, es runāju latviski, dzirdu latviešu valodu. Nekad vairs neatgrieztos pie visas savas Odesas ērtības."
Lai palīdzētu sirmajai un dzīves gudrajai kundzei, Ziedot.lv aicina iesaistīties projektā "Laimīgai Latvijai". Kopumā Valentīnai nepieciešami 500 latu. Tāpēc ikviens ir aicināts izvēlēties sev ērtāko labdarības veidu:
- ziedojot ziedojumu kastītēs "Maxima"veikalos visā Latvijā;
- iegādājoties kādu no īpašajiem otrreizējās pārstrādes garšvielu traukiem "Maxima XX" un "Maxima XXX" veikalos (vairāk par garšvielu trauku kolekciju www.laimigailatvijai.lv);
- zvanot uz ziedojumu tālruni 90067009 (maksa par zvanu - 1 Ls);
- ziedojot ar internetbankas palīdzību, norādot "Pietrūka Latvijas debesis jeb palīdzība Valentīnai Sņetkovai" (sīkāka informācija http://www.ziedot.lv/lv/
project/1447 ).
"Laimīgai Latvijai" ir ilgtermiņa palīdzības projekts, kura ietvaros atbalstu saņem ģimenes ar bērniem invalīdiem, senioru ģimenes, ģimenes, kuras skārušas pēkšņas nelaimes, smagi slimi cilvēki un centīgas, bet trūcīgas ģimenes. Sabiedrība šajā kustībā tiek aicināta iesaistīties jau tradicionālos veidos, atbalstot ar ziedojumiem, kā arī inovatīvā un videi draudzīgā veidā, iegādājoties no atkārtoti izmantota stikla iepakojuma gatavotus garšvielu traukus, tādējādi gūstot arī mums katram tik nepieciešamās emocijas, kas rodas palīdzot, - prieku, laimi, mieru, mīlestību un cerību.
Rakstā izmantoti fragmenti no Elīnas Bauzes-Krastiņas materiāla (2010.gada decembra "Garkalnes novada vēstis")